dziesmā, dejā līdz ausīm
'Ķocis': folkloras kopas iemāca bērniem vienkāršu muzicēt prieku
Dziesmu svētkus rada cilvēki. Viņu mīlestība uz dziesmu un deju ļauj tradīcijai turpināties, lai tur vai kas. Tādu aizrautīgo Dziesmu un deju svētku varoņu ir daudz visā Latvijā. To svinot un cerot iedvesmot darīšanai un grūtību pārvarēšanai arī citus, Dziesmu un deju svētku lieldraugs "Swedbank" kopā ar "Delfi" piedāvā stāstus par četriem no viņiem.
Aizvadītais gads visu apgrieza kājām gaisā, taču izrādījās, ka tieši folkloras kopas atrada veidu, kā ar mūsdienu tehnoloģijām turpināt latvisko tradīciju arī ierobežojumu apstākļos. Kā folkloru, kur svarīga praktiskā darbošanās un kopā būšana, pārnest uz tiešsaisti? Folkloras kopas "Ķocis" piemērs rāda, ka galvenais ir neapjukt, neapstāties, un tad var izrādīties, ka arī apdziedāšanos var pārnest videoformātā, stāsti par latviešu godiem var skanēt "Zoom", bet kapelas priekšnesumu iespējams apgūt brīvdabas mēģinājumos!
Piedalīties var ikviens
Kurzemnieki par ķoci sauc grozu, taču Liepājā visi zina, ka tā ir arī folkloras kopa, kas darbojas Liepājas Bērnu un jaunatnes centra struktūrvienībā "Vaduguns". Šobrīd kopā ir 22 dalībnieki vecumā no 6 līdz 18 gadiem. "Mūsu pulciņā ir laipni aicināts ikviens, bet ne visi pielīp un noturas. Paliek tie, kuriem patīk mūsu kompānija, skolotāja un lietas, ko mēs darām," stāsta folkloras kopas "Ķocis" vadītāja Solveiga Kūlaine. Piedalīties var arī tie, kuriem nemaz tik labi neveicas ar dziedāšanu, ritmu vai vārdu atcerēšanos, jo folkloras kopa ir demokrātiska vieta, kur katrs var atrast, kā sevi piepildīt. Kas nav dziedātājs, var paklusēt un spēlēt instrumentu. Kāds, kurš mēģina, bet nepadodas mūzikas instrumenta spēle, var piepildīt sevi stāstniecībā vai vienkārši piedalīties, kopā iet rotaļās, piebalsot piedziedājumos.
"Ķoča" mūzikas skapī ir daudz dažādu instrumentu: 40 basu akordeonu, Kurzemes kokles, dažas vijoles, dažāda veida bungas – celma bungas, sietiņbungas –, ir stabules, blokflautas, mandolīnas, dažādi ritma instrumenti – kociņi, kumeliņš, tarkšķis, plaukšķis, robdēlis, govju zvans, vargans. Un folkloras kopas bērni dabū pamēģināt visus šos mūzikas instrumentus. Kāds paliekot vienmīlis un turoties tikai pie viena no tiem, bet ir tādi bērni, kuri prot pa kādai dziesmai nospēlēt uz katra instrumenta. "Protams, pēc tā nevar teikt, ka bērns visus šos mūzikas instrumentus ir apguvis, un mēs nekonkurējam ar mūzikas skolu, bet muzicēt prieku gan mēs būsim šajā bērnā iedēstījuši. Turklāt šādā veidā viņi paralēli apgūst arī šo to no mūzikas teorijas, piemēram, tonalitātes jēdzienu, pavadījumu veidošanas pamatus, tikai bez eksāmeniem un spriedzes," saka Solveiga. Tie folkloras kopas dalībnieki, kas paralēli mācās arī mūzikas skolā, var pamācīt citus, kā arī nolikt savu instrumentu malā un apgūt pamatmelodijas un akordus uz cita mūzikas instrumenta. Piemēram, Solveigas meita Emīlija, kas mūzikas skolā spēlē vijoli, šeit arī dzied, spēlē akordeonu un mandolīnu.
No tā, kas izdodas, spēlējot šos instrumentus, tiek veidotas apdares tautasdziesmām, balstoties uz katra bērna instrumenta spēles prasmēm. Tātad – nevis tā, ka es tagad mācīšos kādu instrumentu, bet es uz šī instrumenta radīšu mūziku!
No tā, kas izdodas, spēlējot šos instrumentus, tiek veidotas apdares tautasdziesmām, balstoties uz katra bērna instrumenta spēles prasmēm. Tātad – nevis tā, ka es tagad mācīšos kādu instrumentu, bet es uz šī instrumenta radīšu mūziku!
Tiešsaistes Dziesmu svētku izaicinājums
Nezinātājiem folkloras kopas darbība var saistīties tikai ar kopā sanākšanu un spēlēšanu godos, taču Solveiga Kūlaine šo priekšstatu pilnībā apgāž, atklājot, ka folkloras jomā visa gada griezumā neatkarīgi no tā, vai tas ir parasts vai Dziesmu un deju svētku gads, notiek daudz ļoti interesantu notikumu. "Novembrī vienmēr notiek stāstnieku konkurss "Teci, teci valodiņa". Iepriekš tas notika klātienē, bet pērn bērni apguva stāstāmo materiālu – pasaku, teiku, atgadījumu, joku stāstu vai anekdoti –, nofilmēja un iesūtīja. Žūrija to izvērtēja un sūtīja tālāk uz finālu. Decembrī divas dalībnieces no folkloras kopas "Ķocis" – Katrīna Kūlaine un Dārta Vucena – cīnījās Ķēniņu cīņās. Iespēja cīnīties par šo titulu stāstniecības jomā bērniem ir augstākais novērtējums, un abas meitenes arī šo ķēniņienes titulu ieguva," ar lepnumu saka Solveiga Kūlaine.
Vēl viens notikums bija "Gardie danči", kad visu mēnesi Latvijas folkloras kopu audzēkņi un dejot gribētāji no visas Latvijas skolotājas Daces Smirnovas vadībā mācījās četras dejas tiešsaistē. Rezultātā katrs uzvilka savu tautastērpu un nodejoja apgūtās dejas mežā, pagalmā vai pļavā, nofilmēja un iesūtīja šo materiālu. Tā tapa četri brīnišķīgi video ar bērniem no visas Latvijas, kas dejo vienu deju. "Kad nāca pavasaris, varējām sākt satikties āra nodarbībās un arī individuālās nodarbībās ārā – paspējām sagatavoties tradicionālajam dziedātāju konkursam "Dziesmu dziedu, kāda bija" un tradicionālās muzicēšanas konkursam "Klaberjakte", kur tiek vērtēti gan kolektīvu, gan individuālie sniegumi. Individuālo sniegumu šogad bija vairāk, jo bērni strādāja vairāk ar sevi, bet mēs paguvām sagatavot arī kapelas priekšnesumu, ko iemācījāmies āra mēģinājumos. Pēc šiem konkursiem notika laureātu koncerts "Rotā saule, rotā bite", kuru rādīja Latvijas Televīzijā, tāpēc var teikt, ka mums Dziesmu svētku process iesākās jau rudenī," pieredzē dalās folkloras kopas vadītāja.
Tāpat bērni paguva piedalīties anekdošu konkursā "Anekdošu virpulis", kur tiešām bijis jāsmejas, vēderu turot. "Divas stundas pēc kārtas smejies, un trešajā stundā vairs fiziski nav spēka to darīt. Saproti, ka ir smieklīgi, bet pasmieties vairs nevari, tikai māj ar galvu – jā, ir smieklīgi!" atminas Solveiga.
Tāpat bērni paguva piedalīties anekdošu konkursā "Anekdošu virpulis", kur tiešām bijis jāsmejas, vēderu turot. "Divas stundas pēc kārtas smejies, un trešajā stundā vairs fiziski nav spēka to darīt. Saproti, ka ir smieklīgi, bet pasmieties vairs nevari, tikai māj ar galvu – jā, ir smieklīgi!" atminas Solveiga.
Kā satikties attālināti?
"Ķoča" vadītājai sākumā gan bija samulsums, ko tādā mutvārdu un praktiskās darbošanās jomā kā folklora darīt attālināti. "Sākumā sūtīju video uzdevumus, piemēram, spēlējām uz ķemmēm, veidojām ritma pavadījumus, meklējām objektus dabā. Bērni to visu filmēja, fotografēja un sūtīja man, un es tos video montēju kopā," saka Solveiga, atklājot, ka lielā tempā nācies apgūt montēšanas prasmes amatiera līmenī. Tā tapa video gan savam, gan Bērnu jaunatnes centra priekam un iedvesmai citām folkloras kopām.
"Vēlāk gribējām arī muzicēt kopā un atradām platformu "BandLab", kur visi var saslēgties kopā vienam kopīgam projektam un katrs ieraksta savu mūzikas instrumentu. Tā mums izveidojās fantastiski ieraksti! Protams, tehniskā kvalitāte bija ļoti dažāda, jo bērni šos skaņdarbus rakstīja katrs uz tās iekārtas, kāda viņam pieejama, taču lielākā vērtība bija tā, ka bērni varēja to darīt kopā un izveidot muzikālu pavadījumu dziesmai, dejai," saka folkloras kopas vadītāja, atklājot, ka vēl viens veids, kā viņiem izdevies noķert azartu, – "Ķocis" sācis ar video izaicināt citas folkloras kopas gan Latvijā, gan citur, piemēram, Luksemburgas "Mazās dzērves", kas ir latviešu diasporas grupa Luksemburgā. "Izveidojām dziesmu – iespēlējām "BandLab", bērni sadziedāja, un pa virsu likām video," nu jau kā profesionāla videorežisore stāsta Solveiga Kūlaine.
"Vēlāk gribējām arī muzicēt kopā un atradām platformu "BandLab", kur visi var saslēgties kopā vienam kopīgam projektam un katrs ieraksta savu mūzikas instrumentu. Tā mums izveidojās fantastiski ieraksti! Protams, tehniskā kvalitāte bija ļoti dažāda, jo bērni šos skaņdarbus rakstīja katrs uz tās iekārtas, kāda viņam pieejama, taču lielākā vērtība bija tā, ka bērni varēja to darīt kopā un izveidot muzikālu pavadījumu dziesmai, dejai," saka folkloras kopas vadītāja, atklājot, ka vēl viens veids, kā viņiem izdevies noķert azartu, – "Ķocis" sācis ar video izaicināt citas folkloras kopas gan Latvijā, gan citur, piemēram, Luksemburgas "Mazās dzērves", kas ir latviešu diasporas grupa Luksemburgā. "Izveidojām dziesmu – iespēlējām "BandLab", bērni sadziedāja, un pa virsu likām video," nu jau kā profesionāla videorežisore stāsta Solveiga Kūlaine.
Visai drīz mājsēdes laikā bērni sākuši teikt, ka ļoti grib satikties, jo darbs ar telefoniem nedod kopā būšanas sajūtu. "Domāju, visi skolotāji bija neapskaužamā situācijā, jo pēkšņi jāielec citos apstākļos, un tu jau arī esi viens, nevis darbā kopā ar kolēģiem. Tam vajag gribasspēku. Sazvanoties, runājot ar kolēģiem, var uzzināt, kā vari strādāt "Zoom", "Meet", "Teams" un vēl citās platformās. Bet arī tad vēl bez tā, ka jāizdomā saturs, ir jātiek galā ar tehniskiem brīnumiem, ar kādiem iepriekš neesi sastapies," par tā brīža realitāti stāsta Solveiga, atklājot, ka viņi pārgāja uz nodarbībām "Zoom", kur tika rīkotas izglītojošas lekcijas vai, precīzāk būtu teikt, stāsti par dažādām tēmām – par tautastērpiem, piemēram, Rucavas, Nīcas un citiem novada tērpiem, ko folkloras kopas bērni velk mugurā. "Izrunājām par visiem godiem – kāzām, krustabām, arī bedībām, kas bērniem izrādījās visinteresantākās, jo par bērēm ikdienā neviens nerunā, bet mēs paskatījāmies uz to no tradīcijas puses. Un pēc tam rīkojām "Kahoot", "Google" viktorīnu, lai pārbaudītu, cik daudz palicis atmiņā. Tas, protams, bija ne tik daudz zināšanu pārbaudei, cik viņu pašu azartam un sacensības garam, lai interesantāk," par mūsdienu tehnoloģiju pielietojumu saka folkloras kopas vadītāja. "Vai tas atbilst folklorai un stāsta viņiem kaut ko par tradīciju?" par šādu nodarbību un kopā būšanas veidu vaicā pati Solveiga Kūlaine. "Gan nē, gan jā. Tas ir dabisks process, ka kaut kas nāk klāt un kaut kas atbirst, kā teicis Rainis: "Pastāvēs, kas pārvērtīsies.""
Kā vēl vienu interesantu notikumu vērts pieminēt to, ka folkloras kopa "Ķocis" izveidoja muzikālu apdziedāšanās sveicienu visiem Dziesmu un deju svētku dalībniekiem. "Uz šo sveicienu mūs izaicināja mūsu folkloras jomas galvenais bīdītājspēks Māra Mellēna, vaicājot, vai varam sadomāt kādu apdziedāšanos par e-svētkiem. Tieši tajā brīdī uz āra nodarbību bija atnākušas trīs manas audzēknes, Emīlija, Elza un Akvelīna, kurām es izstāstīju šo ideju, un mēs uz līdzenas vietas izveidojām videokoncepciju, kur meitenes iet mežā un dzied: "Nebēdāju Dziesmu svētkus virtuāli notiekam." Šajā dziesmā ir apdziedāšanās motīvs, kas izdevās viegls, krāšņs, ar mazu ironiju, atspoguļojot situāciju, kāda tā šobrīd ir. Viņas pašas sagudroja vēl citus pantus, izmantojot tradicionālo dziesmu darināšanas metodi, piemēram, "Ūja, Anniņa, tavu mazu tērpu! Trīs gadus gaidīju uzvelkami!" – skaidrs, ka tērpi pa šo laiku palikuši par mazu. Apdziedāta tika arī švaka dziesma un vārgs dancis, jo izpalicis daudz mēģinājumu. Tāpēc skaidrs, ka tā bija, bet mēs varam par to pasmaidīt, iet tālāk un censties uz to labāko," saka Solveiga Kūlaine.
Kā vēl vienu interesantu notikumu vērts pieminēt to, ka folkloras kopa "Ķocis" izveidoja muzikālu apdziedāšanās sveicienu visiem Dziesmu un deju svētku dalībniekiem. "Uz šo sveicienu mūs izaicināja mūsu folkloras jomas galvenais bīdītājspēks Māra Mellēna, vaicājot, vai varam sadomāt kādu apdziedāšanos par e-svētkiem. Tieši tajā brīdī uz āra nodarbību bija atnākušas trīs manas audzēknes, Emīlija, Elza un Akvelīna, kurām es izstāstīju šo ideju, un mēs uz līdzenas vietas izveidojām videokoncepciju, kur meitenes iet mežā un dzied: "Nebēdāju Dziesmu svētkus virtuāli notiekam." Šajā dziesmā ir apdziedāšanās motīvs, kas izdevās viegls, krāšņs, ar mazu ironiju, atspoguļojot situāciju, kāda tā šobrīd ir. Viņas pašas sagudroja vēl citus pantus, izmantojot tradicionālo dziesmu darināšanas metodi, piemēram, "Ūja, Anniņa, tavu mazu tērpu! Trīs gadus gaidīju uzvelkami!" – skaidrs, ka tērpi pa šo laiku palikuši par mazu. Apdziedāta tika arī švaka dziesma un vārgs dancis, jo izpalicis daudz mēģinājumu. Tāpēc skaidrs, ka tā bija, bet mēs varam par to pasmaidīt, iet tālāk un censties uz to labāko," saka Solveiga Kūlaine.
"Arī tas bija forši!"
""Ķocim" ir bijis daudz labu notikumu, jo esam piedalījušies visās iespējamās aktivitātēs, kur vien bija tāds piedāvājums. Bērni gribēja, mēs piedalījāmies! Un daudz nefilozofējām, ko rādīsim, ko nerādīsim, vai neizkropļojam tradīciju un neradām aplamu priekšstatu par Dziesmu un deju svētkiem. Mēs rādījām tā, kā ir. Jo tu vari darīt tikai to, kas konkrētajā brīdī ir iespējams," saka folkloras kopas vadītāja.
Pašos svētkos pirmais notikums bija "Saulesvija", kas notika Liepājā, kur ļoti daudz bērnu arī no citiem kolektīviem nofilmējās šajā citādajā svētku gājienā. "Tāpat mēs ar prieku piedalījāmies Dziesmu un deju svētku notikumu atklāšanā Kuldīgā. Tiešraidē šis atklāšanas pasākums tika translēts Latvijas Televīzijā no visiem vēsturiskajiem novadiem. Tas bija brīnišķīgs piedzīvojums! Un, ja mums jautā, kur tad mums bija tie svētki, tad man gribas teikt, ka mums Dziesmu svētki bija katru reizi, kad varējām uzvilkt tautastērpu, varējām kopā pabūt un kopā muzicēt. Tāpēc mums aizvadītie Dziesmu svētki bija gari, daudzveidīgi un silti," saka Solveiga Kūlaine. Vēl viņai nācies secināt, ka citos gados, kad notiek gan bērnu, gan pieaugušo Dziesmu un deju svētki, centrā parasti ir kori un tautas deju kolektīvi, kas ir patiesie Dziesmu svētku tradīcijas nesēji, bet mazajiem kolektīviem – folkloras kopām, ansambļiem, vizuālās mākslas pārstāvjiem, teātra pulciņiem, mūsdienu dejai, pūtēju orķestriem un koklētājiem – ir ļauts šajā svētku ciklā piedalīties ar kādu vienu notikumu. Savukārt šogad bijusi sajūta, ka Dziesmu un deju svētki ir arī par mazajiem kolektīviem un katru, kas priecājas piedalīties un būt.
"Vai tas aizstāj Dziesmu un deju svētkus? Nē! Bet arī tas bija forši," saka Solveiga Kūlaine, piebilstot, ka tad, kad sakām "Dziesmu svētki", mēs tomēr domājam par klātieni un kopā būšanu. "Bet, ja mēs sakām – "Dziedi un dejo!", tad arī šie bija brīnišķīgi notikumi. Rezultātā ir sagatavoti brīnišķīgi videokoncerti no visām jomām, un tas būs materiāls, kuru gribēsies paskatīties vēl 10, 15 gadus vēlāk. Tur ir ieguldītas domas, ilgas pēc svētkiem un sirds, un tie ir skaisti darbi!"
Pašos svētkos pirmais notikums bija "Saulesvija", kas notika Liepājā, kur ļoti daudz bērnu arī no citiem kolektīviem nofilmējās šajā citādajā svētku gājienā. "Tāpat mēs ar prieku piedalījāmies Dziesmu un deju svētku notikumu atklāšanā Kuldīgā. Tiešraidē šis atklāšanas pasākums tika translēts Latvijas Televīzijā no visiem vēsturiskajiem novadiem. Tas bija brīnišķīgs piedzīvojums! Un, ja mums jautā, kur tad mums bija tie svētki, tad man gribas teikt, ka mums Dziesmu svētki bija katru reizi, kad varējām uzvilkt tautastērpu, varējām kopā pabūt un kopā muzicēt. Tāpēc mums aizvadītie Dziesmu svētki bija gari, daudzveidīgi un silti," saka Solveiga Kūlaine. Vēl viņai nācies secināt, ka citos gados, kad notiek gan bērnu, gan pieaugušo Dziesmu un deju svētki, centrā parasti ir kori un tautas deju kolektīvi, kas ir patiesie Dziesmu svētku tradīcijas nesēji, bet mazajiem kolektīviem – folkloras kopām, ansambļiem, vizuālās mākslas pārstāvjiem, teātra pulciņiem, mūsdienu dejai, pūtēju orķestriem un koklētājiem – ir ļauts šajā svētku ciklā piedalīties ar kādu vienu notikumu. Savukārt šogad bijusi sajūta, ka Dziesmu un deju svētki ir arī par mazajiem kolektīviem un katru, kas priecājas piedalīties un būt.
"Vai tas aizstāj Dziesmu un deju svētkus? Nē! Bet arī tas bija forši," saka Solveiga Kūlaine, piebilstot, ka tad, kad sakām "Dziesmu svētki", mēs tomēr domājam par klātieni un kopā būšanu. "Bet, ja mēs sakām – "Dziedi un dejo!", tad arī šie bija brīnišķīgi notikumi. Rezultātā ir sagatavoti brīnišķīgi videokoncerti no visām jomām, un tas būs materiāls, kuru gribēsies paskatīties vēl 10, 15 gadus vēlāk. Tur ir ieguldītas domas, ilgas pēc svētkiem un sirds, un tie ir skaisti darbi!"