Saskaroties ar diagnozi vēzis, pacienti bieži izjūt bailes un bezcerības sajūtu. Slimība izsit drošo pamatu zem kājām un rada satraukumu, jo šīs slimības fonā ir gan iedvesmojoši, gan skumji pieredzes stāsti. Tomēr lielākoties vēža pacienti tic, ka izārstēties un dzīvos. Līdz brīdim, kad cīņa par izdzīvošanu nonāk tikai paša rokās.
Arvien biežāk dzirdam cerību pilno pasaules pieredzi, ka onkoloģiskās slimības ir ārstējamas, īpaši, ja vēzis diagnosticēts pēc iespējas agrīnā stadijā un tiek saņemta atbilstoša ārstēšana. Tomēr nereti vēža pacienti nonāk situācijā, kad viņu gadījumā terapijai nepieciešamās zāles valsts neapmaksā. Pacienti ir izvēles priekšā. Daļa cīnās, meklējot finansējumu pašu spēkiem, daļa padodas.
Šogad uz valsts finansētiem inovatīvajiem medikamentiem cerēja 1255 onkoloģiskie pacienti, taču ar esošo valsts finansējumu ārstēšanos šogad uzsāks 381 pacients. Pēc Veselības ministrijas aplēsēm nākamgad šāds atbalsts būs nepieciešams jau 2028 vēža pacientiem. Šie ir pacienti, kuriem cerība izārstēties ir tikai ar zālēm, kuras valsts šobrīd neapmaksā.
Pērn Ziedot.lv par Latvijas līdzcilvēku un uzņēmumu ziedojumiem sniedzis atbalstu 85 onkoloģiskajiem pacientiem 980 643 eiro apmērā. Vēža pacientiem tā ir cerība dzīvot, taču, cik daudz tas prasa no pacienta – pēc valsts noraidījuma meklēt palīdzību pie sabiedrības?
Kā norāda psihoterapeite Aina Poiša, šajā gadījumā izšķiras pacienta drosme cīnīties par savu dzīvību. Atklājot diagnozi, vēža pacients dzīvo cerībās, ka slimību var izārstēt, taču, nesaņemot atbilstošu terapiju, viņš saskaras ar milzīgu barjeru. Izšķiras jautājums – vai pacients jūt sevī motivāciju cīnīties? Visi cilvēki grib dzīvot, taču ne visi novērtē savu nozīmību pasaulē.
"Ir saprotami, ka daļa vēža pacientu jūtas bezpalīdzīgi un atkarīgi no speciālistu palīdzības un terapijas pieejamības, turklāt, saņemot palīdzības atteikumu no valsts, pacientiem šķiet, ka pasaule burtiski izstumj viņus ārā no dzīves. Tas ir saprotams uzvedības veids, taču, lai vēža pacients saņemtu drosmi lūgt sabiedrības palīdzību, viņam ir jāpieņem realitāte, jābūt pazemīgam un jāsaprot, ka tas ir veids, kā viņš var sev palīdzēt," uzsver Poiša. Pat lielākie cīnītāji reiz pagurst un piedzīvo vājuma brīžus, taču pēc brīža pieceļas un iet uz priekšu. Nogurt ir normāli, taču padodies nevajag.
Psihoterapeite ir pārliecināta, ka ikviens krīzes brīdis cilvēkam atver lielu potenciālu un drosmi. Tā ir iespēja sevi iepazīt no jauna. "Bieži vien vēža pacienti maina savu attieksmi pret dzīvi, notiek būtiska cilvēciska attīstība. Lai gan šīs atziņas nāk caur sāpēm, tā ir pārdzimšana – ja es tieku galā ar šo, es varu visu. Pats galvenais – es iestājos par savu dzīvi un noturu savu iekšējo vērtību. Man ir ne tikai pienākumi pret citiem, bet arī tiesības apmierināt savas vajadzības. Šajā gadījumā, lūdzot sabiedrības atbalstu ārstēšanas terapijas nodrošināšanai," piebilst Poiša.
Kā skaidro psihoterapeite, kad pacienti saprot, ka jālūdz palīdzība sabiedrībai, viņi sākotnēji ar sevi daudz diskutē. Ir jāpārvar lepnums, iemācītā sajūta, ka pašam ar visu jātiek galā, apzinoties, ka neviens neglābs. Taču ir jāskatās racionāli – dzīve piedāvā ne tikai pārbaudījumus, bet arī iespējas. "Sabiedrībā ir pretimnākoši cilvēki, kuri var parādīt durvis, pa kurām iet, taču darītājam ir jābūt pašam. Tas nav kauns. Sauc un tev atsauksies, vienlaikus atceroties, ka, ja lūdz palīdzību, esi gatavs saņemt arī noraidījumu. Arī tas ir normāli," atzīst Poiša.
Jāvairo cilvēcība
Diemžēl sabiedrībā joprojām trūkst empātijas pret cilvēkiem, kuriem nepieciešama palīdzība. Cilvēks ar vēža diagnozi ir ļoti ievainojams un jūtīgs, jo pakausī pulsē slimība, tāpēc ir īpaši svarīgi, lai onkoloģiskajiem pacientiem būtu atbalsta sajūta. Ikviens palīdzības sauciens vairo izpratni un cilvēcību. "Mēs neesam tik daudz, lai neredzētu, kas notiek ar mūsu līdzcilvēkiem. Mums vienam otru ir jāpamana un jāpalīdz, tādā veidā varam kļūt redzīgāki, dzirdīgāki, siltāki un atvērtāki. Lūgt palīdzību un līdzcilvēkiem šādu soli pieņemt – tas ir sabiedrības empātijas un brieduma pakts, " saka Poiša.
Raksts sagatavots sadarbībā ar Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociāciju (SIFFA).