Tas bija 2013. gads. Tobrīd Lienei bija viens mazs bērns, bet otrs nupat piedzimis. Sajūtot aizdomīgu veidojumu, sākotnēji tā ļaundabīgā daba nav atklājusies, tomēr pēc atkārtotām pārbaudām ārsti atrada ļaundabīgas šūnas. Mazākajam bērnam bija septiņi mēneši.
Sekoja pirmsoperācijas ķīmijterapijas kurss, operācija, atkārtoti ķīmijterapija un starošana. Veiktas arī vairākas profilaktiskas manipulācijas, lai samazinātu metastāžu risku.
2015. gadā sākušās sāpes mugurā, kas sākotnēji bijušas līdzīgas tām, kad mugura sapūsta lielā vējā. Tomēr sāpes nav pārgājušas, un ārsti muguras skriemelī atrada metastāzes, kas agresīvi ārdīja kaulus. Skriemelis bija jau saplīsis, līdz ar to ārstu domas par tālāko ārstēšanos dalījās, līdz tika nolemts veikt stipru starošanu konkrētajai vietai. Metastāze konkrētajā vietā pārtrauca augt. Tā bija maza uzvara.
Tomēr tad jau bija skaidrs, ka audzējs ir 4. stadijā, un Lieni bija nepieciešams pārbaudīt pamatīgāk. Atklājās, ka pie Lienes saslimšanas tik svarīgo PET/CT izmeklējumu, kas palīdz konstatēt onkoloģiskās slimības izplatīšanos ķermenī, precīzi noteikt tās stadiju un izvēlētos ārstēšanas taktiku, taisa tikai līdz iegurnim. Liene panākusi, ka apskatīts tiek viss ķermenis, izmeklējumā diemžēl atklājot, ka metastāze ieperinājusies arī augšstilba kaulā. Vēlāk tās atklāja arī kājā, ribās un aknās.
No jauna sākās ķīmijterapija, kam paralēli Liene nolēma veikt aknu biopsiju, ko gēnu analīzei nodeva Vācijā. Izmaksas – lielas. 700 gēnu pārbaude maksājusi 5000 eiro, ko ģimene ar pašu spēkiem nosegusi. Analīžu rezultāti liecināja par vairākām mutācijām, tajā skaitā par pārmantojamības gēnu, kas nebija Lienes ķermenī, bet pašā audzējā, ko medicīnā dēvē par dzīves laikā iegūto mutāciju. Vairākas mutācijas apkaroja dažādas zāles, tomēr tās ne tikai nebija apmaksātas Latvijā, bet dažas no tām pat nebija vēl Eiropā reģistrētas.
Pamatojoties uz ārstu konsīliju sagatavoto atzinumu, sekojis iesniegums Nacionālajam veselības dienestam (NVD). Pēc mēneša saņemta atbilde, ka zāles valsts nefinansēs." Tajā brīdī izjutu lielu netaisnību. Zini, ka ir veidi, kā palīdzēt, bet atduries kā pret klinti. Pirmās ārstēšanai nepieciešamās devas saņēmu, pateicoties "Ziedot.lv". Kādu laiku vēzis neprogresēja, saka Liene.
Liene atzīst, ka ārstēšanās ceļā rūpīgi sekojusi līdzi jaunākajai informācijai, lasījusi pētījumus par onkoloģiskajām saslimšanām. Ar savu neatlaidību nonākusi pie profesora Vācijā, veicot vairākas specifikas operācijas aknām, caur katetru ar stariem mērķēti iedarbojoties uz vēzi. Procedūra bijusi dārga, bet, pateicoties Latvijas un Vācijas ārstu nesavtīgai sadarbībai, ārstēšanās apmaksāta no valsts puses, un bijis jūtams ārstēšanās progress – metastāzes aknās uz laiku izzuda.
Tomēr diemžēl pēc gadiem metastāzes aknās atgriezušās, bijušas nesekmīgas operācijas, kas nav devušas gaidītos rezultātus, tāpēc nomainīta ķīmijterapija un stāvoklis nedaudz stabilizējies. Metastāzes aknās ir palikušas, bet to dinamika ir lēna un, kā saka Liene, nekad jau nepaliek slikti strauji, bet katru dienu pa kripatiņai, līdz ar to cilvēks ne vienmēr jūt izmaiņas savā ķermenī.
Tomēr metastāzes atklājušās arī liesā. Lienes ķermenī nav gribējuši veidoties sarkanie asinsķermenīši un ārstēšanās piedzīvojusi jaunu turbulenci. Audzējs ar katru jaunu metastāzi mainās, mutējas, tāpēc jāseko līdzi arī zāļu iedarbībai un ik pa laikam kaut kas jāmaina, bet diemžēl onkoloģiskajiem pacientiem Latvijā nav pieejami pat tie medikamenti, kas pacientiem Lietuvā vai Igaunijā.
Vēža ārstēšana balansē uz naža asmens
Liene atzīst, ka par spīti visam ārstēšanos Latvijā uzskata kā labu. Liene apzinās, ka viņas gadījums ir komplicēts – vienmēr izskatīti vairāki ārstēšanās varianti, tomēr Latvijā uzkrītoši jūtams, ka vēža ārstēšana balansē uz naža asmens, un vienlīdzība tā ārstēšanā ir ļoti relatīva. Tas arī bremzē rezultātus.
Jaunākās paaudzes ārstēšana, piemēram, imūnterapija, šobrīd Latvijā, no valsts puses apmaksāti, pieejama tikai atsevišķām vēža formām. Imūnterapiju, kas limfocītu apmāca strādāt jeb uzbrukt mērķēti tieši vēža šūnām, atšķirībā no ķīmijterapijas, lieto kursa veidā, savukārt ķīmijterapija toksiski ietekmē visu ķermeni. Imūnterapijā pacients, piemēram, iziet divu gadu zāļu kursu un, ja process ir bijis veiksmīgs, izārstējas.
Ārsti norāda, ka jebkurā gadījumā pacients tiek ārstēts, zāles tiek piemeklētas, bet ir medikamenti, kas strādā labāk, bet ir arī tādi, kuru iedarbība ir zemāka. Kā jūtas pacients, kad viņš zina, ka viņam varētu būt par 20% efektīvākas zāles, bet tās ir dārgākas, un valsts, visticamāk, ārstēšanos atteiks, jo līdzekļu piešķiršana nav ekonomiski izdevīga? Jāsecina, ka zāļu pieejamība vēža ārstēšanā Latvijā dažādām vēža lokalizācijām nav vienlīdzīga, un diemžēl visām vajadzībām akūti trūkst valsts finansējums. Nav brīnums, ka pacientos nogulsnējas apziņa, ka viņš saslimis ar nepareizo vēža formu. Ciniski, bet fakts.
Lienes pieredzē izkristalizējas, ka vēža ārstēšanās gaitu ļoti lielā mērā ietekmē arī paša pacienta uzņēmība nenogurstoši cīnīties, meklēt jaunāko informāciju, iekāpt pa logu, ja durvis ir ciet... "Daudzas manas palātas biedrenes, kurām arī bija bērni, vairs nav šajā pasaulē. Cīnos, lai maniem bērniem būtu mamma," nosaka Liene.
Raksts sagatavots sadarbībā ar Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociāciju (SIFFA).