Foto: Publicitātes foto
Lelde (vārds mainīts) atzīst, kad viņai diagnosticēts ļaundabīgais audzējs, prātā bijusi tikai viena doma – es gribu dzīvot!

Viss noticis ļoti strauji. Vasaras beigās Lelde nopietni saaukstējās, tāpēc nācies meklēt palīdzību tuvākajā slimnīcā. No tās aizvesta uz Rīgu. Sākumā mediķi neko aizdomīgu nevarēja konstatēt, bet pēc dažiem mēnešiem atklāts vēzis.

"Tajā brīdī sapratu, cik maz es esmu savā labā darījusi. Bija daudz klientu, darbs, par sevi vienmēr aizmirsu. Kad dzīve sabrūk vienā mirklī, saproti, ko gribi vēl īstenot, esot dzīva. Ironiski – visas lietas jau var realizēt, arī nepaliekot slims. Stāvot krustcelēs, šī atklāsme ir visai skaudra, bet vēlme dzīvot – neapturama," saka Lelde.

Leldei veikta operācija, pēc tam sekojusi starošana onkoloģijas centrā, kā arī regulāra kontrole. Vēlāk konstatētas metastāzes un sākta ķīmijterapija. Pacienta emocijas, konstatējot vēzi, ir kā šūpoles. Vairāk gan lejā kā augšā, jo emocionāli ir ļoti smagi. "Sākumā par diagnozi nevēlies nevienam teikt. Pat tuvākajiem ne. Ir sajūta, ka nekad vairs nebūsi tāds, kā iepriekš. Nezinu, vai vēzi ir iespējams psiholoģiski pieņemt, bet laika gaitā vismaz vairs nav kauns par to runāt. Sākumā pārdzīvoju, ka nav matu, bet pēc tam skaidri sapratu – tie taču ir tikai mati," piebilst Lelde.

Leldes emociju svārstības ietekmējušas arī sadarbību ar ārstiem. "Vienu brīdi šķiet, ka nevienam īsti neinteresē tieši tava situācija, tomēr ar laiku, esot "iekšpusē", sapratu, ko nozīmē būt onkologam Latvijā. Cik daudz pacientu, papīru, problēmu... Medicīnas sistēma ir pārslogota," pieredzē dalās Lelde.

Leldes gadījumā līdzās ķīmijterapijai vajadzēja paplašināt ārstēšanās iespējas. Cīņā ar metastāzēm viņai bija ieteicama vēl cita terapija, par kuru izmaksas jāsedz pašai. "Par laimi dotajā brīdī tā ir specifiska terapija, kuras izmaksas ir vidēji 100 eiro mēnesī jeb 1200 eiro gadā, ko šobrīd varu atļauties, " nosaka Lelde.

Visbiežāk, kad ļaundabīga audzēja ārstēšanai nepieciešama inovatīvā terapija, kas nav iekļauta valsts kompensējamo zāļu sarakstā, izmaksas, kas jāsedz pašam, ir krietni augstākas. Viena mēneša kursa deva var izmaksāt 4000–5000 eiro, kas daudziem onkoloģiskajiem pacientiem Latvijā ir nesasniedzami griesti. Gadā tie var būt teju 60 000 eiro. Situāciju vēl vairāk sarežģī tas, ka arī piekļuve jauniem medikamentiem notiek nepiedodami lēni – Latvijā ir viens no ilgākajiem zāļu apstiprināšanas laikiem. Vidēji 927 dienas. Turklāt arī tad nav garantijas, ka medikamenti tiks iekļauti kompensējamo zāļu sarakstā. Piemēram, Vācijā medikamenta apstiprināšana aizņem 30 dienas. Šobrīd Latvijā ir vairāki medikamenti, kas savu apstiprināšanu gaida četrus gadus. No 41 inovatīvā medikamenta, kas ir piereģistrēti Eiropā laika periodā no 2017.–2020. gadam, Latvijā ir pieejami tikai seši. Mediķi vien skumīgi nosaka, ka šajā ilgajā gaidīšanas laikā mainījušās gan galvenās vadlīnijas onkoloģisko slimību ārstēšanā, gan vietā nākuši jaunāki, efektīvāki medikamentu varianti.

Leldes cīņa ar audzēju nav galā. Viņa piebilst: "Reizēm arī tuvie cilvēki nezina, ko pateikt vai kā nomierināt. Nav viegli. Ir regulārās, kārtējās pārbaudes, kad nezini, kāds būs to rezultāts Taču, neatkarīgi no tā, ir jāsaņemas un atkal jāceļas no jauna. Padoties – tas ir vienkāršākais, tas ir viegli, bet... es gribu dzīvot!"

Raksts sagatavots sadarbībā ar Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociāciju (SIFFA)

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!