Foto: Publicitātes foto
Kad vēža paciente Zane (vārds mainīts) gulēja onkoloģijas nodaļā, aiz loga bija Biķernieku mežs. Viņas domās aiz stikla vienmēr bijis kaut kas cits – jūra, kūrorts, pat cita valsts. Citreiz jutusies kā restorānā – pie gultas pienests ēdiens, sistēmā tek "šampanietis", jo tikai ar šādu attieksmi un iztēli bijis iespējams sevi noskaņot un pieņemt faktu, ka vēzis skāris tieši viņu. Kad Zane pavasarī gulējusi slimnīcā pēc operācijas, viņa visiem teikusi – augustā es iešu peldēties. Palātā neviens tam neesot ticējis, tomēr augustā viņa iegājusi jūrā, noskalojot visu, kas ārstēšanās ceļā kopš diagnozes uzstādīšanas bija sakrājies... Kāds bijis Zanes ceļš starp šoku, cerību, birokrātiju un nenogurstošu spītu, cīnoties ar ļaundabīgo audzēju?

Zanei ļaundabīgā audzēja diagnozi atklāja pirms vairāk nekā diviem gadiem, 4. stadijā, jau ar metastāzēm. Viņa vairākkārt uzsver, ka ir pateicīga ārstiem un tam, kas ar viņu noticis. Ne tikai slimības konstatēšanas laikā, bet arī kopīgajā cīņā, kad nereti rokas nolaižas arī mediķiem, jo ne vienmēr pacientu labā iespējams izsisties caur valsts sistēmas mūri.

Zanes gadījumā onkoloģiskā saslimšana konstatēta nejauši, jo problēmu ar veselību nebija. Strādājusi pirmsskolas izglītības iestādē, kur ik pa laikam aizvietojusi vairākus kolēģus. Dienas bijušas tik aizņemtas, ka neesot bijis laiks pat aiziet uz tualeti. Pakāpeniski sākušās kuņģa problēmas, kas pamudināja doties uz ultrasonogrāfiju. Pārbaudes laikā dakteris pabraucis vēderam uz leju un pēc viņa sejas izteiksmes esot bijis skaidrs, ka nav kaut kas labi, un jāvēršas pie ģimenes ārsta.

Iestājies grūtākais neziņas posms, kad Zane izdomājusi visus iespējamos scenārijus. Protams, sliktākos, jo nespēja sevi piespiest domāt pozitīvi. Auksta ūdens šalts pāri lijusi 25. novembrī, kad biopsijas rezultāti apstiprināja vēzi.

Sākotnēji Zanei iespēju tikt uz ķīmijterapiju piedāvāja tikai pēc diviem mēnešiem, nākamā gada janvārī, kas pie viņas saslimšanas jau būtu par vēlu. Taču onkoloģijas nodaļas vadītājs izcīnīja iespēju uzsākt ķīmijterapiju nekavējoties. Kā atzīst Zane, patiesās situācijas apzināšana bijusi tikai pirmajā ķīmijterapijas dienā, jo, kad fiziski guli onkoloģisko pacientu nodaļas gultā, saproti, – šis nav sapnis, bet realitāte.

Sekojusi operācija, savukārt tai vēl pieci ķīmijterapijas kursi. Pēc tam aktuāla bijusi imūnterapija, kad ar zālēm tiek aktivizētas organisma imūnšūnas, lai tās apkarotu vēža šūnas. Diemžēl šīs zāles valsts kompensējamo zāļu sarakstā (KZS) nav iekļautas, tāpēc Zane nonākusi strupceļā. Neskatoties uz to, ka ārsti izdarījuši visu iespējamo, bez valsts atbalsta tālāka ārstēšana apstājusies.

Valsts iestādes nav ieinteresētas sadzirdēt vēža pacientu

Kopš 2021. gada februāra Zane aktīvi uzsākusi saziņu ar valsti. Ir veikts gēnu mutācijas tests, lai palīdzētu atšifrēt, kādas zāles labāk strādā konkrētajam vēža veidam. Pēc tam sekojis iesniegums Nacionālajam veselības dienestam (NVD) gan no ārstu, gan Zanes puses ar lūgumu piešķirt finansējumu terapijai ar efektīvākām zālēm. NVD esot lūdzis atkārtoti iesniegt ārsta konsīlija atzinumu, bet vēlāk iestāde nav steigusies ar atbildi... Zane nopūšoties saka, ka nereti klusums no valsts iestādes puses bijis pat mēnesi, kas, protams, onkoloģiskajam pacientam ir līdzvērtīgs gadam. Ārsti atzīst, ka līdzīgos gadījumos kā Zanei imūnterapijas svarīgākais ieguvums ir pacienta dzīves kvalitātes uzlabošana un dzīvildzes pagarināšana.

Lai arī mediķi Zani bija burtiski piecēluši no slimības, atteikums saņemt viņas gadījumam vajadzīgās zāles, to visu sagrāvis. Viņa atzīst, ka sāpinājusi atklāsme, ka īsti palīdzēt onkoloģiskajam pacientam neviens no valsts puses nav ieinteresēts – tāpat esi vājāks un nomirsi; esot sajūta, ka uz pieres uzlikts neizdzēšams zīmogs – vēža pacients... Viņa atzīst, ka tajā brīdī valsts it kā novēršas, neredzot, ka, iespējams, pat pēc 20 gadiem šobrīd onkoloģiskais pacients var būt vesels, strādāt, pelnīt naudu un maksāt nodokļus. Vēzis nav mirstama vaina, ko šodien uzsver arī mediķi, norādot, ka ļaundabīgais audzējs ir kļuvis hroniski ārstējams. Ir pacienti, kuri ar vēzi 4. stadijā var vēl dzīvot piecus, sešus gadus. Tāpēc mediķi uzsver – par vēzi kā ārstējamu slimību jāmaina zināšanas un izpratne visā sabiedrībā, tajā skaitā lēmumu pieņēmēju vidū.

Zanes ceļš ir līdzīgs kā daudziem citiem, kad no NVD puses saņemts atteikums efektīvāko medikamentu saņemšanai, nekas cits neatliek kā vērsties pēc palīdzības pie sabiedrības caur organizāciju "Ziedot.lv". Viņa atzīst, ka saņemties un prasīt palīdzību ir ļoti grūti. Esot ļoti daudz jāstrādā ar sevi. Ļoti palīdzot arī apkārtējo atbalsts, kas atsverot visas bailes un negācijas.

"Es gribu justies vajadzīga valstij, nevis pazust ierēdņu exel tabulās," saka Zane.



Raksts sagatavots sadarbībā ar Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociāciju (SIFFA).

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!