Triekt slikti sagatavotu un nepārbaudītu zemūdeni zem biezas ledus kārtas ar mērķi sasniegt ziemeļpolu, lai tur izlauztos virspusē un satiktos ar dirižabli, kas polu sasniedzis pa gaisu. Tas viss ne tikai zinātnes, bet vienkārši piedzīvojumu gara un arī laba preses stāsta vārdā. Šķiet, šis laikmets ir palicis kaut kur 18. un 19. gadsimtā. Tomēr nē – vēl 20. gadsimta pirmajā pusē dēkaiņi devās ekspedīcijās, kur drošība nereti bija otrajā plānā. Viens no tiem ir sers Hjūberts Vilkinss. Gandrīz vai reālās dzīves kapteinis Nemo no Žila Verna romāna.
No tranšejām uz Šekltona kuģa klāja
Kur tik Austrālijā dzimušais Vilkinss savas dzīves laikā nav pabijis un ko nav apguvis. Sācis studijas, interesējoties par inženierzinātnēm, bet apguvis arī mūziku un vienlaikus aizrāvies ar fotografēšanu un kinematogrāfiju – tolaik pavisam jaunu jomu. Varētu teikt, ka Vilkinss bija jauno tehnoloģiju entuziasts. 1908. gadā pārcēlies uz Angliju, kur strādājis par operatoru "Gaumont Film Company" un par reportieri izdevumā "London Daily Chronicle". Jau tobrīd Vilkinsa darbs bija saistīts ar ceļošanu – viņš bija izdevuma ārzemju ziņu reportieris. Darba vajadzībām viņš apguva pilota prasmes un uzņēma arī aerofotogrāfijas. Tostarp 1912. gadā viņš devās uz Balkānu kara zonu. Saskaņā ar Austrālijas kara memoriāla sniegto informāciju Vilkinss kļuva par pirmo cilvēku, kas uzņēmis videokadrus no frontes aktīvas karadarbības laikā.
Pēc tam viņam tika piedāvāta vieta Kanādas rīkotā ekspedīcijā uz Arktiku, un tur viņš pavadīja turpmākos trīs gadus. Vien 1916. gadā Vilkinss uzzināja, ka Eiropā plosās karš. Atgriežoties Austrālijā, viņš nokļuva gaisa spēkos, taču lidot Vilkinsam neļāva. Viņam bija krāsu redzes traucējumi. Tā vietā viņu norīkoja par gaisa spēku fotogrāfu. Taču viņš gana daudz dabūja sasmērēt arī zābakus. Drīzāk dēkainis nekā fotogrāfs, Vilkinss bieži kļuva par aktīvu konflikta dalībnieku, ne tikai novērotāju. Vilkinss izpelnījās arī atzinību par to, ka uzņēmās vadību pār nepieredzējušu ASV karavīru grupu, kuras virsnieki bija gājuši bojā Hindenburgas kaujas laikā. Viņš bija vienīgais Austrālijas armijas fotogrāfs, kas saņēmis kaujas apbalvojumu.
