Projektu atbalsta Eiropas Komisija
Sponsor Logo

Ar grābekli pa upi skaitīt Latvijas dabu


“Mums gribas domāt, ka esam zaļāki, nekā tas ir patiesībā,” pēc divām Latvijas dabas bagātību skaitīšanas sezonām stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) saldūdeņu eksperte-kontroliere Lauma Vizule-Kahovska. Viņa pārstāv aptuveni 250 ekspertu komandu, kura trīs gadu garumā īsteno visaptverošu dabas resursu inventarizāciju, noskaidrojot, kas, cik daudz, kāda veida un kādā kvalitātē mums ir. To mūsu valsts apņēmās veikt, jau iestājoties Eiropas Savienībā (ES), bet, kamēr Latvijā tas notiek pirmoreiz, citur šis darbs jau paveikts. 

Pērn vien apsekoti ap 500 000 hektāru sauszemes, ap 32 000 hektāru ezeru, kā arī upes kopumā apmēram 10 000 kilometru garumā, ekspertiem aizpildot vairāk nekā 30 000 anketu par sešām biotopu grupām – bioloģiski vērtīgiem zālājiem, dabiskoties sākušām mežaudzēm, cilvēka maz ietekmētu jūras piekrasti un kāpām, purviem, alām un iežu atsegumiem, kā arī upēm un ezeriem. Vizule-Kahovska atbild par pēdējā – saldūdens ūdenstilpēs – iegūto datu caurskatīšanu un pārbaudi.

Vasarā ar grābekli staigā pa upi 

Viņa atklāj, ka daba saistījusi vienmēr un savulaik apsvērusi gan vetārsta, gan ainavu arhitekta karjeru. Īpaši patikusi bioloģija, bet galu galā izvēle izdarīta par labu šķietami visaptverošajai vides zinātnei. Savukārt konkrēti līdz ūdeņos esošās dzīvās dabas pētīšanai nonākusi nejauši. “Bija praktiskais darbs, kurā jāvērtē ūdens kvalitāte pēc ūdensaugiem, un man tas ļoti iepatikās. Nolēmu par to rakstīt maģistra darbu, un tālāk tas jau aizgāja ķēdītē,” stāsta inspektore.

Savulaik nokārtojusi arī biotopu eksperta sertifikātu un pieteikusies darbam dabas skaitīšanas projektā Lietuvā, kur no Latvijas puses piedalījušies aptuveni simts cilvēki. Viņa trīs gadus apsekoja un kartēja kaimiņvalsts sauszemes biotopu, bet drīz pēc tam eksperte aicināta līdzīgu darbu veikt Latvijā, jau pievēršoties sev tuvākajai saldūdens florai.

“Darba sezona mums dalās tā, ka vasara ir apsekojumu laiks, bet pa ziemu es veicu papīru darbus – anketu un kartogrāfiskā materiāla pārbaudi, plānojam apmācības un nākamās sezonas darbus. Aprīlī jau atkal sākam iet dabā. Katrai biotopu grupai sezonas apsekojumi iedalās nedaudz citādi – mežus, piemēram, var apsekot ilgāk, bet ūdeņiem veģetācijas periods ir no jūnija līdz oktobrim,” skaidro inspektore.

Darba organizācijas nolūkos Latvija ir sadalīta 475 kvadrātos, un katru gadu eksperti apseko aptuveni trešdaļu no tiem. Ūdens biotopus uzskaitošie aptuveni 30 eksperti ar laivu apseko pilnīgi visus aptuveni 2000 Latvijas ezerus, kuru platība ir virs hektāra. Savukārt upes, kuru kopgarums ir ap 40 000 kilometru, “saskalda” kvadrātos, un katrā no tiem apseko dažus reprezentatīvus posmus – lielajās brauc ar laivu, mazās izbrien kājām.

“Par katru aizpildām biotopu anketu, kas iekļauj upes vai ezera raksturojumu, – atzīmējam raksturīgās sugas, vides apstākļus, piemēram, upes platumu, dziļumu, noēnojumu, grunts sastāvu, iespējamās ietekmes, uzreiz novērtējamās problēmas. Atzīmē tos organismus, ko redz ar aci, – augus un lielākos bezmugurkaulniekus, piemēram, gliemenes. Var atzīmēt arī zivis, ja tās redz. Vietām ņem arī ūdens ķīmiskās analīzes,” teic eksperte.

Lai reģistrētu dažbrīd līdz pat desmit metru dziļumam augošos ūdensaugus, tie ir jāievāc. “Mums ir četrus metrus garš grābeklis, bet dziļākām vietām – tā saucamais “kaķis” jeb 10–15 metrus gara aukla ar paštaisītu skrāpi augu aizķeršanai. No malas tas izskatās jocīgi – cilvēki peldas un atpūšas, tikmēr es ar grābekli un citām dīvainām lietām kāpju laivā,” darba specifiku apraksta Vizule-Kahovska.

Izcili tīri tikai 7% ezeru no 2000

Katrā ūdenstilpē eksperts konstatē, vai tā atbilst īpaši aizsargājamam ES nozīmes biotopam, un, ja atbilst, novērtē tā kvalitāti. Pēcāk deviņi inspektori, starp kuriem ir arī Lauma, aizpildītās anketas caurskata, salīdzina ar līdzšinējiem datiem un neskaidrības gadījumā kopā ar apsekotāju precizē nianses. Papildus viņa izlases veidā vēlreiz apseko desmit procentus no iepriekš konstatētajiem biotopiem.

Viņa stāsta, ka tik skrupulozs darbs Latvijā nav pieredzēts. Līdz šim pētīti biotopi aizsargājamās teritorijās, bijuši arī indivīdu un biedrību ievākti dati par atsevišķām vietām dažādu projektu ietvaros, bet visaptveroša izpēte notiek pirmoreiz. Piemēram, pērn vien tas projektā strādājošajiem ekspertiem ne tikai no Latvijas, bet arī Lietuvas, Igaunijas un Baltkrievijas ļāvis konstatēt ap 60 000 vērtīgu floras atradumu, tostarp jaunas retu un aizsargājamu augu atradnes.

Sauszemē dabas skaitītāji atklājuši jaunas augu, sēņu sugas, pat jaunas alas, bet saldūdens biotopa grupā tādu jaunumu gan nav. “Esam atraduši ceturto peldošā ezerrieksta atradni. Tas ir ļoti sens, relikts augs, kas saglabājies bez izmaiņām 55 miljonus gadu. Atrastas arī jaunas atradnes retu sugu augiem,” lepojas eksperte. Viņa atklāj, ka, piemēram, viens ezers Cēsu pusē pats spējis atjaunoties un tā biotops vērtējams kā izcils, lai gan vēl 90. gados tāds nebija. “Dabiski jebkurš ezers ar laiku aizaug, tikai tas notiek gadu simtos un tūkstošos. Tomēr, ja dabiskā eitrofikācija ir neatgriezeniska, cilvēka radītā var būt atgriezeniska,” skaidro speciāliste.

No malas tas izskatās jocīgi – cilvēki peldas un atpūšas, tikmēr es ar grābekli un citām dīvainām lietām kāpju laivā, Lauma Vizule-Kahovska

Tomēr situācija nav tik iepriecinoša, kā dabas draugi varētu vēlēties, liecina pirmajās divās projekta sezonās jau ievāktie dati. “Puse saldūdeņu biotopu ir labas kvalitātes, bet otra puse nav. Nav tādā kvalitātē, kādā tiem vajadzētu būt,” atklāj eksperte.

“Cilvēki ne vienmēr saprot, ka labais biotopu stāvoklis, ko formāli prasa likumi un dabas draugi, ir tas pats, kādu jebkurš cilvēks gribētu redzēt upi vai ezeru, – lai krasts nav aizaudzis, ir dzidrs ūdens un smilšaina grunts. Liels ezeru aizaugums un dūņas pirmās liecina, ka tajā nav labs biotopu stāvoklis un, visticamāk, kaut kur ieplūst kanalizācija vai savulaik iepludinātas lauksaimniecības ķimikālijas, tādēļ ūdenī ir pārāk daudz barības vielu,” viņa stāsta.

Inspektore atzīst, ka ikdienā tomēr ieradusi koncentrēties uz labajiem piemēriem. Kopumā, pēc provizoriskiem datiem, aptuveni 7% Latvijas ezeru konstatēta izcila biotopa kvalitāte. Piemēram, Pierīgā ir divi skaisti ezeri – Ummis un Mazuika. Tie abi ir lobēliju ezereņu ezeri, kas ir ļoti rets biotopu veids. Gadsimta sākumā bija aptuveni 60 ezeri ar šādu biotopu, kas vienlaikus ir arī ļoti ekoloģiski tīru un vērtīgu ūdeņu indikatori, bet laiks atstājis savu ietekmi, un, pēc pēdējiem datiem, tādu Latvijā ir vairs tikai 13.

“Tie ir jutīgi pret jebkāda veida piesārņojumu, un šo ezeru skaits ļoti sarūk. Ummis ilgu laiku bija padomju armijas slēgtajā teritorijā, līdz ar to civiliedzīvotāji tam piekļūt nevarēja, savukārt armija to praktiski neizmantoja, un ezers saglabājis ekoloģiskās vērtības – mazu barības vielu daudzumu, augstu dzidrumu, smilšainu pamatu bez dūņām. Ummī arī tagad lobēliju ziedēšanas laikā ir liegts peldēties, bet cilvēki šo aizliegumu neievēro. Ja attieksme nemainīsies, arī šos ezerus mēs pazaudēsim,” paredz inspektore.

“Vēl gribu pieminēt Latgali. To ne velti sauc par zilo ezeru zemi – tur augstienē ledāju darbības rezultātā izveidojušies 40% no visiem Latvijā esošajiem ezeriem,” teic Vizule-Kahovska, “vairākos Sauleskalna apkārtnes ezeros ir ļoti laba ekoloģiskā kvalitāte un vērtīgas augu atradnes.” 

Ļaus efektīvāk saglabāt esošo

 “Dabas skaitīšana ir pirmais solis – apzinām, kas un kādā kvalitātē mums ir, un nākamais jau ir plānot, ko darīt, kā saglabāt. Mums pašiem ir svarīgi zināt, kas mums vispār ir, jo visu laiku runā, cik mēs esam zaļa valsts, kurā viss ir kārtībā un nekas nav īpaši jāsargā, taču tikai tagad uzzināsim, kā patiešām ir,” trīs gadus ilgā darba nozīmi skaidro inspektore.

Pēc visu Latvijas dabas vērtību apsekošanas informāciju, kas tagad tiek vēl pārbaudīta un analizēta, visi zemes platību īpašnieki, kuru īpašumos konstatēti biotopi, saņems DAP vēstuli, kā arī informācija būs pieejama DAP uzturētajā dabas datu pārraudzības sistēmā “Ozols”. Tas nākotnē atvieglos, piemēram, ekspertu saskaņojumu sniegšanu būvniecības vai cita veida saimnieciskās darbības uzsākšanai. Sistēmā uzreiz varēs redzēt situāciju. Ekspertu ievāktos datus varēs izmantot arī teritorijas attīstības plānošanai, dabas aizsardzības plānu izstrādē.

“Bailes, ka biotopa esamības dēļ aizliegs saimniecisko darbību, ir nepamatotas, bet nekas jau nemainās – ja teritorijā bija kas aizsargājams, tad tas tāpat būtu jākonstatē pie būvniecības uzsākšanas. Dabas skaitīšana nekādus ierobežojumus neuzliek,” mierina inspektore, ““Ozolā” jau pakāpeniski publicētie dati un tie, kas vēl tiks publicēti, ļauj labāk saprast, kas mums vispār ir palicis, jo ļoti daudz ir zaudēts.”

Viņa min piemēru, ka no 40 000 kilometru upju apmēram trešā daļa padomju gados ir iztaisnota, izjaucot to dabīgās īpašības un pārveidojot par grāvjiem, iznīcinot trešo daļu upju biotopu. “Tagad mazāk nekā 10% no tām novērojami atjaunošanās procesi. Diemžēl daļu pārtīra un atkal izveido grāvjus. Protams, Latvijā ir pārpurvošanās tendence, bet iespējama arī videi draudzīga meliorācija. Kaut kas nāk klāt, kaut kas pazūd,” situāciju raksturo zaļo uzskatu entuziaste.


Projekta "ES – Sargājam kopā" veidotāji: intervijas – Andris Kārkluvalks, dizains – Natālija Šindikova un Martina Sergejeva, izstrāde – Nikolajs Trubačistovs, projektu vadītājas – Marta Cīrule, Kristiāna Tabunova, Kristīne Melne.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.