Projektu atbalsta Eiropas Komisija
Sponsor Logo

Pastāv visneiedomājamākie veidi, kā cilvēkus izmantot, lai nopelnītu naudu

“Esmu daudzfunkcionāla nindzja,” sevi īsumā raksturo Latvijas atslēgas cilvēks cīņā pret cilvēku tirdzniecību. Lāsma Stabiņa ir atbildīga par visu iesaistīto institūciju un nevalstisko organizāciju savstarpējo sadarbību, lai izglītotu sabiedrību par cilvēku paverdzināšanu, cīnītos ar cilvēktirdzniecību un palīdzētu upuriem ne tikai Latvijā, bet arī ārpus mūsu valsts.

Pieteica karu fiktīvo laulību bandām

Cilvēktirdzniecības apkarošanas politikas ieviešanas laiks Latvijā sakrita ar ekonomiskās krīzes sākumu. 2008. gada sākumā stājās spēkā un tūlītēji tika pieņemta arī Latvijā to regulējoša Eiropas Padomes konvencija. Tobrīd tiesībsargājošo institūciju redzeslokā nonāca salīdzinoši daudz cilvēku tirdzniecības gadījumu, kuru mērķis pārsvarā bija apgādāt bordeļus gan Eiropas rietumos, gan dienvidos ar sievietēm un nepilngadīgām meitenēm seksuālai izmantošanai. Policistēm uzdodoties par ārvalstīs darbu meklējošām sievietēm, tolaik izdevās atklāt vairākus grupējumus un šo rūpalu piebremzēt.

“Globāli cilvēku tirdzniecības formas ir visdažādākās. Pastāv visneiedomājamākie veidi, kā cilvēkus izmantot, lai nopelnītu naudu,” stāsta Stabiņa. Arī Latvijā cilvēktirdzniecība neizsīka, tikai mainīja formas, radot arī jaunus izaicinājumus tiesībsargiem. Šajā cīņā pēc vairāk nekā desmit gadiem vadošos, ar starptautisko sadarbību saistītos amatos Valsts robežsardzes Galvenajā pārvaldē un Iekšlietu ministrijas Starptautisko attiecību nodaļā iesaistījās arī Stabiņa, kļūstot par Latvijas nacionālo koordinatoru cilvēku tirdzniecības novēršanas jautājumos.

Viņai 2010. gadā uzsākot darbu, nesen bija sācies fiktīvo laulību bums. “Sākumā sievietes ļoti labi apzinājās, ka brauc slēgt laulības ar trešo valstu pilsoņiem un viņām par to samaksās trīs līdz piecus tūkstošus vai nopirks datoru vai vēl kaut ko. Sievietes apzināti uz to gāja. Vēlāk fenomens attīstījās un pieslēdzās organizētās noziedzības grupas. Bija shēmas Latvija–Lielbritānija vai Latvija–Īrija, bija vervētāji, dažādi starpnieki, organizatori. Tad sievietes jau tika maldinātas – viņām solīja darbu, bet, aizbraucot galā, pateica, ka jāprecas. Ja atteicās, sekoja vardarbība, izvarošanas, alkohols, narkotikas, līdz sieviete bija tādā stāvoklī, ka viņai bija vienalga, ko ar viņu dara, lai tikai liek mieru. Tad arī mēs ar to sākām pastiprināti strādāt,” stāsta Stabiņa.

Viņas vadībā Latvija uzsāka birokrātisku cīņu, lai Eiropā fiktīvās laulības atzītu par cilvēktirdzniecības formu, ne par migrācijas un uzturēšanās problēmjautājumiem, kā tas tika vērtēts līdz tam. “Uz mani sākotnēji skatījās ar neizpratni. Iesaistījās arī pārējās divas Baltijas valstis un Slovākija, kam tā arī bija problēma, kā arī Īrija, kas tobrīd bija noziedzīgo shēmu topa galapunkts. No Somijas piesaistījām izpētes institūtu, jo sapratu, ka ar runāšanu ir par maz,” atceras nacionālā koordinatore.

Eiropas Komisijas finansēta pētījuma izstrāde un to pavadoša informatīvā kampaņa prasīja vairākus gadus, bet kopš tā noslēguma fiktīvās laulības Eiropas Savienībā uzskata par cilvēktirdzniecības formu un visu dalībvalstu problēmu. “Pērnā gada nogalē ES vadošā koordinatore cilvēktirdzniecības apkarošanas jautājumos no tribīnes norādīja, ka toreiz, 2015. gada sākumā, kad Latvijas prezidentūras ietvaros Latvijas pārstāvji vērsa uzmanību uz šo problēmu, visi skatījās uz mums, latviešiem, kā savādniekiem, bet šodien atzīst, ka tā ir liela problēma,” ar lepnumu uzsver Stabiņa.

Viņa stāsta, ka laika gaitā fiktīvo laulību gadījumi ir kļuvuši arvien sarežģītāki. “Kad cēlām trauksmi, tā vēl nebija ļoti rafinēta izmantošana. Bija piespiedu laulības, ar sieviešu dokumentiem ņemti kredīti, piespiedu prostitūcijas un nodarbināšanas gadījumi trešo valstu cilvēku restorānos. Savukārt tagad nāk iekšā afgāņi, ēģiptieši, irākieši, kuriem atteikts patvērums. Viņi meklē iespējas, kā palikt Eiropas Savienībā, tostarp dibina kontaktus ar organizēto noziedzību. Viņi ne tikai eiropietes dabū sev par sievām un spiež nodarboties ar prostitūciju, bet bieži arī to filmē un šantažē klientus,” skaidro Stabiņa.

Vada milzu mehānismu

“Cilvēku tirdzniecības novēršanas jautājumi mani tiešām ļoti, ļoti uzrunāja. Līdz sirds dziļumiem. Tas ir tas temats, ar ko es mostos, eju gulēt – es ar to dzīvoju,” stāsta Stabiņa. Taujāta, vai tas nenomāc, viņa norāda – ja patīk tas, ko dara, tad var kalnus gāzt. “Mans gadījums ir tieši tāds. Lai kaut ko īstenotu, naudas vienmēr trūkst, nav pietiekamas kapacitātes, jo man visu laiku gribas kaut ko jaunu, jāmeklē jauni risinājumi, bet visu laiku tiem jautājumiem, kas jau ir aktuāli, piepulcējas jauni,” viņa skaidro.

Ieņemot Iekšlietu ministrijas Nozares politikas departamenta Politikas izstrādes nodaļas vecākās ekspertes amatu, Stabiņa atzīst, ka ikdienā cilvēktirdzniecības upurus un viņu pāridarītājus redz vienīgi kā statistikas cipariņus. Viņas tiešie darba pienākumi ietver politikas izstrādi, bet ar cietušajiem strādā tam sagatavoti speciālisti – sociālie darbinieki, juristi un psihologi.

“Daudzus gadus man nebija nekādas saskarsmes ar upuriem, bet nesen piedalījos “Patvēruma “Drošās mājas”” organizētā pasākumā šaurā lokā, kur bija arī četras no cilvēktirdzniecības cietušas sievietes. Man bija tiešām apbrīnas sajūta – varam tikai iztēloties, ko šie cilvēki ir pārcietuši. Viņas ir ļoti drosmīgas, viņas ir pārdzīvojušas un spējušas atrast sevī spēku turpināt dzīvi, iet tālāk un dzīvot piepildīti,” stāsta Stabiņa.

No cilvēktirdzniecības novēršanas viedokļa mums jāseko līdzi un jāvērtē, kur ir kaut kādi caurumi likumos, kurus darba devēji vai starpnieki var izmantot, lai likumīgi apietu normatīvo regulējumu. Jāatceras, ka likumi ir rakstīti godīgajiem. Lāsma Stabiņa

Viņa norāda, ka cietušajiem piedzīvotais ik pa laikam atkal liek par sevi manīt un ir nepieciešama palīdzība. “Valsts sniegtā rehabilitācija ilgst tikai sešus mēnešus, bet redzam, ka ir nepieciešams ilgtermiņa atbalsts. Nevalstiskās organizācijas “Patvērums “Drošās mājas”” un “Martas centrs”, ar kurām Labklājības ministrijai ir līgums, regulāri nodrošina komunikāciju ar cilvēktirdzniecības upuriem un sniedz psihoemocionālo atbalstu, lai viņi varētu turpināt dzīvot. Tām ir profesionālas komandas, kas strādā gan ar bērniem, gan sievietēm un vīriešiem neatkarīgi no tā, kādās cilvēktirdzniecības formās viņi iesaistīti. Ekspluatācija, man šķiet, nav aizmirstama. Tajā ziņā man arī ir vieglāks darbs, jo katru dienu nav emocionāli jāizdzīvo šie stāsti,” atklāj Stabiņa.

Tikmēr, būdama, kā pati saka, “liels kontroles frīks”, viņa ir centrālais cilvēks Iekšlietu ministrijas vadībā izveidotā darba grupā, kuras darbā piedalās pārstāvji no teju visām ministrijām, tiesībsargājošām iestādēm, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes, Tiesībsarga biroja, Rīgas domes, Rīgas pašvaldības policijas, Nodarbinātības valsts aģentūras un Valsts darba inspekcijas, kā arī ar cietušajiem tieši strādājošām nevalstiskajām organizācijām.

“Regulāri tiekamies pie apaļā galda un pārrunājam, ko esam izdarījuši, ko plānojam darīt, kādas ir problēmas. Latvijā ļoti kritiski skatās uz ministriju veidotām darba grupām, bet gan nevalstiskās organizācijas, gan ministrijas atzinušas, ka šī ir kolosāla platforma informācijas apmaiņai. Latvijā esmu viens nacionālais koordinators, bet man aiz muguras ir milzīgs starpinstitūciju sadarbības mehānisms,” stāsta Stabiņa. Ciešā sadarbība ļaujot uzzināt par jaunākajām tendencēm un attiecīgi reaģēt.

Jaunais ienaidnieks – paverdzinātāji

Kopš pērnā gada jaunā cilvēku tirdzniecības aktualitāte ir darbaspēka ekspluatācija. “Mēs ierasti runājam par Latvijas valstspiederīgo izmantošanu ārvalstīs, bet tagad aizvien biežāk ekspluatācija notiek tepat Latvijā. Tas ir otrs ienesīgākais nelegālais bizness pasaulē aiz narkotiku tirdzniecības. Cilvēku var izmantot nepārtraukti – 18, 20 stundas nodarbināt bez darba aizsardzības līdzekļiem, atvaļinājuma, medicīniskās palīdzības. Cilvēki tiek izmantoti kā rīki, kā lietas. Un uz to pelna vājprātīgu naudu,” stāsta Iekšlietu ministrijas eksperte, “turklāt tas notiek visās nozarēs – viesmīlībā, celtniecībā, transporta pakalpojumos, lauksaimniecībā, kuģu būvniecībā.”

Upuri tiek kontrolēti gan ar vardarbīgām metodēm un ieslēgšanām, gan nevardarbīgiem kontroles mehānismiem. Stabiņa stāsta, ka, piemēram, paverdzinātāji var atņemt dokumentus, jo mīts, ka pie tiem ir jāturas kā pie zelta gabala, joprojām ir spēcīgs. Tāpat var pastāvēt draudi nodarīt pāri mājās palicējiem, kā arī netrūkst gadījumu, kad cilvēks ir gatavs paciest visu, jo nespēj atgriezties bez peļņas un paliek šajā situācijā ar domu, ka tomēr nopelnīs.

Šopavasar klajā nāca gadījums, kurā 19 Tadžikistānas pilsoņi nelikumīgi nodarbināti būvniecībā Latvijā, atklāj nacionālā koordinatore cilvēku tirdzniecības jautājumos. Viņa stāsta, ka pieciem nokļūšanu mājās organizēja Starptautiskās migrācijas organizācija, bet pārējiem piešķirts 30 dienas ilgs nogaidīšanas periods, kura laikā viņiem Latvija sniedz primāro palīdzību, tostarp nodrošina ar pārtiku, jo viņi dzīvoja badā, apmaksā dzīvesvietu un sniedz sociālā darbinieka un jurista konsultācijas.

Stabiņa skaidro, ka nevalstiskās organizācijas šajā un līdzīgos gadījumos, pamatojoties uz Ministru kabineta noteikumiem, var atzīt personas par cilvēktirdzniecības upuriem, bet ne vienmēr iespējams uzsākt arī kriminālprocesu. Iespējams, Latvijā būs jāmaina likumi, lai novērstu šāda veida pārkāpumus.

“Latvijā pieaug Ukrainas, Tadžikistānas, Moldovas valstspiederīgo skaits un arī gadījumu skaits, kad viņiem nesamaksā, radot bažas, ka problēma tikai aug plašumā. Ir jāvērtē, kur redzam cilvēktirdzniecības riskus, un jāstrādā, lai tos novērstu. Tas, ka brauc strādāt no trešajām valstīm, nenozīmē, ka viņu situācija ir jāpasliktina, ka viņiem ir jāstrādā sliktākos apstākļos vai jāsaņem mazāka alga. Ja gribam darbaspēku no trešajām valstīm, mums ir jāievēro līdztiesības principi gan atlīdzībā, gan nodarbinātības apstākļos,” uzsver Stabiņa. “No cilvēktirdzniecības novēršanas viedokļa mums jāseko līdzi un jāvērtē, kur ir kaut kādi caurumi likumos, kurus darba devēji vai starpnieki var izmantot, lai likumīgi apietu normatīvo regulējumu. Jāatceras, ka likumi ir rakstīti godīgajiem.”

Lētāk ir brīdināt, ne ārstēt

Cīņu ar cilvēktirdzniecību nevar vērtēt pēc statistikas datiem, jo tie parāda tikai aisberga redzamo daļu jeb atklāto gadījumu skaitu, stāsta eksperte, precizējot, ka valsts iestādes nemaz nezina, kurp devušies visi Latviju pametušie un ko viņi dara.

Līdz ar to uzmanība galvenokārt tiek veltīta preventīvai informēšanai par cilvēku tirdzniecības draudiem, jo tā ir vienkāršāka un lētāka. “Laba informatīvā kampaņa izmaksā ap 5000 eiro, bet viena upura rehabilitācija izmaksā, sākot no 6000, kas ir nesalīdzināmi dārgāk Latvijas budžetam,” stāsta Stabiņa. “Mēs nepārtraukti mudinām cilvēkus kritiski izvērtēt darba piedāvājumus, ievākt maksimāli daudz informācijas par darba devēju, dzīvesvietu un piedomāt, lai līdzi ir rezerves finanšu līdzekļi, ja nu pēkšņi jāatgriežas Latvijā, un “mākoņos” vai e-pastā ir pases kopija. Iesakām arī nofilmēt darbavietu, jo nereti darba devējs pasaka, ka cilvēks pie viņa nekad nav strādājis, un sakās viņu nepazīstam,” skaidro eksperte.

Preventīvā izglītošanā iesaistījušās arī atsevišķas pašvaldības, piemēram, Liepāja un Jelgava, tomēr daudzas joprojām cilvēktirdzniecību neuzskata par savu problēmu, norāda Stabiņa. Viņa apzinās, ka pašvaldību rezervēto attieksmi var skaidrot ar to, ka tajās šādi gadījumi nav fiksēti, lai gan, iespējams, viņu iedzīvotāji ir aizbraukuši un joprojām tiek izmantoti, bet neviens to nezina. Nezina arī to, vai pašvaldībā kādā objektā netiek ekspluatēti cilvēki. Lielāks pašvaldību atbalsts būtu svarīgs arī, ilgtermiņā palīdzot cilvēktirdzniecības upuriem pēc valsts rehabilitācijas, piemēram, nomaksājot kādus rēķinus, jo ir grūti nākamajā dienā pēc pārdzīvotā sākt pilnvērtīgi strādāt, norāda koordinatore.

Lāsma Stabiņa 2018. gadā informatīvās kampaņas par drošu ceļošanu un darbaspēka ekspluatācijas riskiem ārvalstīs un to novēršanu atklāšanā. Foto: F64

Palīdz arī partneriem aiz robežām

Stabiņa ne tikai koordinē vietējo institūciju darbu, bet sadarbojas arī ar starptautiskajiem partneriem – līdzīgām “nindzjām” citās valstīs. Viņa uzsver, ka valstis cita no citas mācās, jo nav divu vienādu situāciju, tās atšķiras pat Igaunijā un Lietuvā.

Piemēram, pasaulē ļoti izplatīti ir cilvēktirdzniecības gadījumi, kad upuri ir iesaistīti piespiedu noziedzībā. Lai gan kolēģiem Lietuvā ar to ir vislielākā cīņa, Latvijā šādu gadījumu esot ļoti maz. “Vienā gadījumā personas dokumenti izmantoti finanšu krāpšanas shēmās, bet divos vai trijos cilvēki izmantoti kā narkomūļi jeb narkotiku pārvadāšanai,” stāsta ministrijas eksperte.

Viņa bilst, ka šie gadījumi ir strīdīgi, jo persona vienlaikus ir gan upuris, gan noziedznieks, tomēr, ja cilvēku atzīst par cilvēktirdzniecības upuri, viņu atbrīvo no kriminālatbildības. Pārsvarā gan ārvalstīs aizturētos Latvijas pilsoņus, kuri veduši narkotikas, tiesā, nevērtējot viņus kā upurus. “Kad viņi atgriežas no ieslodzījuma, mēs no valsts puses mēģinām palīdzēt, jo pēc trim vai septiņiem gadiem ieslodzījumā, piemēram, Āfrikas valstīs, ir ļoti grūti atgriezties.”

Laiku pa laikam gadās, ka arī citu cilvēktirdzniecības formu upuri ir nonākuši tālākās valstīs, kur nav Latvijas vēstniecības. “Bijuši gadījumi gan Venecuēlā, gan Ruandā. Ārlietu ministrijas Konsulārais departaments un nevalstiskās organizācijas vienmēr izmēģina visas savas iespējas, pieslēdz goda konsulus un vietējās organizācijas, un jāteic, mēs darām visu iespējamo, lai glābtu savus valstspiederīgos,” stāsta Stabiņa.

Nacionālā koordinatore cilvēku tirdzniecības jautājumos uzsver, ka, lai gan tas nav viņas tiešais pienākums, viņa ir ieguvusi prasmes arī projektu rakstīšanā. Iemesls tam esot gaužām vienkāršs – līdzīgi kā fiktīvo laulību problēmas atrisināšanas gadījumā, gandarījumu pēc veiksmīgi aizvadītiem projektiem sniedzot fakts, ka no tā iegūst ne tikai Latvija, bet arī sadarbības partneri ārvalstīs. “Redzu, ka tas ir vajadzīgs Polijai, Vācijai, mūsu kaimiņiem,” viņa stāsta.

Projekta "ES – Sargājam kopā" veidotāji: intervijas – Andris Kārkluvalks, dizains – Natālija Šindikova un Martina Sergejeva, izstrāde – Nikolajs Trubačistovs, projektu vadītājas – Marta Cīrule, Kristiāna Tabunova, Kristīne Melne.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.