Par aviācijas, mednieku un ES atbalstu cīņā ar sērgām
Savulaik veterinārārsta diplomu ieguvušā Mārtiņa Seržanta ikdiena paiet, cīnoties ar dzīvnieku slimību izplatības kontroli mežos, zemnieku saimniecībās un īpašā Eiropas Komisijas darba grupā. “Valsts pārvaldē nestrādāšu birokrātijas un rutīnas dēļ,” savulaik draugiem deklarējis Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzības daļas vecākais eksperts, kurš tagad atzīst, ka rutīnas šajā darbā nav. “Nepārtraukti ir jauni izaicinājumi,” viņš stāsta. To spilgti apliecina arī viņa pirmie soļi PVD – studiju pēdējos mēnešos atnāca praksē risināt ar zivju slimību uzraudzību saistītus jautājumus, bet jau drīz piedalījās trakumsērgas vakcīnas izplatošu aviācijas lidojumu plānošanā.
Darbs ir aizraujošs rēbuss
Darbs ir aizraujošs rēbuss
Trakumsērgas apkarošanai Latvijā aviāciju pirmoreiz izmantoja 2005. gadā, un šāda metode mūsu valstī bija jaunums. “No tādas tīrās birokrātijas un pat veterinārijas tur ir samērā maz. Sevišķi pašā pirmsākumā neviens nesaprata, kā tas īsti notiks,” savu ienākšanas laiku dienestā atceras Seržants, “bija jāplāno lidojumi, jo to regularitāte un laika termiņi ir saistīti ar pilnībā izstrādātu, pārbaudītu stratēģiju. Pagāja labs laiks, lai saprastu ar aviāciju saistītās nianses, piemēram, to, ar ko rēķinās pilots, – ir svarīgi zināt, kādos apstākļos viņš var vai nevar lidot, lai zinātu, vai patiesi lidot ir bīstami, vai arī tevi jau vazā aiz deguna. Kā veterinārārsti šajā ziņā esam multifunkcionāli – mēs arī piesaistījām Eiropas Savienības finansējumu un bijām atbildīgi, lai viss notiek.”
Aviācija šādiem mērķiem Vācijā izmantota jau kopš 80. gadiem, taču tobrīd, kad cīņu ar slimību sāka arī Latvija, Vācija no tās bija tikai daļēji brīva. “Gan viņiem, gan mums tas gāja ilgi. Gadu pēc mums sāka arī Lietuva un Igaunija, cīņai kļūstot vēl sistemātiskākai. Līdz tam cīnījās citādi, tostarp mednieki lika vakcīnas pie dzīvnieku alām, bet rezultāts nebija ne tuvu tik efektīvs,” atklāj eksperts. Interesantais darbs kopā ar bruņoto spēku Gaisa spēkiem un citiem aviācijas cilvēkiem tobrīd jauno veterināru ievilka PVD, kur, kā viņš stāsta, nestandarta risinājumus prasoši izaicinājumi joprojām ir sastopami bieži.
“Man patīk regulāri doties uz reģioniem, tikties ar medniekiem, lauksaimniekiem un citiem, darīt ko praktisku. Katru reizi, kad ir lielie uzliesmojumi, esmu devies uz vietas organizēt visas tehniskās lietas. Sanāk domāt arī par ne pārāk patīkamām, ar dzīvnieku nogalināšanu saistītām. Man būtībā patīk dažādi tehniski izaicinājumi, tāpēc tieku ievirzīts pie darbu organizēšanas,” stāsta speciālists, vienlaikus uzsverot, ka ir tikai daļa no komandas. Kopumā Dzīvnieku infekcijas slimību uzraudzības daļā strādā vēl seši septiņi cilvēki.
Komandā ir arī 20 000 mednieku
Komandā ir arī 20 000 mednieku
Šobrīd dzīvnieku slimību uzraudzītājiem lielākās galvassāpes sagādā Āfrikas cūku mēris. Slimības izskaušana izvērsusies daudz sarežģītāka, nekā ierasts. “Problēma šoreiz neparādījās, lai to dienu, nedēļu vai mēnesi izturētu un visbeidzot pārvarētu, bet ir stipri ievilkusies, prasot pārkārtot ikdienas darbus un visu uzraudzības pasākumu shēmu. Visvairāk sava darbība bija jāpārkārto ar problēmu ciešāk saistītajiem – medniekiem un cūkaudzētājiem,” norāda Seržants.
Lai gan labu sadarbību ar medniekiem PVD uzturējis arī iepriekš, cīņa ar Āfrikas cūku mēri valsts iestādi ar kopienu kopā savedusi ciešāk nekā jebkad iepriekš. “Medniecība pamatā ir hobijs, tāpēc ir ļoti liels izaicinājums pārliecināt medniekus, mednieku organizācijas, ka kaut kas ir jāmaina. Šo gadu laikā mums tas ir izdevies,” lepojas veterinārārsts, “Latvijā ir aptuveni 20 000 mednieku, bet mēs esam varbūt nedaudz vairāk par simts veterināro inspektoru. Tie ir nesalīdzināmi cipari. Mednieki ir milzīgs atbalsts – mūsu acis un ausis mežā. Mēs zinām cūku anatomiju, bet mednieki palīdz saprast to bioloģiju. Kopā mežacūkas saprast ir vienkāršāk.”
Tagad PVD pārstāvji piedalās Eiropas Mednieku asociācijas sanāksmēs, kopā par cūku mēri runājuši arī Eiropas Parlamentā. PVD cilvēki un mednieki kļuvuši arī par tradicionāliem viesiem cits cita pasākumos, lai runātu par slimību jautājumiem. Seržants stāsta, ka tieši Latvijas Mednieku asociācijas valdes locekle Linda Dombrovska bija viena no pirmajām, kas Eiropā zvanījusi trauksmes zvanu, ka Āfrikas cūku mēra problēma ir ārkārtīgi liela. Tagad tā rezultātā šajā jautājumā jau izveidojusies stipra sadarbība starp Eiropas Komisijas atbildīgajiem cilvēkiem un asociācijām.
Seržants atklāj, ka būtiskākais savstarpējā dialoga panākums ir pieaugusī mednieku izpratne par to, ka slimību apkarošana ir svarīga arī šīs nodarbes pastāvēšanai. “Sākumā mēs runājām veterinārārstu valodā no mājas cūku aspekta, mednieki runāja mednieku valodā,” atceras eksperts, norādot, ka tagad saiknes ir nostiprinātas jau tik spēcīgas, ka pēdējos gados pats izjūtot spiedienu kļūt par mednieku.
Bez lielām ķibelēm, bet piesardzīgi
Bez lielām ķibelēm, bet piesardzīgi
“Latvija ir brīva no trakumsērgas, bet risks pastāv liels,” situāciju raksturo speciālists. Viņš norāda, ka attiecībā uz šo slimību vislielākos draudus rada tas, ka tepat kaimiņos, Krievijā, vakcināciju veic vien atsevišķos reģionos, bet ne mūsu pierobežā. Taču Baltkrievijā gar Latvijas, Lietuvas un Polijas robežu kopš pagājušā gada atsākta vakcinācija.
Latvijā trakumsērga izskausta tikai pirms nepilniem desmit gadiem. “Risks pastāv vienmēr. Pirms laika bija ziņa par dāmu no Norvēģijas, kura, Filipīnās glābjot kādu kucēnu, sakosta, un, atbraucot mājās, sievietes veselības stāvoklis pasliktinājās, līdz viņa mira. Tikai pēc tam konstatēja, ka tā ir trakumsērga – slimība, pēc kuras pirmo klīnisko pazīmju parādīšanās cilvēks vai dzīvnieks vairs nav glābjams. Tāpēc joprojām jāvakcinē suņi, kaķi un medniekiem jāvakcinējas,” stāsta PVD eksperts.
Kad trakumsērga gāja mazumā, Latvijā 2012. gada beigās konstatēja klasisko cūku mēri. Arī šīs slimības apkarošanā iesaistījās mednieki. “Pāris gadu bija visai interesanti. Atšķirībā no trakumsērgas vakcīnām šīs mednieki ar rokām pieraka pie barotavām. Tas bija izaicinājums, kamēr sapratām, kā tieši tas ir jādara, – izpētījām zinātniskās literatūras jūru, tikāmies ar medniekiem. Milzu laiku pavadīju, kartē ieliekot katra mednieku kolektīva barošanas vietas,” darbu apraksta Seržants.
Pēc klasiskā cūku mēra savukārt ļoti drīz konstatēti pirmie Āfrikas cūku mēra gadījumi. Runājot par šo jau ilgstoši aktuālo slimību, speciālists norāda, ka iepriekšējā pieredze ar klasisko cūku mēri bijis labs treniņš, bet ne tuvu tik problemātisks. Lielākā problēma, kādā saimniecībā konstatējot cūku mēri, ir tas, ka visi dzīvnieki tajā jālikvidē. “Protams, daļa viņu nav slimi, bet, visticamāk, ja netiks nogalināti, viņi tāpat ies bojā. Tas nav psiholoģiski viegli. Ja ir kādi 16 000 dzīvnieku vienuviet, kā tas bija pagājušajā gadā vienā fermā, kur pavadīju no pirmās dienas līdz beidzamajai, pēc tam nepieciešams diezgan ilgs laiks, lai restartētos,” atceras Seržants.
Divos iepriekšējos gados ļoti daudzās fermās putnu gripas dēļ likvidēti arī putni. “Nekas eksotisks mums šobrīd nav. Ne pārāk tālu no mūsu robežām konstatēts nodulārais dermatīts liellopiem, kas gan nav tik briesmīga slimība kā Āfrikas cūku mēris. Tāpat dažkārt pietiek ar dažām labi aizmirstām vecām kaitēm, kas cikliski mēdz atgriezties, – mutes un nagu sērgu vai Sibīrijas mēri –, kuras nekur tālu nav,” teic eksperts.
Cīņa prasa starptautiskas zināšanas un līdzekļus
Cīņa prasa starptautiskas zināšanas un līdzekļus
Lai ar aviāciju cīnītos ar trakumsērgu, sagādātu pie dzīvnieku alām mežā ierokamās vakcīnas un epidēmijas gadījumā īsā laika sprīdī likvidētu tūkstošiem mājlopu, nepieciešami lieli līdzekļi, kuru izteikto vairumu – gandrīz 75% – nodrošina ES līdzfinansējuma formā. Lai piesaistītu finanšu resursus, kā arī Latvijai par labu ietekmētu likumdošanas procesus, Seržants piedalās arī īpašā Eiropas Komisijas darba grupā.
“Iegūstam arī zināšanas un pieredzi. Arī savas zināšanas eksportējam. Vācijas Brandenburgas veterinārais dienests, ar kuru ir laba sadarbība, sākumā brauca pie mums un stāstīja, kā veic slimību uzraudzību vai vakcināciju, bet tagad mēs stāstām savu pieredzi cīņā ar to pašu Āfrikas cūku mēri,” norāda eksperts, “komunikācija ir ļoti draudzīga – viņi atved savus mežiniekus vai medniekus pie mums, bet mēs pieaicinām mūsu medniekus, kuri arī apstiprina sadarbības nozīmi.”
Īpaši cieša sadarbība PVD ir ar līdzīgām institūcijām kaimiņos. “Sazvanāmies ja ne katru dienu, tad ļoti bieži. Viens zvans, “Whatsapp” ziņa vai “Skype” telekonference nav nekas neierasts. Ja kaut ko vajag, braucam arī pie viņiem,” teic PVD pārstāvis.
Kaimiņu būšanu spilgtāk apliecina gadījums 2010. gadā, kad Latvijā pēc gandrīz divdesmit gadu pārtraukuma konstatēja brucelozi kādā saimniecībā Talsu pusē. “Tur tapa pirmie algoritmi, kā šādās situācijās īsā laikā nogalināt lielu daudzumu dzīvnieku. Sakāpām virsū arī uz grābekļiem, bet radās pirmā saprašana. Kad pēc gada Lietuvā konstatēja klasisko cūku mēri saimniecībā ar padsmit tūkstošiem dzīvnieku, nākamajā dienā jau biju tur, daloties ar zināšanām, kuras bijām guvuši. Savukārt Āfrikas cūku mēris lielajās fermās pirmajiem bija lietuviešiem, un, kad tas skāra mūs, viņi varēja dalīties ar savām zināšanām,” ciešās saiknes raksturo Seržants.
Speciālists norāda, ka situācijā, kad starp valstīm ir vienotais tirgus, savstarpējā sadarbība ļāvusi ietekmēt to, lai ekonomiskās un veselības saglabāšanas intereses būtu vairāk sabalansētas un mazāk ierobežotu citu valstu iespējas. “No Pārtikas un veterinārā dienesta puses svarīgs uzdevums, lai veicinātu valsts interešu aizsardzību, ir profilakse. Piemēram, daudzas slimības Latvijas teritorijā ir likvidētas jau 90. gados, to paveica mūsu vecākie kolēģi vēl pie iepriekšējās sistēmas. Esam brīvi no leikozes un tuberkulozes, atsevišķas sugas brīvas no brucelozes, un, ja to tā saglabājam un spējam pierādīt, ka mums tās nav, tas veicina eksportu un atver daudzus jaunus tirgus,” saka Seržants.
Attiecīgi PVD jāstrādā, lai pārliecinātu mazās, ģimenei vai šauram radu lokam ražojošās lauku saimniecības ievērot noteikumus. Lai gan prasības var šķist lieka birokrātija un slogs, lielie dzīvnieku audzētāji, kā arī gaļas, piena, zivju pārstrādātāji mazo saimniecību nepakļaušanos noteikumiem var izjust kā reālu tirgu aizvēršanos. “Kā saprotam, ja kāds kaut ko eksportē, tas ienes nodokļus, ļaujot finansēt slimnīcas, skolas, ceļus un tā tālāk. Tāpēc ar lielajiem ir viegli runāt, jo viņiem ir, ko zaudēt. Pat mazas kaimiņu mājsaimniecības dēļ nonākot karantīnas zonā, uz mēnesi vai diviem viss tirgus var apstāties,” apstākļus raksturo eksperts.
Viņš norāda, ka jau Āfrikas cūku mēra dēļ Latvijai ir lielas problēmas, bet piecu gadu laikā, kopš Latvijā ir šī slimība, radikāli mainījusies likumdošana. Sākotnēji tā uztverta kā eksotiska kaite, un, ja kāda ferma nonāca karantīnas teritorijā, tad tai iespēju izdzīvot vairs nebija. “Šobrīd to izdevies sakārtot un audzētāji no skartajām teritorijām var tirgoties arī ar citām sērgas skartajām teritorijām. Tagad tāda ir visa Baltija un liela daļa Polijas,” sava darba daudzpusīgās šķautnes atklāj Seržants.
