Par ‘hārdvorkeriem’ latviešiem un izaicinājumiem aiz robežām
Kristaps Kolbergs ugunsdzēsēju maiņās sāka strādāt, kad alga vēl bijusi nieka 52 lati. Palika, jo sapratis, ka šis darbs ir sirdslieta. Kopš tā laika pagājuši nepilni 20 gadi, kas pārdomāti izmantoti, virzoties augšup pa karjeras kāpnēm. Arī kopš šī raksta ieplānošanas brīža līdz intervijai ugunsdzēsējs paguva nomainīt posteni, kļūstot par Operatīvās pārvaldīšanas nodaļas operatīvo dežurantu.
Lai gan savulaik tēvs vairāk virzījis muitas lietās, bet māte – jurisprudencē, visu izšķīris krusttēva ieteikums paralēli neklātienes studijām šajās abās jomās pastrādāt ugunsdzēsējos. Darba gaitas Kolbergs uzsāka Rīgas 7. daļā Sarkandaugavā, kur gadu gaitā sasniedza vada komandiera pakāpi, vēlāk pārcelts uz Siguldu un Rīgas 1. daļu. Patlaban viņš skaistajā Hanzas ielas depo izvietotajā Operatīvās vadības pārvaldē maiņās pārrauga visas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) operācijas, kas notiek valstī, kā arī vajadzības gadījumā iesaista citus dienestus un atbild starptautiskajiem palīdzības lūgumiem.
“Manā pakļautībā vairs cilvēku nav, bet brīdī, kad sāku dežūras maiņu, esmu tobrīd augstākā amatpersona, kas attālināti var iesaistīties notikumā. Kā uzraugs es uzņemos pilnu atbildību par valstī notiekošo. Atbildība ir liela, jo, pieņemot lēmumu, neesot notikuma vietā, uzņemos risku,” viņš raksturo nupat ieņemtā darba pienākumus.
Baltieši – profesionāli plūdu seku likvidatori
Baltieši – profesionāli plūdu seku likvidatori
Kolbergs, kā pats saka, paralēlajā starptautiskās sadarbības dzīvē jau desmito gadu ir arī vienotās Baltijas valstu plūdu seku likvidēšanas komandas dalībnieks. Savulaik Eiropas Komisijas Humānās palīdzības un civilās aizsardzības ģenerāldirektorāta paspārnē radītā komanda ir gatava gandrīz vienmēr doties veikt glābšanas darbus. “Ja kāda cita Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts vai jebkura cita pasaules valsts pieprasa starptautisko palīdzību ūdens atsūknēšanai no applūdušām teritorijām, tad mēs, savstarpēji vienojoties, varam to piedāvāt,” norāda ugunsdzēsējs.
Tas līdz šim ir noticis trīs reizes – Polijā un Moldovā, kā arī Bosnijā un Hercegovinā. “Pamatā mūsu palīdzība nepieciešama kalnainos apvidos. Pavasarī sniegs kūst, paaugstinās upju ūdens līmenis. Gan Moldovā, gan Polijā strādājām vietās, kur bija pārrauti dambji un applūdušas lielas teritorijas, tostarp lielu pilsētu daļas, un bija nepieciešams no ūdens atbrīvot svarīgāko infrastruktūru – tieši lielās elektrostacijas, lai atjaunotu to normālu ikdienas darbu. Savukārt Balkānos – Bosnijā un Hercegovinā – upes bija izgājušas no krastiem,” misijās pieredzēto raksturo Kolbergs.
Misijā komanda dodas pilnā sastāvā – 15 profesionāli glābēji, kuri nodarbojas ar sūknēšanas darbiem, un četri biedri, kas pilnībā atbild tikai par loģistiku, ēdināšanu, izmitināšanu un jebko citu, kas komandas darba nodrošināšanai nepieciešams. “Pēc atbraukšanas sadarbībā ar vietējiem, ar kuriem par ierašanos esam iepriekš vienojušies, izvēlamies stratēģiski svarīgākās vietas, kur mūsu palīdzība ir nepieciešama. Brīdī, kad ūdens ir nokrities līdz tādam līmenim, lai tā pumpēšana atpakaļ no applūdušajām teritorijām nebūtu nelietderīga resursu tērēšana, mēs uzsākam darbu,” skaidro ugunsdzēsējs.
Viņš stāsta, ka komandu veido pieci cilvēki no katras dalībvalsts – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – un ikreiz komandas līderis ir no citas, bet viņa vietnieks – no citas. Savukārt četru cilvēku loģistikas vienību līdz 2017. gadam nodrošināja tikai Igaunijas glābēji, bet nu jau divus gadus arī mums ir šāda kapacitāte. Attiecīgi tagad uz krīzes vietu no Latvijas var izbraukt gan pieci, gan pieci plus četri cilvēki atkarībā no komandas iekšējās vienošanās. Piemēram, jau tagad ir nolemts, ka nākamajā braucienā rotācijas kārtībā gan vienības vadība, gan loģistika būs Latvijas pārstāvju ziņā.
“Braucam tikai tur, kur valsts, ar saviem resursiem netiekot galā, pieprasa starptautisko palīdzību,” skaidro glābējs. Sistēma ir tāda, ka ekstrēmu situāciju un krīžu gadījumā valsts caur visu diennakti strādājošo Briselē bāzēto Eiropas ārkārtas reaģēšanas koordinācijas centru visām ES dalībvalstīm un piecām citām sadarbības valstīm izsūta informāciju, kas kur ir noticis, un jautā, kuri būtu gatavi izbraukt palīgā. Tad katra dalībvalsts izvērtē, kādas ir tās iespējas doties.
“Ja cilvēki ir, tehnika ir gatava un administratīvos jautājumus, tostarp finansējumu, varam sakārtot īsā laikā, tad mēs sakām: “Jā!”” stāsta ugunsdzēsējs, “un caur centru vienojamies ar palīdzības lūdzēju par savām iespējām. Mūsu rīcībā ir divi sūkņi ar 160 litru sekundē jaudu un viens ar 220 litriem sekundē. Kopumā varam pārsūknēt 540 litrus sekundē jeb vairāk nekā 1000 kubus stundā, kas jau ir visai iespaidīgs baseins. Ja tas atbilst valsts vajadzībām, tad braucam.
Sniedz atbalstu Eiropas ekspertiem
Sniedz atbalstu Eiropas ekspertiem
Savukārt, ja pasaulē kaut kur ir katastrofa, paralēli glābšanas komandām ES civilās aizsardzības mehānisma ietvaros tiek sūtīti eksperti, lai novērtētu patieso situāciju, saprastu, vai pieprasītā palīdzība ir adekvāta vai pietiekama. Ekspertus šādām misijām piesaista no dažādām valstīm, un, kaut arī pagaidām Kolbergam nav gadījies tādā doties, arī viņš ir sarakstā. Latvijas pārstāvji pārsvarā labo krievu valodas zināšanu dēļ galvenokārt līdz šim devušies uz Gruziju un Ukrainu.
Lai ekspertu komanda konkrētajā krīzes skartajā valstī varētu netraucēti pildīt savus tiešos pienākumus, līdzi brauc tehniskā atbalsta vienība vismaz divu cilvēku sastāvā. Tās uzdevums ir sakaru nodrošināšana, ja tādu nav, kā arī apmešanās vietas, ēdināšanas un transporta nodrošināšana. Kopš 2015. gada arī Latvija sadarbībā ar Lietuvas kolēģiem izveidojusi tehnisko atbalsta vienību. Astoņu cilvēku komanda, kurā ir arī Kolbergs, pagaidām ekspertus bīstamās misijās vēl nav pavadījusi, tikai piedalījusies virknē mācību.
“Aprīkojumā ir teltis, satelīttelefoni un dažādas iekārtas – esam spējīgi sniegt nepieciešamo atbalstu,” uzskaita glābšanas darbu eksperts, “esam arī vieni no tiem, kuriem katrs dalībnieks ir izgājis Eiropas civilās apmācības kursus, un attiecīgi esam zinoši visās procedūrās – varam ne tikai siltu putru uztaisīt, bet pārzinām administratīvos jautājumus un lēmumu pieņemšanas procedūras.” Viņš arī skaidro, ka silta putra nav tikai metafora, jo apvienotā latviešu un lietuviešu vienība ir viena no retajām, kas ēdienreizēs ko tādu spēj piedāvāt. “Var nodzīvot nedēļu uz tā dēvētajām armijas pakām, bet mēs spējam pasniegt kvalitatīvu silto ēdienu, ar ko mūs jau pazīst citur,” norāda ugunsdzēsējs.
Šogad Florencē, Itālijā, rīkotajās mācībās komandai izdevies ne tikai demonstrēt savas pavārmākslas prasmes, bet arī pārbaudīt aprīkojumu. “Scenārijs paredzēja plūdu seku likvidāciju. Trīs nometnēs bija astoņi eksperti, un katrā no tām bija piesaistīta viena tehniskā atbalsta vienība. Nodrošinājām ekspertu ēdināšanu, transportēšanu uz Romu, karšu izstrādi un negaidīti pieredzējām īstus vētras apstākļus. Iepriekš saņēmām vēsti, ka vētras brīdinājums ir īsts, bet nolēmām teltis nenojaukt, bet tā vietā veikt visus iespējamos stiprināšanas darbus, tostarp zemē urbām enkurus. Vētra diemžēl pirmajā naktī pilnībā sadragāja vienu no trim teltīm, un vēl viena guva nelielu bojājumu. Mācības gan finansēja ES, un to līdzekļi paredzēja arī kompensāciju par šādiem zaudējumiem,” salīdzinoši nesen pieredzēto atstāsta Kolbergs.
Savukārt to, cik viegli šādu starptautisko civilās aizsardzības sadarbības modeli vajadzības gadījumā varētu izmantot krīzes gadījumā Latvijā, pirms dažiem gadiem demonstrēja te izspēlētās mācības. Kad pirms trim gadiem Latvijā norisinājās valsts līmeņa civilās aizsardzības mācības “Stormex 2016”, pēc Eiropas Komisijas piedāvājuma tās tika apvienotas ar starptautiskajām plūdu seku novēršanas mācībām. Rezultātā, vietējo mācību scenārija noslēgumā šķietami nespējot tikt galā ar situāciju, Latvija lūdza starptautisko palīdzību, un te citu starpā ieradās čehu un vācu glābšanas vienība ar laivām un sūknēšanas komanda no Slovākijas.
Taujāts, vai, ņemot vērā bagātīgo pieredzi krīzes seku likvidēšanā un mācībās, Kolbergs uzskata, ka mūsu komandas atšķiras no citiem, viņš uzreiz norāda, ka baltieši galvenokārt atšķiras ar vēlmi strādāt. “Negribu teikt ko sliktu par konkrētu valstu pārstāvjiem, bet, piemēram, Bosnijā, kur bija glābēji no dažādām valstīm, varēja salīdzināt, ka mūsējiem ir azarts strādāt. Atbraucām kāda otrā vai trešā komanda, bet aizbraucām paši pēdējie. Citi var arī ierasties, uzlikt sūkņus, atzīmēties un gulēt. Mūsējie arī mācībās vienmēr pierādījuši sevi kā “hārdvorkerus” – tādus, kas strādā, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem. Citi lietus laikā iet teltīs, bet mūsējie, ja ir rīkojums, ies un darīs."
Sadarbība ar ārzemniekiem joprojām izaicina
Sadarbība ar ārzemniekiem joprojām izaicina
Kolbergs stāsta, ka gandrīz divdesmit VUGD nostrādāto gadu laikā pieredzējis pilna spektra glābšanas situācijas. “Lieli meža ugunsgrēki, ugunsgrēki ar lielu skaitu cietušo, “Maxima” traģēdija, dažāda veida avārijas, tajā skaitā ceļu satiksmes negadījumi, glābšana uz ūdens – tas viss ir piedzīvots, pieredzes bagāža ir uzkrāta liela. Ja nu vienīgi izpaliek ļoti lieli ugunsgrēki naftas rezervuāru parkos,” viņš stāsta.
Neskatoties uz to, glābējs starptautisko pieredzi joprojām uzskata par izaicinājumu. “Gadījies, ka lielākais pārbaudījums ir sarunas ar vietējām autoritātēm – dažkārt ir sarežģīti koordinēt kopīgus darbus, ja ir dažādas mentalitātes un kultūra. Esmu piedalījies jau ļoti daudzās starptautiskās mācībās un ikreiz secinu, ka vēl ir kur piestrādāt, lai komunikācija ar citu tautu pārstāvjiem būtu vienkāršāka,” viņš saka.
Lai cik dažādu valstu dienestu attiecības būtu savstarpēji saistītas, savstarpējās sadarbības modelis, kāds pastāv starp Latviju, Lietuvu un Igauniju gan kopēju glābšanas komandu veidošanā, gan ikdienas darbā, ir patiesi unikāls un citu valstu pārstāvjus joprojām pārsteidz.
“Mēs bijām pirmā multinacionālā vienība, un daudzi brīnās, kā mēs, trīs valstu pārstāvji, tā kopā varam strādāt. Bet mēs to esam jau tā pozicionējuši, ka mūsu valstis ir draudzīgas un dienesti spēj strādāt kopā. Tas palīdz arī citos apstākļos – piemēram, pagājušajā gadā Mazsalacā meža ugunsgrēku laikā mēs mierīgi varējām sazināties ar igauņu kolēģiem un viņi atbrauca palīgā nodzēst meža ugunsgrēku,” stāsta Kolbergs.
Šāda pārrobežu sadarbība ir ikdiena Valkā un Valgā, kur jau sen vairs paši nedala – ja kaut kur deg, braucot dzēst no abām pusēm. Ugunsdzēsējs gan norāda, ka gadījumi, ka brauc dziļāk otrā valstī, pārāk bieži arī negadās – vien atsevišķos periodos, kad plosās lieli meža ugunsgrēki. “Birokrātiski tas ir atrisināts ar visām kaimiņvalstīm, arī Baltkrieviju un Krieviju, ar kurām gan sadarbība nav tik bieža. Tiesa, pagājušajā gadā Stiklu purva ugunsgrēkā mums palīgā ieradās Baltkrievijas helikopters,” norāda pieredzējušais glābējs.
Arī jaunajā – operatīvā dežuranta – amatā bez starptautiskās sadarbības neiztikt. Lai gan intervijas brīdī Kolbergs to ieņem mazāk nekā mēnesi, viņš jau paguvis risināt dažas neierastas situācijas: “Ne tik sen četros naktī zvanīja Francijas operatīvais dežurants un informēja, ka saņēmuši ārkārtas palīdzības zvanu no kāda Francijas pilsoņa. Viņam bija aizdomas, ka viņa sieva latviete šeit ir pazudusi, jo viņa neatbild uz telefona zvaniem. Es nodevu informāciju Valsts policijai, jo viņi var konstatēt, vai cilvēks ir savā dzīvesvietā un drošībā. Policija jau pēc piecām desmit minūtēm ziņoja, ka vienība pārbaudījusi adresi un noskaidrojusi, ka pazudusī persona atrodas dzimšanas dienas svinībās. Šo informāciju attiecīgi varējām nodot atpakaļ.”
Lai gan šī situācija ir gandrīz kurioza, ikdienā sazvanīšanās un sadarbība ar citu valstu, īpaši kaimiņu, dienestiem ir diezgan regulāra. “Vēl nesen igauņu dežurants zvanīja un prasīja, vai mūsu pusē nedeg meži, jo vietējie sūdzas par deguma smaku. Redzu, ka mums ziņojumu nav, bet atveru Eiropas Savienības Civilās aizsardzības mehānisma nodrošināto starptautisko ugunsgrēku karti – un tur tieši pie Latvijas, Igaunijas un Krievijas robežu sadures punkta lielās platībās deg Krievijas puses meži. Krievijas dienesti neseko līdzi un nedzēš ugunsgrēkus pavisam dziļos mežos, īpaši, ja tā ir pierobeža,” viņš atklāj.
