Infodēmija
OTRAJĀ KALNU KARABAHAS KARĀ ŠĀVA NE TIKAI AR LIELGABALIEM UN DRONIEM
Andris Kārkluvalks, Delfi žurnālists
Azerbaidžānas spēkiem pārejot ierakumu līnijas, šī gada 27. septembrī sākās Otrais Kalnu Karabahas karš. Pirmais noslēdzās pirms vairāk nekā 26 gadiem, armēņiem nostiprinoties gan līdzšinējā Kalnu Karabahas autonomijā, gan ieņemot plašas Azerbaidžānas teritorijas ap to, dēvētas par buferzonu. To, ka šis ir gluži citāds konflikts, parādīja azerbaidžāņu publiskotie dronu video, kuros raķetes aukstasinīgi iznīcināja tranšejās aizsardzības pozīcijās iekārtojušos armēņus. Taču šoreiz karam bija vēl cita dimensija – cīņas noritēja arī digitālajā vidē.
Konflikts īsumā
• Gan Armēnija, gan Azerbaidžāna noliedza Otrā Kalnu Karabahas kara uzsākšanu.

• Gan Armēnija, gan Azerbaidžāna, spriežot pēc oficiālās propagandas, karā izcīnīja uzvaras un atrieba zaudējumus.

• Karam noslēdzoties ar Armēnijas kapitulāciju, viltus ziņu dēļ liela daļa armēņu par šādu iznākumu bija šokēta, bet azerbaidžāņi svinēja uzvaru, tikai mēnesi vēlāk uzzinot, ka arī viņiem tas prasījis ap 3000 kritušo.

• Abās karojošo valstu pusēs līdz ar medijiem darbojās aktīvu cilvēku grupas nolūkā izplatīt propagandu, tostarp viltus ziņas, sociālajos tīklos.

• Azerbaidžāna arī informācijas karā izrādījās pārāka par Armēniju.
To, ka šī nav tikai kārtējā eskalācija uz laiku sastingušā konfliktā, tūlītēji bija grūti noteikt. Katra puse apgalvoja, ka tieši otra uzbrukusi pirmā, vienlaikus apgalvojot, ka pati atdarījusi vainīgajiem. 2016. gada tā dēvētais četru dienu karš un pat šogad jūlijā notikusī savstarpējā apšaude jaunāko eskalāciju sākotnēji lika uzskatīt par bīstamu, taču savā ziņā pat paredzamu un bez tālejošām sekām.

Tikmēr situācija uz zemes strauji mainījās. Azerbaidžānas Bruņoto spēku karavīri pirmajā kara dienā bija pārgājuši pirmo aizsardzības līniju, bet armēņiem fronti izdevās noturēt. Tomēr aizsardzība neglābjami tika pārrauta 3. oktobrī. Šajā posmā abas puses arī uzsāka ar raķetēm un artilēriju apšaudīt pilsētas tālu aiz frontes līnijām, viena otru apsūdzot civiliedzīvotāju slepkavošanā, vienlaikus noliedzot pašu īstenotos uzbrukumus civiliem mērķiem.

Azerbaidžānas spēki turpināja iespiesties aizvien dziļāk Armēnijas līdz šim kontrolētajā teritorijā. Karabahas ziemeļaustrumos pēc vairāku ciemu pārņemšanas azerbaidžāņi kustību apturēja, bet dienvidos dažu nedēļu laikā ieņēma tagad par spoku pilsētām kļuvušos agrākos Azerbaidžānas Džabrailas un Fuzuli rajonu centrus, kā arī armēņu apdzīvoto Hadrūtu. Pēc Šušu pilsētas sagrābšanas un azerbaidžāņu nostiprināšanās reģiona galvaspilsētas pievārtē armēņi vēlā 9. novembra vakarā pacēla balto karogu.

Gan Baku, gan Erevānā jau naktī ielas piepildīja cilvēku pūļi. Azerbaidžāņi līksmoja par uzvaru un 90. gados zaudēto teritoriju atgūšanu. Savukārt Armēnijas galvaspilsētas centrā parlamenta virzienā no visām pusēm plūda šokēti un saniknoti protestētāji, premjeru Nikolu Pašinjanu saucot par nodevēju, kā arī pieprasot valdības atkāpšanos. Kā vienu, tā otru iznākšanu ielās sekmēja pašu valstu līdz tam īstenotais karš propagandas frontē.
Azerbaidžāņu viltus ziņas
Azerbaidžāņi savu gatavību digitālajam karam apliecināja jau jūlijā. Lai gan nevienai no Kalnu Karabahas karā iesaistītajām pusēm vismaz oficiāli nav savas kibervienības, katrā konflikta eskalācijas reizē interneta vidē, kā arī medijos norisinās vērienīga informācijas cīņa, turklāt kiberuzbrukumus pieredz arī valstu institūcijas.

Informācijas kaujaslaukā viena no redzamākajām cīņām izvērtās sociālajos tīklos, īstenojot mērķtiecīgas tēmturu kampaņas "Twitter". Gluži kā reālajā kaujaslaukā, arī šeit pārspēks bija azerbaidžāņu pusē, turklāt pārākumu digitālajā pasaulē viņi parādīja jau vasaras eskalācijas laikā – tobrīd populārākie azerbaidžāņu tēmturi tika lietoti aptuveni miljonu reižu, kamēr armēņu aktīvistu – aptuveni 31 000 reižu, izpētīja domnīcas "The Atlantic Council" dezinformācijas izpētes centrs "Digital Forensic Research Lab" ("DFRLab").

Padziļinātā izpētē "DFRLab" konstatēja, ka ar azerbaidžāņu tēmturiem tika apzināti manipulēts, lai panāktu, ka tie kļūst mediju iecienīti un tādējādi komunikācijā par karu izceļ Azerbaidžānas viedokli. Tas panākts, izmantojot salīdzinoši nelielu skaitu – līdz 500 – profilu, kurus vairumā gadījumu, visticamāk, veidojuši ļoti motivēti cilvēki, ne boti. Viens no galvenajiem instrumentiem šajā "kaujā", kā to apliecina arī tēmturu lietojums, bija lielākā jauniešu organizācija valstī IRELI, kura jau iepriekš vadījusi pret žurnālistiem un citiem režīma kritiķiem vērstas sociālo tīklu kampaņas, kā arī radījusi "sociālo tīklu akadēmiju". Dezinformācijas pētnieki norāda, ka jau 2018. gadā "Oxford Internet Institute" azerbaidžāņu spējas sociālo tīklu manipulācijā novērtēja kā līdzvērtīgas Indijai un Pakistānai, kuras šim mērķim velta lielus līdzekļus un arī praktizē režīmam lojālu jauniešu organizāciju mobilizāciju.

Septembra beigās sākoties azerbaidžāņu uzbrukumam, tās propaganda atkal strauji pieņēmās spēkā. Austrālijas dezinformācijas izpētes centrs "International Cyber Policy Centre" liela apjoma ar Azerbaidžānu saistītu jaunu "Twitter" profilu pieaugumu fiksēja tieši septembra beigās, savukārt "Facebook", karam ritot vēl pilnā sparā, oktobra beigās ziņoja, ka izdzēsis plašu Azerbaidžānas botu tīklu, kurā bijuši 589 "Facebook" profili, 7906 "Facebook" lapas un 447 "Instagram" profili, vēstīja BBC.

Video un attēli no karalauka, subjektīvi tagadnes un vēstures notikumu skaidrojumi, kā arī īstas un viltus ziņas sākotnēji tika aktīvi publicētas "Twitter" un "Facebook", nomācot pārējo informācijas plūsmu par konfliktu, un pēcāk izplatījās arī citos informācijas kanālos. Piemēram, atbilstoši Azerbaidžānas medija "Azer News" viltus ziņai, kas plaši tika pārpublicēta arī sociālajos tīklos, ieiešana armēņu kontrolētajā teritorijā, kas faktiski sāka karu, bijis tikai veiksmīgs pretuzbrukums vērienīgam Armēnijas spēku uzbrukumam plašā frontē, bet turpmāka teritoriju pārņemšana – reakcija uz armēņu raķešu uzbrukumiem Azerbaidžānas pilsētām.
Viens no spēcīgākajiem vēstījumiem šajā karā bija Azerbaidžānas rīcībā esošo dronu pārākums iepretim armēņiem, kuru rīcībā esošais militārais aprīkojums neļāva tiem pretoties. Lai gan ziņa pašos pamatos ir patiesa, masīvā tās atkārtošana, publicējot video un attēlus, cēla pašu azerbaidžāņu pašapziņu, biedēja armēņus gan mājās, gan frontē, tostarp atturēja no pievienošanās karavīru rindām. Šīs ziņas pildīja vēl kādu būtisku funkciju – tās nomāca pašai Azerbaidžānai netīkamas ziņas, piemēram, par daudziem simtiem kritušo gan ofensīvas pirmajās dienās, gan turpmākajās kaujās. Lai šo ziņu izplatītu, azerbaidžāņi izmantoja ne tikai īstos video no kaujas lauka, bet veidoja viltus ziņas. Vienā no tādām kāds vismaz četrus gadus sens foto ar nelaimes gadījumā (video no incidenta zemāk) izdegušu Krievijas ražoto raķešsistēmu "S-300" tika pasniegts kā Azerbaidžānas rīcībā esoša izraēļu ražotā "Harop" drona veikums Armēnijā .

Azerbaidžāna, kurā mediju neatkarība ir ierobežota, pieturējās pie taktikas frontes zonai ļaut piekļūt tikai atsevišķiem žurnālistiem un ziņas par kritušajiem nepubliskot. Tas pavēra plašas iespējas vēstīt par frontē notiekošo atbilstoši propagandas nepieciešamībai, piemēram, ziņot par armijas ieņemtām zonām, kur tā vēl nebija nokļuvusi, noliegt kasešu bumbu un baltā fosfora izmantošanu, baznīcu, svētvietu un kapu apgānīšanu, kara gūstekņu nogalināšanu (video ar gūstekņu nogalināšanu autentiskums apstiprināts šeit un šeit) kā arī Sīrijas algotņu esamību frontē (šeit aktīvi noliedz, bet te - tas pierādīts). Daļu noliegto darbību publiskojušas Armēnijas varasiestādes, daļu – neatkarīgi faktu pārbaudītāji un žurnālisti, tostarp liekot atzīt kara noziegumus arī azerbaidžāņu amatpersonām (Piemēram, šeit PBS sižeta astotajā minūtē kara gūstekņu nogalināšanu komentē viens no prezidenta Ilhama Alijeva padomniekiem Hikmats Hadžijevs).

Turklāt Azerbaidžānas puse pat radījusi profilus, kuros, uzdodoties par faktu atmaskotājiem, tiek norādīts gan uz armēņu viltus ziņām, gan noliegtas patiesas ziņas, kā arī publiskotas viltus ziņas (attēlos zemāk "Fact Check Karabakh" profili "Twitter" un "Facebook" viltus ziņu izplatīšanai, maskējoties par to atmaskotāju).
Armēņu viltus ziņas
Līdzīgi kā Azerbaidžāna, arī Armēnija apsūdzēja pretinieku tās pilsētu apšaudē, taču pati noliedza gan zaudējumus frontē, gan pašu īstenotos uzbrukumus. "Nespējot iegūt nekādu uzvaru kaujaslaukā, Azerbaidžānas puse, no vienas puses, runā par tās iedomātiem panākumiem un, no otras, izplata viltus ziņas par Azerbaidžānas apdzīvoto vietu apšaudi no Armēnijas puses," 5. oktobrī ziņoja Armēnijas radio.

Salīdzinājumā ar konfliktu vasarā armēņi šoreiz sociālajos tīklos bijuši daudz aktīvāki. BBC lēš, ka publiskas sarunas forumos un sociālo tīklu grupās atklāj, ka armēņi daudz pārrunājuši pašu nespēju mobilizēties jūlijā un, sākoties Otrajam Kalnu Karabahas karam, pašorganizējušies aktīvākai rīcībai. Proarmēniskās "Facebook" grupās bijusi novērojama ierakstu un tēmturu saskaņošana, lai tādējādi veicinātu savu vēstījumu dominanci, kā tas līdz šim bija izdevies azerbaidžāņiem. Piemēram, kāda šādam mērķim veidota grupa dažu nedēļu laikā savākusi 100 000 sekotāju, norāda britu raidsabiedrība.

Ņemot vērā Azerbaidžānas spilgtās un ietekmīgās ziņas par uzvarām un bruņojuma pārākumu, armēņu galvenie viltus ziņu mērķi acīmredzami bija uzsvērt savus militāros panākumus, kā arī gūt atbalstu pasaulē, uzbrukumu atspoguļojot kā "ticības karu" jeb musulmaņu uzbrukumu kristiešiem vai senajām armēņu zemēm. Pēdējais tikai daļēji ir patiesība, ņemot vērā, ka azerbaidžāņu spēki karadarbības gaitā galvenos spēkus sākotnēji vērsa Armēnijas 90. gados okupēto Azerbaidžānas teritoriju atkarošanai un tikai vēlāk ieņēma teritorijas izsenis armēņu apdzīvotajā Kalnu Karabahā.

Savukārt "ticības kara" vēsti uztvēra dažādi ierasti pret musulmaņiem noskaņoti politiskie spēki un personāži, piemēram, Nīderlandes galēji labējo seja Gērts Vilderss, vēsta "TRT World". Medijs norāda, ka to, kā arī noskaņojumu pret Turciju izmantojuši arī grieķu sociālie tīkli, izplatot viltus ziņas, ka Turcija no Sīrijas Azerbaidžānā nogādājusi "Daesh" kaujiniekus.

Jau pašā kara sākumā Armēnijas Aizsardzības ministrija ziņoja par vismaz četru pretinieka helikopteru notriekšanu.
Drīz pēc tam sociālajos tīklos parādījās fotogrāfijas, kurām pievienotajā tekstā tika apgalvots, ka tajās redzama viena helikoptera nogāšanās. "Reuters" faktu pārbaudītāji gan noskaidroja, ka foto ir kadri no video, kurā iemūžināts pavisam cits incidents šī gada februārī Sīrijā un kadrs izgriezts no šī video.

Savukārt par ikdienas rutīnu televīzijā kļuvusi armēņu spēku uzvaru un veiksmīgu pretuzbrukumu izziņošana, tikai retumis atklājot, ka Armēnijas spēki bijuši spiesti atkāpties no ievērojamām teritorijām. Piemēram, šajā 21. oktobrī "YouTube" publicētajā Armēnijas televīzijas sižetā tiek apgalvots, ka Aizsardzības spēki kara 25. dienā likuši pretinieku vienībām atkāpties:
Līdzīgi sižeti daudziem radījuši iespaidu, ka armēņi, par spīti lielajam kritušo skaitam, kaujās gūst panākumus. Šādu viltus ziņu rezultātā pēc Armēnijas kapitulācijas 9. novembra vakarā Erevānas ielās iznāca šokēts un neapmierināts pūlis, kam izdevās pat ielauzties parlamenta ēkā.

Lai panāktu starptautisku atbalstu, armēņi atgriezās un pastiprināja jau izsenis paustos apgalvojumus, ka Kalnu Karabaha ir armēņu un attiecīgi Azerbaidžāna uzbrūk armēņu teritorijām. Liela daļa šo ziņu arī nav patiesa vai ir daļēji patiesa. Lai gan armēņi pēdējos gadsimtos apdzīvojuši teritoriju, kas ietilpa Azerbaidžānas PSR Kalnu Karabahas autonomajā apgabalā, 90. gados tika padzīti līdz 300 000 azerbaidžāņu gan no tā, gan plašām pārsvarā azerbaidžāņu apdzīvotām teritorijām ap to. ANO Drošības padome četrās rezolūcijās (882., 853., 874. un 884.) pieprasījusi Armēnijai izvest Bruņotos spēkus no Azerbaidžānas teritorijas. Lai gan Pašinjans kara sākumā izteica pieļāvumu atzīt Kalnu Karabahas neatkarību, līdz šim neviena valsts, tostarp Armēnija, kā arī tās galvenais militārais sabiedrotais Krievija, to nav izdarījusi.
Dezinformācija nenomāca informāciju
Atis Klimovičs Foto: DELFI
"Neesmu forumu apmeklētājs un nezinu, ko caurmērā vidējais lasītājs, kurš lasa tikai Latvijā pieejamo informāciju, zina par Kalnu Karabahas karadarbību," portālam "Delfi" atklāj karsto punktu žurnālists Atis Klimovičs. Viņš gan norāda – cik izdevies parunāt, galvenās lietas sarunu partneri zinājuši.

"Visas 44 kara dienas es cieši sekoju līdzi ļoti dažādiem avotiem. Mūs, profesionāļus, dezinformācija nevar ietekmēt, jo ir jau izsijājies, kas ir kas," skaidro Klimovičs, piebilstot, ka ikdienā pārskata arī Latvijas medijus, bet šī konflikta notikumus Krievijas, kā arī Ukrainas medijos vairāki profesionāli kara žurnālisti atspoguļojuši profesionāli un precīzi. "Lai kāda būtu Krievijas informatīvā telpa, profesionāli žurnālistiem tomēr ir latiņa, zem kuras nevar nolaisties," skaidro pieredzējušais kara reportieris.

"Viena lieta, kas krita acīs: 90. gados karā ziņu aģentūras krietni vairāk ziņoja par to, kurā frontes iecirknī kāds tanks sašauts, bet, šķiet, šoreiz informācijas bija mazāk. Par azerbaidžāņiem skaidrs – viņi līdz kara beigām neziņoja par bojāgājušajiem un ievainotajiem, jo tā tomēr ir ļoti stingra autoritāra valsts un tur nekas tāds nevarēja parādīties. Savukārt armēņi attiecībā uz bojāgājušajiem nemaz nevarēja visus uzskaitīt un bojāgājušos identificēt, jo atkāpās. Tomēr kopumā 90. gados prese varēja strādāt daudz brīvāk. Armēņiem pat draudzīgam žurnālistam, šķiet, no "Novaja gazeta", tagad tika atņemta akreditācija, jo viņš bija aprakstījis paša redzēto, kas armēņiem nebija pa prātam," Klimovičs raksturo izjusto cenzūras klātbūtni.

Vienlaikus žurnālists norāda, ka "bilde" bijusi skaidra. "Drīz bija redzams, ka azerbaidžāņiem sokas daudz labāk un viņi virzās uz priekšu. Tāpat skaidri bija redzams tas, kas drīz pārtapa teicienā " 21. gadsimta armija sakauj 20. gadsimta armiju"," viņš norāda.

Uzmanīgs vērotājs jau drīz pēc karadarbības sākuma varēja redzēt, ka karā liela loma ir Turcijai, kura no reģiona izstumj Krieviju, kā arī armēņu, tostarp Krievijā ietekmīgu, centieni konfliktā ievilkt Krieviju. "Gluži kā jebkuri notikumi, kuri ir saistīti arī ar Krieviju vai bijušās PSRS teritoriju, Latvijai tie bija svarīgi. Varējām vērot Krievijas nespēju nopietni iejaukties," stāsta Klimovičs.
Digitālajā frontē karo arī citi
Par vienu no globāli plašāk izskanējušām viltus ziņām, iespējams, var uzskatīt video, kurā apgalvots, ka irāņi, kuru pierobežā notiek Armēnijas un Azerbaidžānas spēku sadursmes, karu varot burtiski vērot no malas.
Šis video pirmoreiz publicēts Ķīnas sociālajos tīklos, bet plaši pārpublicēts un atrodams ar tiešu vai aptuvenu vēstījuma tulkojumu visdažādākajās valodās un vietnēs, skaidro aģentūras AFP faktu pārbaudītāji (). Atsevišķos "Facebook", "Twitter", "YouTube" un "Weibo" profilos video iemantojis pat vairākus simtus tūkstošu skatījumu, tomēr video nav redzama Kalnu Karabahas kara pušu savstarpēja apšaude. Oriģinālais video uzņemts Krievijā 2019. gada rudenī militāro spēju demonstrāciju laikā, turklāt vienam no kadros redzamajiem cilvēkiem uz muguras saskatāms uzraksts "Krievija", kā arī saklausāmas vairākas frāzes krievu valodā.

Lai gan Krievijas medijos tika atbalsotas vairākas armēņu mediju telpā izskanējušas viltus ziņas, Krievijas aktivitāte vērtējama kā zema. Tomēr atsevišķi gadījumi ir pieminēšanas vērti. Tāds ir, piemēram, vairāku prokremlisku sociālo tīklu kontu, tostarp Kremļa finansētā medija RT žurnālista, mēģinājums Armēnijas vai armēņu vidū radīt neuzticību kaimiņvalstij Gruzijai, izspēlējot nepamatotus apgalvojumus, ka caur to Turcija apbruņo Azerbaidžānu un ieved tajā sīriešu algotņus, turklāt Gruzijas varas iestādes bloķējot palīdzības sūtījumus Armēnijai caur tās teritoriju, vēstīja "DFRLab".

Starptautiskais pētnieciskās žurnālistikas centrs "Bellingcat" savukārt pamanīja un atmaskoja ar Krievijas privāto kaujinieku grupējumu "Vagner" saistītas "Telegram" kanālos, kā arī "Instagram", "YouTube" un "Vkontakte" profilos tiražētas viltus ziņas par Krievijas algotņu došanos uz Kalnu Karabahu, kā arī ierašanos tajā. Centra analītiķi uzskata, ka tas varētu būt bijis mēģinājums piemānīt šiem specifiskajiem kanāliem sekojošos analītiķus un attiecīgi diskreditēt viņu uzticību.
Projektu atbalsta NATO Publiskās
diplomātijas nodaļa, projekta partneris -
Baltijas Mediju izcilības centrs
Saturs: Ansis Īvāns, Andris Kārkluvalks, Toms Ģigulis, Katrīna Žukova. Redaktors: Filips Lastovskis. Dizains un izstrāde: Natālija Šindikova un Uldis Olekšs. Video: Miks Siliņš, Patriks Pauls Briķis.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.