2009. gadā paralēli dažādiem veiksmes stāstiem risinājās arī tādi notikumi, kuri lika sarkt gan sabiedrībai, gan atsevišķos gadījumos arī pašu notikumu vaininiekiem, un šajā sakarā Mango piedāvā atskatu uz aizvadītā gada skaļākajām neveiksmēm.
Par 2009. gada gaidītāko notikumu pašmāju kino dzīvē, pateicoties laicīgi sāktajai un gana vērienīgajai reklāmas kampaņai, kļuva jaunā režisora Mika Ozoliņa Holivudā veidotās debijas filmas Es gribu tavu meiču nonākšana uz lielajiem ekrāniem.
Kritiķu atturīgās atsauksmes, skatītāju ātri zudusī interese un fakts, ka filma netika nominēta nevienā no "Lielā Kristapa" kinobalvas kategorijām, pierāda, ka no potenciālā "kases grāvēja" čiks vien ir sanācis, un filmas investoru pārliecība, ka tā jau tuvākajā laikā nopelnīs pirmos miljonus, ir visnotaļ naiva cerība.
Tomēr par vienu gan varam būt droši - pats Miks Ozoliņš ar padarīto ir gana apmierināts, jo ne velti viņš uz dažām filmas plakātu versijām izvēlējies apiet pasaules kino reklāmas kanonus un likt savu fotogrāfiju, lai gan pats filmā kā aktieris nepiedalījās.
Aizvadītajā rudenī ar skaļu blīkšķi izgāzās arī Latvijas vīriešu basketbola izlase. Pirms došanās uz Polijā notikušo čempionātu par izlases saukli tika izvēlēta frāze "Tagad vai nekad", un visnotaļ agresīvos reklāmas klipiņos visi tika aicināti sekot līdzi šīs superkomandas spēlēm.
Reklāmas sauklis laika gaitā, vērojot spēlētāju sasniegumus, basketbola fanu mutēs ieguva visnotaļ ironisku skanējumu, jo puiši pievīla visas uz sevi liktās cerības un Latvijas izlasei kārtējo reizi mājās bija jādodas jau pēc priekšsacīkstēm.
Neraugoties uz neveiksmēm laukumā, daļa izlases puišu gods godam aizstāvēja savu "tusētāju paaudzes" apzīmējumu, un viņu nerimstošās izklaidēties kāres dēļ pēc atgriešanās Latvijā atbildīgās amatpersonas pieņēma lēmumu no izlases uz trim gadiem atskaitīt Kristapu Valteru, uz diviem gadiem - Armandu Šķēli, bet Kaspars Bērziņš, Andris Biedriņš un Kaspars Kambala, kurš gan diskvalifikāciju izpelnījās ne tik daudz ballēšanās, kā savas agresīvās iedabas dēļ, tika pie nosacītiem sodiem.
Kristapu Valteru izlases galvenais treneris Ķēstutis Kemzura pēc Eiropas čempionāta novērtēja kā ārkārtīgi bezatbildīgu cilvēku, kuram "nav pautu, lai pieceltos un pateiktu, ka viņš pieļāvis kļūdu", bet ne šis skarbais profesionāļa vērtējums, ne diskvalifikācija no Latvijas izlases lecīgajam sportistam dzīvi pārvērtēt nav likusi, un viņš par sevi turpina atgādināt ar dažādām dīvainām izdarībām.
Pie abu brāļu Valteru skaļajām izklaidēm Vecrīgas naktsklubos visi tā kā būtu pieraduši, bet pavisam nesen Kristaps daudzus pārsteidza ar jaunu aizraušanos . Viņš sācis veidot fotokolāžas un rakstīt dzēlīgus literārus prātuļojumus par tiem cilvēkiem, kuri Latvijā kaut kādā veidā nervozo sportistu pamanījušies aizvainot. Pats sevi Valters juniors dēvē par mākslinieku un savu darbu stilu uzskata par "kritizētājreālismu".
Pamatīgā skandālā šopavasar iekūlās miljonāra un nekustamo īpašumu uzņēmēja Oskara Barševska dēls Oskars Barševskis juniors, kurš pēc šķiršanās no savas mīļotās sievietes un savulaik par "ballīšu karalieni" dēvētās Anetes Sončikas un finansiālām neveiksmēm biznesā devās uz Taizemi, lai tur sāktu jaunu un labāku dzīvi. Latvijā jaunais vīrietis atstāja milzīgus parādus, bet neilgi pēc ierašanās svešajā zemē viņš uz 48 stundām nokļuva cietumā par pārtikas zagšanu.
Ilgu laiku klīda runas, ka Barševskis seniors dēlam šādu ģimenes vārda apkaunojumu nav spējis piedot un pat izslēdzis atvasi no mantojuma, bet neilgi pirms gadu mijas skandalozais miljonārs, kurš šoziem, lai atbrīvotos no parādsaistībām, pieteica maksātnespēju, paziņoja, ka no dēla atteikties negrasās, un pauda cerību, ka grūtā dzīve svešumā mainīs dēla uzvedību un mazinās vēlmi pēc izšķērdīga dzīvesveida.
Zināmā mērā par izgāšanos uzskatāma Visu svēto dienas svinību ietvaros Rīgā jau otro reizi notikusī "zombiju" parāde, kas gan īpašu mediju un sabiedrības uzmanību neguva. Tā pulcēja vien aptuveni divdesmit pusaudžus un uz citās valstīs notiekošo Helovīna pasākumu fona vērtējama kā neveiksme, lai gan apsveicama ir jauniešu apņēmība Latvijā ieviest amerikāniskās tradīcijas.
Savas neuzmanības dēļ decembra vidū savus rūpīgi spodrinātos tēlus pamatīgi iebuktēja Rīgas mērs Nils Ušakovs un vicemērs Ainārs Šlesers. Viņi acīmredzot bija piemirsuši, ka Rīgas domes sēdes tiek filmētas un translētas internetā, un 17. decembra ārkārtas sēdes laikā tā aizrāvās savās sarunās, ka pamanījās gan ar rupjiem lamuvārdiem apvainot kolēģus, gan atklāt, ka neko nesajēdz no pieņemto lēmumu būtības.
Tomēr par 2009. gada lielāko neveiksmi un izgāšanos Latvijas mērogā uzskatāma dziedātāja Intara Busuļa dalība starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā. Eirovīzijas nacionālajā atlasē Ventspilī skatītāji lēma, ka tieši Busulis ar dziesmu Sastrēgums būs piemērots Latvijas pārstāvis, un liels bija pārsteigums un sašutums, kad dziedātājs vēlāk paziņoja, ka dziesmu Maskavā notiekošajā konkursā izpildīs krievu valodā.
Tas gan Latvijas pārstāvim gaidītos panākumus nenesa - viņš Eirovīzijā piedzīvoja izgāšanos, jo dziesma Probka konkursa pusfinālā neguva nepieciešamo skatītāju balsu skaitu, lai kvalificētos finālam. Kā izrādījās vēlāk, Busuļa Probka bija vissliktākā no Eirovīzijā pārstāvētajām dziesmām.
Jāatgādina, ka Busuli neveiksmes sāka vajāt jau ceļā uz Maskavu - naktī viņam uz Krievijas robežas radās domstarpības ar kaimiņvalsts robežsargiem un nesakārtoto dokumentu dēļ viņš tika izsēdināts no vilciena, bet pāris dienas pirms Latvijas pārstāvja kāpšanas uz Eirovīzijas skatuves interneta video krātuvē YouTube tika publiskota rupja dziesmas Probka versija, kas Latvijas vārdam ne visai labvēlīgā gaismā lika izskanēt arī vairākos ietekmīgos ārvalstu medijos.