Ekspolitiķa Aigaru Kalvīša (attēlā) atpazīstamība viņa valdības vadīšanas laikā bija 99%, un viņš pats norāda, ka šobrīd tā gandrīz nemaz nav mazinājusies. Sarunā ar izklaides portālu Mango Kalvītis atklāj to, kāds bijis bērnībā un kas viņu izveidojis par tādu cilvēku, kāds viņš ir šobrīd.
Iegūts maģistra grāds ekonomikas zinībās, stažēšanās Viskonsīnas universitātē, Tautas partijas dibināšana, ievēlēšana Saeimā, frakcijas vadītāja amats, divi termiņi premjera amatā, Dinamo Rīga valdes priekšsēdētājs. Vai, atskatoties uz iepriekš paveikto, jūs sevi saucat par veiksmīgu cilvēku un kas, jūsuprāt, ir veiksmes priekšnosacījumi?
Sarežģīts jautājums, filozofisks. Ko nozīmē - veiksmīgs vai neveiksmīgs? Patiesībā es domāju, ka veiksmīgs cilvēks ir tas, kurš dzīvo harmonisku dzīvi - visu dzīvi attīstās, kaut ko mēģina mainīt, attīstīties, neieslīgt dienas rutīnā.
Ja runā par mani, es sevi nevarētu uzskatīt par neveiksminieku, jo to, ko es dzīvē esmu gribējis, man līdz šim ir izdevies sasniegt. Un droši vien tas ir izdevies tādēļ, ka no paša sākuma esmu sev uzstādījis augstākos mērķus un izaicinājumus. Jau kopš studiju laikiem man nav bijis raksturīgi apmierināties ar jau sasniegto.
Pēc vidusskolas darbojos biznesā, pārdevām visu ko ar kompanjonu, taču nauda nedod visu - tā nedod ne baudu, ne arī gandarījumu. Tādēļ es pieņēmu lēmumu, ka beidzu spekulācijas ar tirdzniecību un pārdošanu un braucu mācīties tālāk.
Tad man pavērās iespēja piedalīties kādā universitātes programmā, kuras ietvaros Eiropas Savienība maksāja stipendijas un apmaksāja mācības Īrijas universitātē, un es sagriezu pilnībā savu dzīvi - pārdevu mašīnu, visu ko citu pārdevu un aizbraucu uz Īriju mācīties.
Man jau toreiz likās, ka ir jādara kaut kas lielāks, jo vienkārši pirkt un pārdot man nesagādā vairs nekādu prieku.
Varam atgriezties arī vēl senākā pagātnē - man bija tā laime kā studentam strādāt praksē Zviedrijā, kad vēl neviens Rietumeiropu nebija šeit atklājis. Es tur saņēmu milzīgu atalgojumu, labi strādāju un arī tad varēja likties: nu, ko vairāk vajag, kādēļ vēl mācīties - slauc govis, brauc ar traktoru, saņem trīs, četrus tūkstošus dolāru mēnesī, brauc jaunā mašīnā... Bet es to arī neturpināju.
Nebija gandarījuma?
Jā, es turpināju mācīties, man arī toreiz nelikās, ka es visu dzīvi ar to gribētu nodarboties.
Vai jums bija vēlme atgriezties Latvijā?
Jā, es vispār tikai Latvijā jūtos komfortabli. Esmu ceļojis un bijis ārpus valsts ļoti daudz, bet es vienmēr esmu uzskatījis, ka Latvija ir lielo iespēju zeme! Jā, Zviedrijā tu vari būt labākais govju slaucējs, taču neko vairāk tu tur nevari sasniegt, ASV vari būt labākais picu pārdevējs, bet Latvijā iespējas ir neierobežotas.
Droši vien jau tolaik bijāt pamanīts politiķu aprindās...
Jā, es biju pamanīts, bet neiesaistījos politikā. Līdz 1998. gadam politika mani pilnīgi neinteresēja. Bet tad dibināja Tautas partiju un, tā kā man tur bija daudzi pazīstami tautsaimnieki - pārtikas nozares cilvēki, mani uzaicināja piedalīties partijā. Man gan tobrīd likās: man jau bija bizness, ko es tur politikā, ko man tā politika? Taču es iesaistījos partijas dibināšanā un piekritu startēt sarakstā, bet ne ar mērķi, ka gribu iet politikā, jo tajā laikā es biju uzsācis jau ļoti veiksmīgu privātu biznesu, kur notika daudzi lieli darījumi.
Un jūs tā vienkārši "ieplūdāt" politikā?
Jā, un tā es tiku ievēlēts Saeimā, bet pēc pusgada partija mani nolēma virzīt par ministru. Es uztaisīju politikā ļoti strauju izaugsmi. Viļa Krištopana valdībā es kļuvu par zemkopības ministru, tad Šķēles valdībā - divus ar pusi gadus biju ekonomikas ministrs, pēc tam biju divus gadus Tautas partijas frakcijas vadītājs; ieguvu politisku pieredzi. Principā, acīmredzot, tiku mērķtiecīgi gatavots premjera amatam, jo, lai varētu kļūt par premjeru, bija jāiziet visas tās pakāpes. Tā es nonācu politikā - pašā virsotnē.
Kāds jūs bijāt bērnībā?
Es labi mācījos. Man no ģimenes bija uzstādītas prasības - es nedrīkstēju slikti mācīties. Ar to es kaut kā tiku dzīvē galā - man bija diezgan labas atzīmes skolā, es biju pietiekami apzinīgs, cik pats atceros. Darīju arī daudz blēņu, jo mans labākais bērnības draugs bija Ufo (Kaspars Upacieris - Red. piez.). Mēs dzīvojām vienā kāpņutelpā, līdz ar to mums sanāca regulāri kādi spērieni un nepatikšanas.
Vai jūs ar Ufo joprojām esat draugi?
Nu, mēs satiekamies, bet mūs jau tā dzīve pašķīra kaut kur vidusskolas laikā. Bērnības atmiņas jau ir ļoti labas, bet tā dzīve iekārto visu nedaudz citādi... Protams, esam labi paziņas, vēl vakar es ar viņu runāju, viņš tepat augstāk strādā.
Bet pienākuma apziņa man vienmēr ir bijusi, ka man tas un tas ir jāizdara. Man vairāki lūzumi dzīvē bija, kad es saskāros ar īsto dzīvi: pirmais, kad es saskāros ar īsto dzīvi dienestā padomju armijas flotē, kur es sapratu, ko vispār nozīmē dzīve. Es tos trīs gadus varu raksturot kā zonu, kā kriminālu zonu.
Tie bija smagākie gadi manā dzīvē, jo nācās cīnīties par savu izdzīvošanu ne tikai tāpat vien par lietām, bet arī burtiskā nozīmē. Es tolaik atmetu daudzus savus naivos uzskatus, kļuvu ciniskāks un norūdītāks, piemērotāks smagākiem dzīves gadījumiem, nemaz neskaitot to visu, ko tur iemācījos - ekstremālās situācijās pieņemt lēmumus un tos risināt.
Vai jums vēlāk nācies piedzīvot kādu ekstremālu gadījumu, kurā varējāt likt lietā savas prasmes?
Jā, man ir bijuši ugunsgrēki, kur bez manas ļoti straujas rīcības būtu notikusi ļoti liela nelaime Jelgavā. Es armijā biju arī īpaši apmācīts cīņai ar ugunsgrēkiem. Lauksaimniecības akadēmijā reiz aizdegās garāžas, tur sāka viss degt un sprāgt mašīnas, es to pirmais uzķēru. Sargi gulēja, bet es dzīvoju kāda puskilometra attālumā no tām garāžām un sadzirdēju, ka kaut kas nav labi. Naktī pielecu gultā ar sajūtu - kaut kas nav riktīgi, ka ir kaut kāds troksnis! Tolaik jau biju precējies, izskrēju ārā no ģimenes kopmītņu pirmā stāva, pārlēcu pāri barjerām, aizskrēju līdz garāžām, pamodināju sargus, izsaucu ugunsdzēsējus. Tur viss varēja uziet gaisā!
Armija man iemācīja dzīves skarbo pusi - rīcību, to, ka jārīkojas, nedrīkst neko atlikt, kaut ko nevarēt. Nav tāda vārda "nevaru", jo dzīvē viss ir izdarāms. Jautājums ir tikai, vai tu to vari uzņemties, bet padoties nedrīkst, nedrīkst arī ieslīgt kaut kādā pašapmierinātībā, jo tad tevi iznīcinās citi.
Jūs tā arī neatbildējāt - kādi, jūsuprāt, ir veiksmes priekšnosacījumi?
Galvenais ir saprast - esi apmierināts vai neesi apmierināts ar to, ko dari. Līdz šim man kaut kā visu laiku ir izdevies iet uz priekšu. Tagad atkal vajadzētu izdomāt kaut ko jaunu dzīvē vēl padarīt, pagriezt citādāk.
Kāda mūzika jums patīk?
Jaunībā arī es krāju mūzikas ierakstus, tagad uz to skatos citādi, tomēr pamatdoma jau viena - ir lietas, kas man patīk, ir lietas, kas man nepatīk. Mūzika, ko klausās mani dēli, man diez ko nepatīk, nu, varbūt atsevišķas dziesmas ir labas, bet mājās man ir vairāki dažādi hobiji, ko daru - man ļoti patīk spēlēt intelektuālās spēles. Ja man ir brīvs laiks, mēs tās spēlējam ģimenē. Es aizraujos arī ar sarežģītākām kāršu spēlēm, ja man ir laiks uzspēlēju bridžu, preferansu, protams, arī zoli.
Vai lasāt arī grāmatas?
Agrāk, jaunībā, es lasīju ļoti daudz - pārlasīju visus grāmatu plauktus, bet armijā es izlasīju visu kuģa bibliotēku, bet tagad, pēdējā laikā, kādas piecas, sešas grāmatas gadā es izlasu.
Kāda bija pēdējā grāmata, ko izlasījāt?
Pēdējā grāmata bija... Es patiesībā atceros pēdējās divas. Vienas nosaukums bija Dziednieks, tajā stāstīts par viduslaiku mediķiem - interesanta grāmata, bet otra bija Margo ceļš vai tamlīdzīgi, kurā bija stāstīts, kā no Lielbritānijas ved katordzniekus uz Austrāliju. Man patīk piedzīvojumu stāsti, lai varētu atslēgties.
Noteikti esat dzirdējis par to, ka dzejniece Amanda Aizpuriete nesen centusies aiziet no šīs pasaules un izglābta vien laimīgas sagadīšanās dēļ?
Jā, ir jūtīgāki cilvēki. To jau uzrāda arī statistika - 80 līdz 90% cilvēku ir domājuši par tādām lietām kā pašnāvība grūtos brīžos. Es varētu piekrist, ka tā tas ir. Jautājums gan ir par to, vai cilvēks grūtā brīdī ir gatavs padoties vai tomēr cīnīties. Pirmkārt, jau, domāju, ka ir nepareizi uzskatīt, ka kāds varētu būt vainojams pie kāda cita nelaimēm. Tajā brīdī, kad sāc kādu vainot savās veiksmēs vai neveiksmēs, pats esi kļuvis par pilnīgu neveiksminieku.
Es nekad nevienu cilvēku neesmu vainojis! Un arī netaisos vainot. Pat ar ienaidnieku ir jāspēj sadzīvot. Tāda ir dzīve - ir jāspēj cilvēkus analizēt, rēķināties, ko no kura var sagaidīt, kurš var palīdzēt, kurš drīzāk ļaunu darīs... Bet galvenais ir būt pašam aktīvā pozīcijā, pašam būt notikumu noteicējam. Ja pats esi notikumu noteicējs, tad tas viss pārējais ir tikai... Līdz šim man nav izdevies tā pilnībā padoties, sakot "es nevaru" vai nokrist bezspēkā un vairs nedzīvot tālāk.
Jūs savulaik kādā runā ekonomisko situāciju valstī salīdzinājāt ar "treknajiem gadiem". Kā zināms, šie vārdi nāk no Bībeles. Kādas ir jūsu attiecības ar kristīgo baznīcu?
Es neesmu ļoti aktīvs kristietis. Es varu sevi raksturot kā tipisku padomju paaudzes pārstāvi - es nenoliedzu baznīcu, es ar to sadzīvoju. Es arī vairākas reizes gadā eju uz baznīcu, kad ir kādi notikumi, bet es neesmu aktīvs. Es gan sastāvu Talsu draudzē, izpildu savus pienākumus pret draudzi katru gadu, bet man nav nepieciešamības katru nedēļu iet uz baznīcu.
Sākoties krīzei, daudzi cilvēki jūs sāka vainot gan valsts likstās, gan arī citās pasaules nelaimēs. Vai arī šobrīd, kad esat aizgājis no aktīvās politikas, jūs uzrunā cilvēki ar mērķi kaut ko lūgt, nopelt, uzslavēt?
Pirmkārt, jau katram vajag paskatīties, ko kurš dara un ir darījis. Ja kādam ir izdevīgi mani vainot krīzes izraisīšanā, tad jau es esmu Dieva vietā, ja es kaut ko tādu varu izdarīt! Tā visa ir politiskā retorika, es domāju, ka gadi noliks visu savā vietā.
Valdība tajā laikā patiesībā neko ģenerāli nepareizu neizdarīja - mēs dzīvojām tā, kā bija jādzīvo. Tas, ka sabiedrība varēja būt mazāk alkatīga... Jā, es gribētu lietot šo vārdu - alkatīga. Kur tad ir Latvijas dziļās krīzes problēma? Patiesībā - finanšu sistēmā, tajā, ka cilvēkam tobrīd gribējās dzīvot kā rietumos - tagad un tūlīt.
Līdz ar to Latvija tika pārpludināta ar svešu naudu un sekas tam bija nepatīkamas, jo cilvēki tērēja pa labi un pa kreisi. Taču tie bija individuāli lēmumi, nevis valdības lēmumi. Otrs - bankām atļāva šādas spekulatīvas lietas darīt un tā nav valdības funkcija, bet gan Latvijas Bankas funkcija, ko nosaka likums. Ģenerāli es pārmetumus noraidu saknē!
Bet nu, lai jau runā, ja kādam gribas - redzēs, ko viņi pēc pāris gadiem runās par saviem panākumiem. Es no tā visa norobežojos, jo neviens jau nav izanalizējis patiesos krīzes cēloņus. Visiem jau tikai patīk bļaut, ka Kalvītis izraisīja krīzi. Tas, ka krīze sākās citur, tas, ka Latvijā bija daudz aizņēmumu bankās, to lietu kontrole jau nebija valsts funkcija. Vienā dienā naudu paprasīja atpakaļ.
Es zinu, ko es savā laikā esmu izdarījis. Uz ielas man neviens nav pienācis un iemetis ar akmeni. Ja es tiekos ar cilvēkiem, tad drīzāk visi grib ar mani parunāt, bet neesmu nevienu pārmetumu dzirdējis, ka es būtu kaut ko viņiem atņēmis. Viena lieta ir, ko runā Vecrīgas vai politikas koridoros, otra - kā tas patiesībā ir.
Vai tiešām nav nevienas ēnas puses pēc aktīvas darbības politikā?
Vienīgais, kas man traucē no politikas laikiem, ir milzīgā atpazīstamība. Es gandrīz nekur nevaru aiziet, jo mani pazīst visur! Šorīt benzīntankā, piemēram, astoņos no rīta lēju degvielu un man pienāca viens cilvēks klāt, piedāvāja kaut kādus biznesa pakalpojumus. Viņam esot tāda un tāda firma...
Un tā man ir visur - es nevaru ieiet veikalā, jo tad, kad tur ieeju, pērku pārtiku, tad visi skatās, ko es esmu nopircis, kas tajā groziņā ir. Tas ir vienīgais, kas man traucē no politikas - mani nenormāli pamana.
Piemēram, vakar bija jādala autogrāfi jauniešu hokeja spēlē, jo tur vesela rinda līdzjutēju pamanīja, ka es tur sēžu. Drusku gribas būt nepamanītākam. Es, piemēram, izvairos iet gan uz naktsklubiem, gan kādiem publiskiem pasākumiem, restorāniem, jo es zinu, ka nākamajā dienā to visu varēs izlasīt žurnālos, bet man nepatīk, ka pa manu dzīvi kāds rakņājas. Ja es gribēšu, es pats pateikšu!
Jums ir trīs dēli. Kādas ir jūsu attiecības ar viņiem? Vai jūsu darbība atstājusi kādu iespaidu uz attiecībām ar bērniem?
Tas ir ļoti grūts jautājums... Ir ļoti grūti audzināt bērnus, ja pats esi ļoti aktīvā pozīcijā. Es pat nožēloju, ka esmu pārāk daudz lēmumus pieņēmis vecāko bērnu dzīvē. Jaunākajam tagad ir deviņi gadi, viņa vietā cenšos nepieņemt nekādus lēmumus - lai viņš pats domā un es redzu, ka panākumi ir daudz lielāki, jo viņš savos deviņos gados ir daudz patstāvīgāks un spējīgāks pieņemt lēmumus, nekā lielie puiši, kuri tomēr bijuši visu laiku tēva ēnā, kuru dzīvē tēvs pamatā ir pieņēmis lēmumus.
Tā audzināšana ir ļoti sarežģīta lieta. Es gan negribētu teikt, ka man bērnu audzināšanā būtu kādas īpašas problēmas, bet savos vecākajos dēlos es vēlētos redzēt lielāku izlēmību.
Un kā jūs komentētu pagājušajā gadā parādījušās publikācijas, ka jūsu vecākais dēls nopircis luksus klases mersedesu?
Bet kāda tam ir nozīme?
Labi, jautāšu citādi - vai atbalstāt dārgu lietu dāvināšanu savām atvasēm?
Pirmkārt, es gribētu teikt, ka maniem bērniem nav automašīnas. To mašīnu mēs nopirkām ģimenei. Dēlam to mašīnu bija iespēja nopirkt Amerikā, mācoties, jo gadījumā, ja tur ilgstoši mācās, var nopirkt auto ar nodokļu atvieglojumiem.
Es saviem bērniem automašīnas nepirkšu! Es pats savam pirmajam auto nopelnīju naudu un gribu, lai arī viņi tam naudu nopelna paši. Un šobrīd tas, ka viņi brauc ar vecātēva mašīnām, kas ir jau sen norakstītas, tā ir viņu pašu darīšana. Bet tas, ka Kalvītis nopirka savam dēlam jaunu luksus mašīnu, nav taisnība! Tā mašīna tika nopirkta ģimenes lietošanai, nevis dēla lietošanai.
Vispār es uzskatu, ka nauda cilvēkus bojā! Kamēr tu neesi neko nopelnījis, tu vispār nesaproti naudas vērtību, un tādēļ es saviem bērniem cenšos iedot izglītību, varbūt kādreiz kaut ko palīdzēt, piemēram, ja ar kādu meiteni jāiet uz restorānu - iedodu naudu, lai nav tā, ka ir galīgi slikti, bet nekādā gadījumā neatbalstu principu, ka bērniem ir jāpeldas sudraba vannās, bet vecākiem tikmēr jāstrādā un jāpelna nauda. Tā nebūs un to es nekad nepieļaušu!
Jūs ar dzīvesbiedri esot kopā jau daudzus gadus - kāds, jūsuprāt, ir ilgas un laimīgas laulības noslēpums? Un vai laimīga laulība vispār ir iespējama?
Par laulībām un mīlestībām tiek ļoti skaisti rakstīts romānos. Dzīvē jau viss ir citādi! Es domāju, ka noturīgas ir tās laulības, kur ir kaut kādas kopējas lietas, intereses, nevis tikai simpātijas vai antipātijas.
Tā kā mums ar sievu ir gan kopīgs bizness, gan kopīgas nodarbošanās, viņa mani atbalsta, arī es iespēju robežās viņas centienus atbalstu, kas arī varbūt ļauj mums dzīvot šobrīd jau vairāk nekā 20 gadus kopā, atšķirībā no citiem, kuru intereses atšķiras. Protams, mums ir arī kopīgi bērni, kuri jāaudzina. Es domāju, ka noturīgākās laulības ir tās, kurās bez jūtām ir arī kādas cita veida attiecības, kas cilvēkus satur kopā.
Dažu valstu valdību ministri atkāpušies nelāgi noformulētas frāzes dēļ. Kā vērtējat iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces izvēli palikt amatā pēc traģēdijas Jēkabpilī, kur kā iespējamie noziedznieki pieminēti arī policisti?
Es domāju, te jautājums ir par to, vai cilvēks jūt sevī spēku kaut ko darīt tālāk, turpināt. Ja neredz spēkus neko mainīt un grib amatā atrasties atrašanās pēc, tad tas jautājums ir par to, kādās attiecībās cilvēks ir ar savu "es".
Tas, ka policijā notiek daudz nelikumību, to mēs redzam, un Jēkabpils ir tikai viena šo lietu izpausmes forma - tiek likti jumti. To mēs visi redzam. Tas notiek ne vien filmās, bet arī dzīvē. Policija ir ļoti tuvu noziedzībai. Krievijā joprojām ir tā, ka starp mentu un mafiju ir gandrīz vienādības zīme velkama...
Tomēr jautājums ir, vai Linda, kura pati nāk no tās sistēmas, to apzinās un vai viņa to grib mainīt. Ja viņa ir gatava mainīt kaut ko tajā lietā, tad viņa turpina strādāt, bet, ja viņa neredz sevī spēku, tad ir jāatkāpjas. Tas gan vispār ir ļoti individuāls jautājums - es pats neesmu visu šo ārišķību piekritējs. Lai tie, kas viņu kritizē, paskatās paši uz sevi, ko dara. Tas ir jautājums par pašu ministru - par to, kā viņš spēj ar to sadzīvot.
Vai politikai un sportam, jūsuprāt, ir kādas kopīgas iezīmes?
Skaidrs, ka politika, pilnīgi ciniski runājot, ir kaut kādas interešu grupas ieceru realizācija. Ja kāds saka, ka tā nav, tad viņš vienkārši melo, jo tā tas ir visā pasaulē! Kāpēc cīnās par politisko varu? - Lai to realizētu, lai kāda cilvēku grupa varētu realizēt savus mērķus un intereses.
Šajā gadījumā tādēļ politikā nav nekādu neatļautu instrumentu - cilvēki tiek pazemoti, iznīcināti, notiesāti, cietumos salikti, senākos laikos vispār politiskos konkurentus visus nogalināja, neviens dzīvs nepalika. Tā ir ciniska cīņa par varu. Tā ir klasika.
Savukārt sportu nevar salīdzināt ar politiku. Ja runā par Dinamo Rīga, esmu lepns brīžos, kad spēlē Latvijas himnu, kad mūsu puiši uzvar kādas spēcīgas krievu komandas, esmu lepns, ka vispār mums tāds projekts ir un tur manipulēt ar pūli ir neiespējami. Cilvēkiem tas var patikt vai nepatikt. Un tie fanātiskie cilvēki, kas nāk uz hokeju un atbalsta hokeju, viņiem arī ir līdzīgas jūtas - viņi jūtas kā uzvarētāji tajā vakarā, kad, piemēram, uzvaram Maskavas Dinamo.
Ir milzīgs gandarījums, ka mūsējie to var. Jo kas cilvēkiem ir vajadzīgs - uzvaras ir vajadzīgas! Tomēr tās visi nespēj sasniegt dzīvē un tādēļ liela daļa dižojas ar citu uzvarām visādās jomās, visādās situācijās, gan pozitīvi, gan negatīvi. Sports ir tā lieta, kas dod iedvesmu cilvēkam, kurš pēc labas spēles noskatīšanās aizies labākā garastāvoklī uz darbu nākamajā dienā.
Vai, jūsuprāt, ir kāda saistība starp spēļu apmeklētību un komandas panākumiem?
Es drīzāk vilktu korelāciju ar to, cik cilvēki mūsdienās to var atļauties, jo profesionālais sports mūsdienās ir ļoti dārga izprieca! To mēs arī rēķinam pēc Dinamo kalendāra Rīgā. Piemēram, pēc kārtas ir piecas spēles, cilvēks rēķina, uz cik no tām piecām viņš var atļauties aiziet, jo gadījumā, ja viņam jāiet ar visu ģimeni, tas maksā bargu naudu! Tāpēc es drīzāk to saistītu ar ekonomiskajiem apsvērumiem.
Varbūt tādēļ mēs nespējam piepildīt uz visām spēlēm arēnu, jo tas ļoti dārgi izmaksā cilvēkiem. Arī mums tas ļoti dārgi izmaksā uzturēt šādu projektu. Protams, ja komanda regulāri būs ļoti neveiksmīga, tad zudīs arī skatītāji, jo cilvēkiem ir vajadzīgas uzvaras.
Kādēļ tiek tirgoti burkāni un pelmeņi ar Dinamo Rīga logotipu?
Tā ideja Dinamo logotipu likt uz pārtikas precēm lielā mērā radās tādēļ, ka paši pārtikas ražotāji mūs uzmeklēja. Ir tādi veiksmīgi projekti kā sadarbība ar Aldari, Rīgas Piena kombinātu, saldējuma ripām - tas šobrīd rullē, jo daudzi šīs preces lieto. Tas ir ļoti vienkārši un nozīmē - nopērkot šo produktu, tu atbalsti Dinamo.
Mums ir lieliski sponsori, tomēr jebkura iedzīvotāja atbalsts padara šo komandu daudz spējīgāku un līdz ar to katrs, kurš nopērk Dinamo alus pudeli vai Dinamo burkāniņus, viņš zina, ka daļa naudas, ko viņš ir samaksājis, aiziet Dinamo projekta atbalstīšanai. Satekot šīm mazajām straumītēm kopā, varbūt varēsim noalgot vienu labu hokeja spēlētāju nākamajā sezonā.
Vai jums šķiet normāla situācija, ka Dinamo galvenais treneris izmanto numerologa pakalpojumus?
Katram cilvēkam ir tiesības, kā viņš vēlas izzināt pasauli. Ja kādam vajag burvi blakus, kurš pasaka priekšā, kas jādara, lai viņš to izmanto! Mēs dzīvojam brīvā pasaulē, kurā katrs cilvēks ir brīvs savās izpausmēs. Man, piemēram, nav ne burvju, ne es arī īpaši tādām lietām pievēršu uzmanību. Kaut gan, lasot Nostradamusa vārsmas vai vēl kaut ko, esmu aizdomājies - varbūt kādiem cilvēkiem ir dots redzēt nākotni. Es gan vairāk turos pie principa, ka nākotni veidojam mēs paši, nevis kāds mūsu vietā.
Daži baidās no pārdabiskiem spēkiem, daži no augstuma vai pelēm. No kā jūs baidāties?
Tas ir grūts jautājums. Ja runā par fiziskajām bailēm, ja es teiktu, ka es pilnīgi ne no kā nebaidos, es melotu, jo es droši vien nobītos, ja es satiktu čūsku uz vienas takas. Protams, es kaut ko darītu, nevis apjuktu. Protams, es nobītos, ja man, piemēram, žurka uzlektu uz galvas. Tas ir dabīgi, ja cilvēkam ir bail. Bet runājot, vai no kaut kā cita baidos...
Es baidos drīzāk no situācijas, kad es nevienam vairs nebūšu vajadzīgs. Tas filozofiski man varētu radīt vislielāko traumu. Es negribētu piedzīvot situāciju, kad es sēžu viens pats dārzā un neviens vispār ar mani nerunā... nedēļu. Es esmu pieradis dzīvot aktīvu dzīvi, satikt desmitiem cilvēku katru dienu, ietekmēt notikumus, tāpēc tas man būtu lielākais trieciens, tādēļ tīģeris, lauva vai čūska - to visu var pārdzīvot.
Vai jūs lasāt par sevi komentārus internetā? Ko jūs novēlētu anonīmajiem īgņām?
Jā, es komentārus šad tad pārlasu, bet tos rakstīt pašam... Man nav laika apspriest, kuram ir zilākas acis vai lielākas krūtis. Man tas nešķiet svarīgi. Tiem cilvēkiem, kuri to dara, es gribētu ieteikt atrast ko nopietnāku, ar ko nodarboties.
Diez vai cilvēks savā dzīvē gūs gandarījumu no tā, ja nodarbosies ar cilvēku apspriešanu, aprunāšanu, tas varbūt ļauj izlādēt sliktu enerģiju uz to sekundi, bet cilvēku tas nepadara labāku, jo cilvēkam, manuprāt, sevi visu dzīvi ir jāuzlabo. Kāds to dara mācoties, kāds - caur mīlestību vai mieru, saticību. Ir visu laiku jācenšas sevi uzlabot, bet nodarbošanās ar tādām lietām...
Vajag domāt pozitīvi. Man, piemēram, nav vēlmes apspriest, piemēram, jūs - pie manis bija atnākusi žurnāliste... Es to redzu pavisam citādi! Tāpat kā kāds raksta "Kalvīti jāliek cietumā!" - netiesā citus, jo pats tiksi tiesāts.
Vai reizēm tomēr nav drusciņ skumji, ja kāds ko nelāgu ieraksta pie ziņas par Aigaru Kalvīti?
Reizēm jau, protams, ir, kā krievi saka, obidno, jo tu kaut ko dari, bet tāpat tevi apliek no galvas līdz kājām tikai tāpēc, ka tas tā ir pieņemts - aplikt no galvas līdz kājām. No otras puses - ļoti slikta lieta dzīvē ir vienaldzība. Tu vari darīt vienalga ko, bet neviens tevi neievēro. Tad ir daudz sliktāk. Bet, ja neatstāj vienaldzīgos - ja ir tādi, kuri aizstāv un ir tādi, kuri ienīst - tas nozīmē, ka esi ievērots un ietekmē notikumus.
Jā, secinu arī no komentāriem, kuros aptuveni 70% mani lamā, bet 30% mani atbalsta, ka neesmu gluži vienaldzīgs. Un tas ir vairāk un svarīgāk nekā vienaldzība, jo vissliktāk būtu tad, ja es kaut ko pateiktu, bet neviens nekā uz to nereaģētu - tas nozīmētu, ka man nav nekāda svara.
Tā arī būtu tā situācija, kad sēžat dārzā un nevienam neesat vajadzīgs?
Jā, tas mani biedētu visvairāk...