Raidījuma Kinomānija vadītāja un pirmā latviešu Playboy vāka meitene Anna Rozīte (attēlā) dzīvo saskaņā ar uzskatu, ka piedot var visu un nekad nevajag izteikt viedokli par citiem, ja neviens to nelūdz. Intervijā izklaides portālam Mango Anna stāsta par mīlestību, kailumu un sabiedrības dāmas statusu.
Fotogrāfi tevi bieži iemūžina publiskos pasākumos - kādēļ tu tos apmeklē un vai uzskati sevi par sabiedrības dāmu?
Par publisku personu es sevi uzskatu, bet par sabiedrības dāmu - nē. Turklāt man pašai nemaz nešķiet, ka es ļoti bieži apmeklēju pasākumus. Ir dažādi pasākumi, kas man šķiet vērtīgi, un uz tiem arī eju, bet zinu, ka no malas tas droši vien izskatās citādi.
Es vienmēr esmu apmeklējusi publiskus pasākumus, taču pēc tam, kad sāku strādāt par raidījuma Kinomānija vadītāju un kļuvu par Playboy vāka modeli, cilvēki ir sākuši mani vairāk pamanīt, vairāk pievērst uzmanību tam, ko es daru un kur dodos. Droši vien tieši tādēļ ir radies tāds iespaids par mani, taču es tiešām pasākumus apmeklēju tikpat bieži, cik to darīju agrāk.
Kādēļ bieži vien izvēlies pasākumus apmeklēt ar draugiem, nevis savu otro pusīti?
Tas arī varētu būt maldīgs priekšstats. Ir pasākumi, uz kuriem ejam kopā, taču reizēm viņam ir neinteresanti tie pasākumi, uz kuriem dodos. Kādēļ gan kādām būtu jāiet uz turieni, kur nešķiet interesanti? Tomēr nav tā, ka galīgi nekur mēs neejam kopā. Lai vai kā, manuprāt, ir tikai normāli tas, ja manu draugu kāds pasākums neinteresē - viņš uz to vienkārši neiet.
Kas ir tavs puisis?
Mārtiņš Kozlovskis. Viņš ir radošais darbinieks kādā reklāmas aģentūrā.
Vai plānojat arī bērnus?
Šobrīd tā konkrēti bērnu neplānojam. Tomēr man šķiet, ka bērns ir tāda vairāk kā misija. Ja bērniņš atnāk, Dieva sūtīts, tad tam tā arī jābūt - viņam jāpiedzimst. Bet nu šobrīd tā apzināti to neplānojam, taču gadījumā, ja pieteiksies, tad, protams, viņš būs. Kāpēc nē?
Tu vadi raidījumu par kino. Vai esi kādreiz vēlējusies kļūt par aktrisi?
Tā nopietni par to nekad neesmu aizdomājusies, tomēr man būtu interesanti sevi izmēģināt šajā žanrā. Man gan drusku sanāk to darīt - tā pati raidījuma vadīšana un filmēšanās reklāmās, bet gribētos kādreiz izmēģināt kaut ko lielāku, apjomīgāku, nopietnāku.
Tu vēlētos izmēģināt spēkus teātrī vai drīzāk televīzijā?
Teātrī droši vien nē, jo es nejūtos tik spēcīga. Teātris, manuprāt, ir dzīvesveids. Tur nevar tā - aij, kaut ko tur drusku teātrī paspēlēšu. Man šķiet, ka tā nevar! Vai nu tu tur esi no rīta līdz vakaram līdz ausīm, vai arī neesi nemaz. Protams, ja man piedāvātu kādu nelielu lomiņu teātrī, es noteikti neatteiktos, bet es nejūtos tik stipra, lai to varētu darīt no dienas dienā. Man šķiet, lai strādātu teātrī, ir jābūt ļoti spēcīgam cilvēkam.
Šī saruna liek domāt, ka esi atklāts cilvēks. Vai tā ir?
Vispār jau jā... Bet tas ne vienmēr ir labi.
Cilvēki tevi mēdz pārprast?
Jā, protams. Cilvēki bieži vien nemaz negrib dzirdēt to patieso viedokli, jo ir izveidojušies kaut kādi rāmīši, kuri ir ērti sagremojami, uztverami, bet tad, kad tu pasaki kaut ko ārpus tā visa, tad tas vairs nav interesanti. Es citādi neprotu - man ir vieglāk pateikt tā, kā ir, un miers, tomēr reizēm man šķiet, ka labāk būtu nemaz neteikt.
Vai esi pārprasta arī no draugu puses?
Ar medijiem, protams, tas ir uzskatāmāk, tomēr cilvēki paliek cilvēki - es to domāju par komunikāciju kā tādu. Ja ir kāds citādāks, alternatīvāks, viedoklis un tas neatbilst sabiedrības lielākās daļas uzskatiem, tad cilvēkiem ir grūtāk to pieņemt.
Vai tu lasi internetā komentārus par sevi?
Es tos nelasu. Es vispār par sevi nelasu. Ja nezinu, ka par mani ir uzrakstīts, bieži vien to nemaz neizlasu un pat neuzzinu. Komentāru lasīšana ir laika tērēšana. Man ir savs viedoklis, es zinu, kā ir - kādēļ man jāuzklausa svešu cilvēku viedoklis? Ja es vēlētos viedokli, tad vērstos pie saviem draugiem vai pie kāda kompetenta speciālista. Cilvēki arī bieži vien sevi pārvērtē, pārāk nopietni sevi uztver ne vien internetā, bet arī dzīvē, sakot viedokli tad, kad to vispār neprasa.
Vai latviešiem, tavuprāt, bieži ir savs viedoklis?
Tas, ka ir savs viedoklis, tas nav slikti. Bet vai vajag to izteikt vietā un nevietā? Vispār jau tās lietas ir smieklīgas. Piemēram, vakar mani aicina uz jaunas iestādes atklāšanu un ar smaidu saka, lai atnāku un, kā jau kārtīgai latvietei pienākas, bus iespēja šo vietu "nolikt". Jāsaka, ka, pirmkārt, neesmu 100% latviete, bet otrkārt, man vispār tas ir nesaprotami, kāpēc tā būtu jādara?
Vakar biju kādas dziedātājas prezentācijā, kur man cilvēki nāca klāt un stāstīja par to, kā viņai vajadzēja izskatīties, bet pēc tam sejā viņai teica pavisam ko citu. To es nesaprotu. Cenšos pati tā nekad nedarīt.
Tāda bieži vien ir sabiedrība - nemaz nav profesionāļi, viņiem neprasa, bet viņi komentē un liekuļo. Tā, manuprāt, ir iekšējā mazvērtība. Ja man kas nepatīk un šķiet, ka noteikti jāpasaka, lai kaut ko vērstu par labu, tad vēl pasaku, bet principā domāju - ja nepatīk, neskaties!
Mēs tak dzīvojam demokrātiskā valstī - katrs dara, ko grib. Un ir labi vardi Prata vētras dziesmā: "Jo katrs zin, ka labāk vajag". Viss bieži vien izskatās pavisam citādāk no malas, un kā var spriest par otru, neesot viņa ādā? Tas ir tikai skats no malas, kas 99% ir garām.
Kādā sarunā ar Mango tu sacīji, ka nepieķeries ne lietām, ne cilvēkiem. Kā tev tas izdodas?
Es tā laikam toreiz teicu par telefonu, kas man pazuda. (Smaida). Bet par cilvēkiem - jā, es pie tā smagi strādāju. Tas ir ļoti grūti - nepieķerties cilvēkiem. Protams, cilvēkiem patīk komforts: kad tu pieķeries kādam un jūties labi, reizēm tas ir pieradums, kad tu vairāk neiedziļinies un neanalizē.
Bet tomēr es uzskatu, ka cilvēki jau nāk un iet, un tikai tādēļ katrs atnāk, lai kaut ko iemācītu. Ja kāds atnāk uz visu mūžu - super, bet kāds cits atnāk uz īsāku laiku, kas arī nav slikti, jo katrs konkrētais cilvēks mūsu dzīvē pilda savu misiju. Man šķiet, ka jāatceras - mums jau neviens nepieder. Gan cilvēki, gan mantas mums tiek tikai aizdotas uz kādu īsāku vai garāku laika posmu. Par to jābūt pateicīgiem un jāiet tālāk.
Tad jau tev ir grūti iemīlēties?
Jā, iemīlēties man vienmēr bijis grūti. Tā man pusaudžu gados bija gandrīz vai problēma. Pusaudžu vecumā jau parasti iemīlas gandrīz katru nedēļu - klasesbiedros, kaimiņos, populāros cilvēkos, bet es nevarēju saprast - kā tas ir, jo man neviens tā pa īstam nepatika.
Nu, protams, kāds simpatizēja, bet tas nebija tā, ka es varētu rakstīt slepeno dienasgrāmatu un ļoti jūsmot par to cilvēku. Tas posms man ir bijis citādāks. Arī šobrīd tas tā ir. Nav tā, ka es vispār nevaru iemīlēties, tomēr šai lietai man nav vienas formas - tas ir noticis dažādi, jo atceros, ka arī pirmais "klikšķis" ir bijis svarīgs vienmēr.
Kādam jābūt ideālam vīrietim?
Jebkurš vīrietis, kurš būs kopā ar mani, būs atbilstošs man - viņš nebūs ne labāks, ne sliktāks. Viņš būs proporcionāli atbilstošs man, atbilstoši manai izpratnei par sevi, dzīvi, attiecībām. Man liekas, ka veiksmīgu attiecību pamatā ir draudzība un sapratne. Ja pamatā esat labākie draugi, tad tur visam vajadzētu būt kārtībā.
Kā tavas sabiedriskā dzīve saistāma ar draudzību - tev ir daudz populāru draugu?
Dažus pasākumus es apmeklēju tieši tādēļ, ka mani uzaicina ierasties mani draugi, dažkārt kaut kur dodos, jo man vienkārši šķiet interesants pats pasākums. Jā, daži mani draugi ir sabiedrībā pazīstami cilvēki, bet tas, vai esmu pazīstama vai nē, manuprāt, neko īsti nemaina, ja runa ir par draudzību.
Kā cilvēki, kuri tevi pazīst jau krietni sen, uztver tavu atpazīstamību?
Ļoti dažādi. Ir bijuši dažādi izteikumi, pat pārmetumi man. Cilvēki manu darbību uztver ļoti dažādi - ja vieni mani atbalsta, tad citi to, ko daru, spēj mazāk pieņemt. Kāpēc tas tā ir, es tiešām nezinu.
Vai tas varētu būt skaudības dēļ?
Es domāju, ka nē, jo tie cilvēki, kas šādi rīkojas, iet pavisam citu ceļu šajā dzīvē un tādēļ nedomāju, ka skaudība viņiem varētu būt aktuāla. Varbūt tas ir tāpēc, ka viņi pazīst mani daudzus gadus un viņiem esmu cita Anna. Tomēr nav gluži arī tā, ka ar kādu būtu nopietni sabojājusi attiecības pēc tam, kad kļuvu par publisku personu.
Tu pieminēji "citu Annu" - kad kļuvi par "citu Annu"?
Es uzskatu, ka esmu tā pati Anna, kura biju agrāk. Neatceros, kurš cilvēks to teica, jo man nav labi ar atmiņu, bet esmu pārliecināta, ka būt sabiedrībā nozīmē to, ka tūkstošiem cilvēku nav ne jausmas, kāds tu esi patiesībā. Tā arī ir - daudziem ir izveidojies kaut kāds viedoklis par mani, taču tas, visticamāk, neatbilst tam, kāda esmu patiesībā.
Un kāda tu esi?
Dažāda. Es mainos. Es nevarētu sevi ielikt kādā rāmī. Man visu laiku mainās domas un līdz ar domām mainos es pati. Es esmu mainīga - tā var teikt dažos vārdos.
Ko, tavuprāt, cilvēks nevar piedot otram cilvēkam?
Protams, ka visu var piedot! Noteikti! Man šķiet, ka mēs pārāk bieži lietas uztveram personīgi un neiedomājamies, ka kaut kas varētu arī netikt darīts tādēļ, lai mums nodarītu pāri. Varbūt tieši otrādi, neapzināto, smalkā līmenī - tieši, lai mēs kaut ko iemācītos, kaut ko gūtu.
Arī apvainoties, manuprāt, ir ļoti absurdi. Arī es esmu apvainojusies šad tad, bet principā es paļaujos uz dzīvi. Apvainošanās ir koncentrēšanās uz sevi ir egoisms. Ir jābūt, man šķiet, vienkāršākiem. Es vispār nedomāju, ka šajā dzīvē ir lietas, par kurām vajadzētu apvainoties un ar vārdu "nekas" es tiešām domāju - "nekas". Arī es ikdienā to nevaru izdarīt pilnībā, bet es uz to eju.
Un kas ir tavi mazie ikdienas grēciņi?
Saldumi! Tā ir mana vienīgā atkarība. Tas ir tas, ar ko jāpacīnās, jo man tie ļoti garšo. Pārējās "klasiskās atkarības" man, par laimi, nav aktuālas. Dažreiz es ielaižu galvā sliktās domas, kas nav labi, jo domas tiešām ir kā drēbju skapis - no tā ir jāizvēlas, jāsaprot, ko ielaid sevī iekšā. Protams, sanāk dažreiz kādam kaut ko pārmest, bet tas nekas, jo uzskatu, ka nākam šajā pasaulē, lai mācītos.
Kāds, tavuprāt, piedzimst cilvēks?
Godīgi sakot, es nezinu. Es domāju, ka mēs piedzimstam 50% uz 50% un vēlāk mēs paši izvēlamies, kā rīkoties. Es domāju, ka cilvēki nepiedzimst ļauni. Nepiedzimstam jau arī kā balta lapa, jo kaut kas jau nāk līdzi tomēr arī no iepriekšējām dzīvēm un mammas, kamēr audz tajā vēderā, bet tālāk veidojies no vides, kurā dzīvo.
Kā tu reaģēji uz šaušanu Forum Cinemas?
Nekas nenotiek bez iemesla. Neesmu neviens no iesaistītajiem un tādēļ varu būt tikai ļoti subjektīva. Nedomāju, ka notikušais ir kaut kas labs. Protams, būtu lieliski, ja tā nenotiktu un šaušanas vietā kāds kinoteātrī būtu kādam citam puķes uzdāvinājis, bet cilvēkiem ir pārāk maz informācijas par šo gadījumu, lai par to spriestu. Protams, ka nav labi, ka sabiedrība ir novesta līdz tam, ka šādas lietas notiek.
Kas sabiedrību līdz tādu lietu notikšanai novedis?
Paši sevi arī esam noveduši. Varbūt kolektīvā karma? Es nedomāju, ka varētu vainu novelt uz kādu citu - uz valdību, kā tas parasti notiek. Mēs mijiedarbojamies un veidojam sabiedrību tādu, kāda tā ir. Mums, piemēram, ir par maz saules Latvijā. Tāpat ir Somijā, kur ir ļoti labs dzīves līmenis, bet arī liels pašnāvību skaits. Arī mums ir maz saules, esam tādi ieslēgti sevī. Depresīvi. Un meklējam vainu citos, ne sevī.
Lai nenotiktu tādas šausmu lietas, manuprāt, jāmaina daži mācību priekšmeti skolā un bērniem jāmāca komunikācija, gan ar sevi, gan ar citiem, ko mēs patiesībā galīgi nepieprotam. Mums šķiet, ka mākam, bet patiesībā cieņas mūsu komunikacijā ir maz.
Arī ar sevi ir jāmācās komunicēt - tas ir vajadzīgs jebkuram cilvēkam, lai vai kādu profesiju viņš nākotnē izvēlētos. Bērnība jau ir tā, kas izveido tevi par tādu cilvēku, kāds esi - bērnībā tu veidojies par tādu, kas nākotnē šauj vai nešauj uz cilvēkiem. Tomēr domāju, ka nevajag nevienu nosodīt, jo cilvēkiem ļoti patīk pārāk šauri, īstermiņā skatīties uz lietām.
Esi bijusi Playboy modele, esi piedalījusies erotisko ziepju izstādē. Kāda ir tava attieksme pret kailumu?
Cilvēki, manuprāt, ļoti pārspīlē kailuma nozīmīgumu un jaunības kultu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ es piekritu bildēties Playboy. Arī es pirms kāda laika piefiksēju, ka mana attieksme pret kailumu medijos ir tāda kā saspringta. Sapratu, ka tas mani kaut kādā mērā uztrauc, toreiz man likās, ka ķermeņi tiek tirgoti, ka sabiedrība ir pārāk brīva, pat izlaista. Man tas nedeva mieru, uztrauca.
Tad aizdomājos - kā gan man var būt viedoklis par lietu, ko es nekad agrāk neesmu darījusi? Tad arī nāca piedāvājums no Playboy, kuram piekritu. Tiesa, arī viņiem bija jāpiekrīt pāris maniem nosacījumiem par to, ka nevēlos bildēties pilnīgi kaila. Viņi to akceptēja.
Tad arī sapratu - vienkārši pamēģināšu, lai ir rokenrols! Jo, piemēram, pirms diviem gadiem, ja kāds man ko tādu piedāvātu, es nebūtu piekritusi, jo kāpēc man ko tādu vajadzētu, dēļ skaistām bildēm vien? Nu, nezinu... Jo pašapziņu man tas neceltu.
Bet es tiešām domāju, ka arī dažādi piedāvājumi mūsu dzīvē neatnāk bez iemesla. Citiem žurnāliem es īsti nepiekritu, bet tā kā Playboy piekrita, ka fotosesijai jābūt vairāk vai mazāk pieklājīgai un fotosesijas laikā nemēģināja mani pierunāt no tā atkāpties, viss bija labi. Un tagad man par to ir viedoklis. Es arī nevaru teikt, ka man vēl kādreiz gribētos piedalīties līdzīgā fotosesijā. Bet man vairs nav aktuāls tas neizpratnes moments, kas bija. Tas ir ļoti labi, jo eju tālāk.
Vai kādreiz esi bijusi neapmierināta ar savu izskatu?
Jā, protams! Es tikai pēdējos gados esmu sākusi pieņemt sevi un savu izskatu. Pirms tam man ir ļoti grūti gājis. Man likās - kā var piedzimt tāda, par ko? Kāpēc? Man nepatika pilnīgi viss! Es nevarēju pieņemt sevi tādu, kāda esmu. Bet, rakņājoties sevī, izzinot, es sāku sevi pieņemt. Man vēl ir tāls ceļš ejams līdz absolūtai sevis pieņemšanai, bet tagad jau ir kaut cik... Man sevī nepatika viss! Varbūt sevi salīdzināju ar sabiedrības skaituma etaloniem, bet tas nebija nekas konkrēts. Man kopumā likās - par ko man tas ir, kādēļ esmu piedzimusi tāda un kā tāda vispār var piedzimt?
Kādu tu sevi iedomājies pēc gadiem 20?
Man gribētos, lai man ir darbs, kas man patīk, lai man ir ģimene, kur visi ir veseli un priecīgi un pašpietiekami, lai esmu pietiekami brīva gan garā, gan finansēs - lai varu rīkoties pēc savas gribas, varbūt pat kādam palīdzēt, darīt ko noderīgu sabiedrībai.
Cik daudz no tā visa tev ir šobrīd?
Vairāk vai mazāk man ir darbs, kas man patīk. Tāda ģimene, kāda varētu būt 45 vai 46 gados man nav un vēl nevar būt, bet ar draugu uz to ejam. Lai vai kā - jau tagad ir tas startiņš, lai tad, kad man būs 45, viss būtu tā, kā es teicu!
