Ar dīdžeju un Prāta bankas vadītāju Eduardu Švānu tiekamies vienā no Rīgas centra krodziņiem, kur darba dienas vidū īpaši daudz apmeklētāju nav. Sarunājot intervijas laiku, Švāns atzīst, ka agrāk par divpadsmitiem viņš no mājām ārā neejot.
Uz klubiem viņš izklaidēties iet reti, un viens no iemesliem, kādēļ kļuvis par dīdžeju, ir tas, ka viņam pašam jau no skolas gadiem ne īpaši patīkot dejot.
Cilvēks ar attieksmi, kas daudziem noteikti liktos kaitinoša, un humora izjūtu, kas ne visiem ir saprotama. Krīzes laiku, kad darbu kļuvis mazāk, Švāns izmanto, lai sakārtotu sevi un vidi sev apkārt. Tāpat viņam uzradusies interesanta aizraušanās - viņš diskos pārdzen vecās Melodijas plates, ko daudzi met ārā.
Septiņpadsmit gadu vecumā viņš, slavenajā Jūras pērlē liekot mūziku, vienas nakts laikā nopelnījis vairāk nekā mēnesi strādājot rūpnīcā par galdnieku - trīs rubļi par vienkāršu dziesmu, pieci - par dziesmu ar pieteikumu.
Sarunas laikā secinām, ka šobrīd apstākļi mūs spiež būt kā studentiem - bez naudas, bet priecīgiem.
Pastāsti, ar ko šobrīd nodarbojies!
Ņemot vērā to, ka uz darbu no rītiem mums visiem jāiet mazāk, mēs sēžam mājās un to sakārtojam - izslaukām, šur tur kaut ko pielabojam, izmetam no skapja vecos hlamus. Tā kā darbu ir mazāk, laiku izmantoju, lai ievestu kārtību gan datorā, gan plašu kastēs, gan galvā.
Prāta bankas vadītājs jau esi gadus desmit. Vai nav apnicis?
Nē, nav gan man apnicis. Jautājumi vēl aizvien ir interesanti, un arī daļa no vecās komandas saglabāta. Iespējams, ja nebūtu šīs komandas, es jau sen būtu pacēlis ķepiņas un aizgājis. Ir grūti šajā popkultūras laikmetā noteikt, kā ir ar skatītājiem, bet, ja jau kāds brauc un spēlē, interese un patikšana ir. Ja ir forša lieta, kāpēc tā pēc pāris gadiem būtu jāizmet ārā un jāmēģina pieradināt pie kaut kā jauna?!
Kā vērtē to, kas šobrīd notiek Latvijā?
Visi prasa, lai mums dod miljonus - godziljonus. Āfrikas valstīs, piemēram, jau sen ir cita prakse - nedodiet mums naudu, dodiet mums darbu, parādiet, ko mēs varam darīt. Tad, kad tu noliec naudu nabagu barā, viņi, protams, sakausies savā starpā, paķers katrs pa gabaliņam un aizskries katrs savā virzienā. Mēs te strādājam pēc tādiem principiem.
Vai nav doma braukt prom no Latvija, piemēram, uz Āfriku vai Austrāliju, kā tagad daudzi dara?
Nē, negribu braukt kaut kur pa ciemiņu dzīvot. Ko es tur Āfrikā darītu? Nu, labi, esmu baltais cilvēks, varētu vēl nopirkt lielu mašīnu. Žēl, ka es pats neesmu liels - tad varētu tur būt lielais, baltais boss. Tomēr tur es vienmēr būtu ciemiņš, bet te ir mājas, kur visu zinu - gan valodu, gan mežiņu, kur pastaigāt, gan pļaviņu, kur pasēdēt. Protams, ir obidno, ka te viss nenotiek, kā gribētos, bet man nav garlaicīgi - ar draugiem esmu šeit un jūtos normāli. Labāk tiem melnīšiem palīdzēt citādi, piemēram, iztērēt piecsimt eiro, lai viņiem tur Āfrikā aku izrok, kur aiziet ūdeni pasmelt un lai viņi noliek manu fotogrāfiju pie tās akas. Esmu dzirdējis par tādām iespējām, un tā nav vienīgā iespēja, kā palīdzēt ar savu naudu. Tas mani interesētu.
Vai arī Latvijā atbalsti labdarības akcijas?
O jā, piedalos dažādos labdarības pasākumos - vienalga, vai tie ir ar asinsvēzi slimi bērni, vai vienkārši cilvēki, kuri vēlas, lai kāds pie viņiem aizbrauc ciemos un aprunājas. Nav cepiena, es to visu jau sen esmu darījis. Arī Prātā bankā dažādos zīmīgos datumos esam vākuši naudu bērniem. Daudziem cilvēkiem ir vajadzīga ne tikai nauda, bet arī uzmanība. Nevajag jau viņu tūliņ iegruzīt vai dabūt savā armijā. Vienkārši parunājies ar šo cilvēku, un viņš uz dzīvi paraudzīsies ar citām acīm.
Politikā neesi domājis iesaistīties?
Nē, man pat televizora nav jau kādus četrus gadus. Ja atnāktu kāda partija un runātu par mani kā par kandidātu, es kliegtu, ka ar viņiem viss ir šreijā un čau bambino, ja jau pat mani aicina. Bez trīsstāvu mājas ar baseinu jūras krastā un asfaltētu ielu, es uz to pusi pat neskatīšos. (Smejas) Muļķības, ko man tur darīt!!? Lai pēc tam mani katrs baksta par katru sīkumu, ko esmu izdarījis zelta jaunības laikā!? Man to nevajag.
Tagad arī esi gana populārs, lai tev sabiedrība un mediji pievērstu īpašu uzmanību. Visi taču vēl aizvien atceras pērnās vasaras notikumus, kad tevi aizturēja Baltic Beach Party laikā ar marihuānas knipucīti.
Tur cilvēki izdarīja savu darbu. Ja viņiem liekas, ka tas ir sasniegums uz fona tam, cik nedēļas vai vīkenda laikā Rīga izpīpē, norij tabletēs vai norij dažāda veida pulveros, un viņi jūtas labi pastrādājuši, lai viņus šī sajūta nepamet.
Klausoties tevi un tavus spriedumus, rodas sajūta, ka tevī sakrājies daudz negatīvisma pret notiekošo un sistēmu.
Protams, ka manī ir negatīvisms, jo es nesaprotu, ko man darīt šajā situācijā. Kāpēc man ir jāiet kaut kāds deviņdesmito gadu pusbandītisks ceļš, lai es varētu kaut ko darīt un strādāt!? Nesen dzirdēju vārdu savienojumu „formālā demokrātija", ko lieto arī Saeimas deputāti. Tas ir pilnīgs sviests!
Ar to attieksmi un pseidodemokrātiju, kur viens čalis ar apšaubāmiem resursiem ir labāks par džeku ar legāliem resursiem, mēs nekādu kultūru neveicināsim. Mums jau nemaz nav kultūras, tikai tradīcijas - dzeršanas tradīcijas, dziedāšanas tradīcijas. Protams, ka, šādā vidē dzīvojot, man vairāk sanāk pērties un cīnīties. Tā attieksme šeit ir tāda, ka brīžiem gribas teikt „ej taču, tu, ellē johaidī ar' ārā". Kamēr es neēdu no kādas rokas, es varu kost visās pārējās rokās, kas sniedzas uz manu pusi.
Tev nav bail no tā, ka tavi spriedumi un attieksme kādu var aizvainot, un vēlāk viss teiktais pašam atspēlēsies?
Zini, labāk es iemantoju vienu normālu ienaidnieku, nekā diendienā dzīvoju kopā ar piecpadsmit dirsas laizītājiem. Tici man. Nav tik traģiski, nomiris vēl neesmu, veselība ir, jūtos labi. Nav tā, ka esmu pamests un aizmirsts. Lai gan brīžiem, kad telefons klusē, uznāk tāds fīlings, ka zodiņš sāk trīcēt.
Tev kā dīdžejam noteikti nācies saskarties ar attieksmi, ka dīdžeja darbs - tas jau nav nekas nopietns, tāda parasta mūzikas likšana, no kuras jebkurā brīdī vari atrauties un papļāpāt.
Žēl, ka cilvēki neiedziļinās. Tas neprasa daudz laika, tikai nelielu interesīti. Par dīdžeju strādāju jau divdesmit gadus, un it kā viss ir kārtībā, bet pēkšņi man jāsatiek jaunas, smukas un seksīgas meitenes, kas saprot, kas ir Gucci, saprot, kas ir vaksācija, kas ir nadziņi un radziņi, bet mūzikā viņas neko nesaprot.
Ko cilvēki, tavuprāt, mūsdienās meklē klubos?
Jauniešu kompānijas tur jautri pavada laiku, tusē, dauzās, uzdejo, protams, iepazīstas. Ko gan citu tur vēl darīt!? Mūzika ir jāiet klausīties uz Kongresu namu, kad atbrauc kāds ansamblis, vai uz koncertu. Klubs ir cits atrāviens. Tas ir kā leļļu teātris, kur katru apmeklētāju ietērpj citā tērpā, un tad viņš visu nakti tajā tīģerīša tēlā nodzīvo. Pie mums gan daudzi klubos gandrīz vai dzīvo. Tas ir dramatiski, kad redzu jauniešus ar manāmām dzīves noguruma pēdām uz sejas, kas ir saistītas ar to, kas viņiem garšo un bez kā viņi nespēj vairs dzīvot. Policija to nespēj novērst, jo laikam nezina, kurš viņiem to visu tirgo. Tas ir traki.
Pats ej izklaidēties?
Reti. Galvenais, lai ir kompānija un vieta, kur es zinu, ka var normāli aiziet - nebūs jāstāv rindā, jādrūzmējas pie letes un jābaidās, lai kāds mani nejauši neaplej ar Martini. Tas gadās nenormāli bieži, jo esmu maziņš. Man jau ir vienalga, lai lej, jo es drēbēm īpašu uzmanību nepievēršu. Man patiktos kaut ko garšīgu uzēst, bet tas arī problemātiski. Ja man ir pa trim latiem jāpērk dekoratīva porcija un pēc tam stundu jāgremo, jo pavāram slinkums šancēt, es labāk sēžu mājās, uzcepu forelīti, novāru dārzeņus, un man ir tāds tuss, ka johaidī.
Pirms intervijas kādā no glancētajiem žurnāliem redzēju aptauju, kurā vīriešiem tika jautāts par viņu dzīves jēgu. Kāda ir tava dzīves jēga?
Neko banālāku par pozitīvo domāšanu es nespēšu izdomāt. Tas ir galvenais - atrast jebkuru krāmu vai mēslu, kurš tevi nomierina. Labāk sēdi un skaties uz burtu „i" vārdā „kokteiļi", un jūties labi, nekā besies un ārdies. Tas arī ir mans dzīves princips. Ja man kaut kas nepatīk, es to pasaku, nevis cenšos ielīst dirsā kādam.
Nesaki, ka nav situācijas, kad tu paklusē.
Protams, ka ir situācijas, kad jāsaņemas un jāsmaida, jo tu zini, ko tu par to saņemsi. Ja man nav nekādas motivācijas un ieinteresētības, līdz pēdējam turēšos un centīšos saglabāt sevi. Ja dzīve saved kopā ar kaut ko nepatīkamu, es par to necīnos - man nav tā svara kategorija, lai ar kādu kautos. Es vienkārši pagriežos un aizeju. Man pat nav jāatvadās vai jāpaskaidro, kāpēc es tā daru. Es klusējot aizeju un saglabāju mieru. Tā ir galvenā dzīves jēga, bet, kā to panākt, es nezinu.