Grupas "Tranzīts" solists Ralfs Rubenis: Tagad es mācos dziedāt!  (2)

Ralfs dzīvo Gulbenes rajona Stāmerienā. Viņā saglabājies lauku cilvēka tiešums, vienkāršība un atklātība. Pašlaik viņš gatavojas labāko dziesmu izlases izdošanai, kas aizkavējusies  šova dēļ.  Jaunajā albumā būs iekļaut arī Es nevaru būt balts remikss, kuru Ralfs sola izpildīt, ja tiks šova finālā. Tiem, kas neko nezina par Tranzītu, Ralfs kā pirmo iesaka noklausīties jaunāko albumu Zelta būrītis, bet sajūtu ziņā vislabākais no sešiem albumiem esot Es nevaru būt balts.

Viņš visu dara pats - gan menedžē grupas darbu, gan vadus pirms uzstāšanās saslēdz, gan pats pirms koncertiem sprauž afišas 100 - 200 km rādiusā no savas dzīvesvietas. "Trešdaļā Latvijas zinu visus afišu stabus un no tā nekaunos," smejas Ralfs.

No citiem Latvijas mūziķiem viņš dzirdējis vērtējumu: "Piedodiet, veči, Tranzīts man riebjas, bet jūs esat baigi labie!"

Piedalīšanās šovā ir gandrīz kā pilnas slodzes darbs?

Jā, tā ir. Četras dienas nedēļā pavadu Rīgā, trīs mājās. Piektdienās un sestdienās es parasti strādāju. Dziedātājam svarīgi ir izgulēties un paēst. Ja neesmu izgulējies, nevaru taisni nodziedāt.

Kas tevi mudināja piekrist dalībai šovā?

Kad es skatījos visus agrākos šovus, man daudzi negāja pie sirds. Kad redzēju Zvaigžņu lietu 1, uzreiz domāju, ka šis ir tas šovs, kurā es gribētu piedalīties, un notika brīnums. Sēdēju savā jaunceltnē, liekot dakstiņu jumtu, un man piedāvāja piedalīties. Tagad gan jumta likšana ir iekavējusies, bet dažas lietas ir jāzaudē, visu jau nevar vinnēt. Jumts ir tāda lieta, ko nevar meistariem uzticēt.

Pats māki jumtu likt?

Protams, visu var iemācīties. Tagad, piemēram, es mācos dziedāt, jo neesmu nekāds dižais vokālists. Līdz šim esmu dziedājis savas dziesmas un darījis to tā, kā gribu un māku. Tas esmu es, bet te ir situācija, kad man jādzied citu dziesmas, tāpēc nu jau divarpus mēnešu apmeklēju vokālo pedagogu. Dziedājis esmu visu mūžu, bet tas nenozīmē, ka nevēlos mācīties. Esmu atvērts jaunām zināšanām.

Vai tu biji cerējis šovā tikt līdz pirmajam trijniekam?

Slikts ir tas karavīrs, kas nevēlas būt ģenerālis. Skatoties reāli uz situāciju, skatoties uz pāriem, kas bija sākumā, es nedomāju, ka tiksim tik tālu. Mēs strādājam, papildus ņemamies. Var jau arī praktiski neko nedarīt, bet mēs vālējam un "rukājam", tāpēc tā ir likumsakarība, ka esam tik tālu tikuši. Man ir paveicies ar skatuves partneri Lauru Kosīti, ka viņai ir tādas darbaspējas. No bērnības viņa ir radināta pie nežēlīga un smaga darba, lai kaut ko sasniegtu.

Kādas šova filmēšanas laikā izveidojušās jūsu attiecības ar Lauru?

Ļoti labas, lietišķas attiecības. Man riebjas, ka nesen vienā no dzeltenajiem žurnāliem bija publicēta bilde, kurā mēs ar Lauru dziedam un skatāmies viens uz otru, bet apakšā divas Agra Blaubuka bildes - vienā viņš norūpējies, vai tik skolotājs viņam neatņems meiteni, otrā priecīgs - nē, laikam tomēr neatņems.

Es to visu saprotu, bet man ir ģimene, un cilvēki laukos ir ļoti aizspriedumaini. Viņi nāk pie manas mīļotā sievietes un rāda, redz, kas notiek, tur laikam kaut kas ir, te ir bilde. Cilvēki nesaprot, ka šajā šovā mums ir jābūt kopā. Mediji strādā uz cilvēku zemākajiem instinktiem, bet cilvēki uz to pavelkas un pērk. Naudiņa jau katram ir jāpelna.

Esmu ievērojis, ka rīdzinieki sasveicinoties sabučojas. Mēs, cilvēki no laukiem, tā nedarām, esam distancētāki. To es nesaprotu, rīdziniekiem nav tuvas attiecības, bet viņi bučojas un apskaujas.  Fanes nāk man klāt un saka, ka grib mani samīļot. Nē, nu ja viņai to vajag, man jau nav grūti, bet kāds to nobildē un viss... Tas skaitās! Jā, es no laukiem. Atturīgs laikam. To jau pēc rokasspiediena var pateikt - ja sniedzies no attāluma, tātad esi no laukiem.

Es vienkārši cenšos pasargāt savu ģimeni, nenostādot viņus kaut kādā stulbā situācijā.

Pirms piekriti piedalīties šovā, lūdzi laiku pārdomām. Nemeties pa galvu pa kaklu kļūt par zvaigzni?

Par zvaigzni var kļūt dažādi. Es šovā nevēlējos darīt neko tādu, kas ir pret manu būtību, piemēram, pārģērbties par sievieti vai spēlēt kaut kādus kumēdiņus. Manai grupai izveidojies savs fanu pulks, un ir jāuzmanās. Visgrūtākais ir izvēlēties pareizo dziesmu. Kad tuvojies finālam, katra kļūda var kļūt liktenīga un mazāk piedodama. Viens no trumpjiem ir mana balss, bet gadījumos, ja tā netiek izmantota, tiek kaut kas zaudēts. Ja tu saspringsti un sāc domāt par rezultātu, nav labi. Galvenais ir atbrīvoties, jo mums jau nav ko zaudēt.

Vai ir atšķirība starp koncertu spēlēšanu un uzstāšanos šovā? 

Jā, koncertā parasti pirmās divas dziesmas aiziet pa pieskari, kamēr sajūti publiku un pats atbrīvojies. Šovā dotas tikai trīs minūtes, un kļūdas neviens nepiedod. Vienīgais, uz ko var paļauties, ka citi arī ir tādā pašā situācijā.  Koncertos ir vieglāk, var visu izbaudīt un izkaifot, bet te to nevar paspēt izdarīt.

Tranzīts darbojas no 1994. gada - kas noteicis, ka tik ilgus gadus esat pastāvējuši?

Mēs esam Latvijas deju mūzikas dinozauri. Tā ir lieta, kas man patīk, kur es esmu es. Tas nav kāda producenta produkts. Es dziedu savas dziesmas cilvēkiem, kam tās patīk un viss notiek! Super!

Ar ko tu skaidro savu dziesmu popularitāti zināmā sabiedrības daļā?

Viss ir pa īstam! Neslēpsim, ka Latvija ir šlāgeru zeme. Vari iztaisīties par kruto rokeri: kas ir Līvi? - šlāgeris ar ģitārām. Baigais "roks"! Korn, Slipknot - tas ir roks, nevis "Eglīte smaržo un mirdz". Es nesataisīšu sūro ģīmi, neuzvilkšu ādas jaku un baigo sāpi nedragāšu - nebūs tā!

Pats raksti dziesmām gan vārdus, gan mūziku. No kurienes nāk iedvesma?

Da no jebkā, ja man ir pareizā noskaņa. Galvenais, lai man pa rokai ir telefons ar ieraksta funkciju uz ātrās pogas.  Dažreiz pēc tam paklausos un domāju, kas tas par sviestu, jo tā melodija ir strādājusi tikai vienā konkrētā brīža noskaņās. Bet ir melodijas, kas arī pēc laika uzjundī - ar tām arī turpinu strādāt. Ar Tranzīta dziesmām ir tā, ka viņas uzreiz "neiedod", ir jāpaklausās, lai saprastu. Tas ir tāpat, kā ar pēdējo Prāta Vētras pēdējo albumu.

Tas arī iespējams ir tas iemesls, kāpēc mēs tik ilgi pastāvam. Tāpēc arī strādāju viens. Ja esi grupā, ir jāiziet uz kaut kādiem kompromisiem. Tas man nepatīk. Pārējie puiši ir deju grupa un viņu uzdevums ir radīt dejas. Mūzikas radīšana, manuprāt, ir intīms process. Kad ieeju mūzikā, tad vairs neko apkārt neredzu un klīstu stiklainām acīm.

Darbs pie vienas dziesmas ilgst divas nedēļas. Vārdi ir mazāka problēma, tie parasti top divās stundās, lai gan tam ir visgrūtāk saņemties, jo vārdi un dziesmas iedziedāšana ir visatbildīgākās lietas. Mūziku es taisu kā amatnieks. Man ir konkrēta ideja, kuru attīstu un būvēju. Ja "ierubījas" paškritika vai pats iesprūstu, nolieku dziesmu uz laiku malā un dažreiz aizmirstu.

Vai tu kādam uztici noklausīties dziesmu pirms tās palaišanas tautās?

Gadu gaitā ir izstrādājusies sapratne par to, kas ir vērtīgs un kas nav. Paralēli esmu arī dīdžejs un saprotu, kas strādā un kas nē. Bet es jau arī neesmu tik ražīgs kā, piemēram, Mārtiņš Freimanis, kas dragā nepārtraukti. Pret sevi esmu baigi kritisks. Es gribu tikai dragāt, protams, nezaudējot profesionalitāti un visu pārējo, bet dabūt ārā no sevis agrāk radušos bremzi.

Cik tu prasi par vienu koncertu?

Tas atkarīgs no tā, kam, kur un kad. Ir pasākumi, kurus pats organizēju un palieku zaudētājos. Cita lieta ir privātie pasākumi, tad skatos pēc maciņa biezuma.  Man vislabāk patīk standarta koncerti kultūras namu zālēs. Tur esmu ar mieru strādāt pa mazākām naudām. Estrādes man nepatīk, uzreiz pasaku. Brīvā dabā nevari dabūt publiku sev. Tas vairāk tāds balagāns.

Jā, es spēlēju arī kāzās un uzņēmumu jubilejās. Tas nav koncerts, bet, ja jūtu, ka cilvēkliem tas patīk, arī pats no tā gūstu prieku. Ir cilvēki, kas prasa, kā ir ar haltūriņām, bet es to tā neuztveru.

Ir tādi direktoriņi rīkotājiņi, kas visu sarunā un pēc tam visiem paliek parādā. Latvija jau ir maziņa, mēs jau cits citu pazīstam. Dod cilvēkiem otru iespēju, bet nekad trešo - šo teicienu es zinu, bet dzīvē tā ne vienmēr sanāk.

Esi no laukiem. Neesi apsvēris domu pārcelties uz Rīgu, lai iekarotu Latvijas mūzikas šovbiznesu?

Man ļoti nepatīk, bet daudzi domā, ka tas labais ir tikai Rīgā, bet tā ir absolūti nepareiza domāšana.  No Rīgas paņemt Latviju ir stipri vienkāršāk nekā no laukiem.

Sen atpakaļ mēs aizbraucām uz Roju, atnāk meitenīte no vietējās skolas avīzes. Līdz ko viņa uzzināja, ka neesam no Rīgas, viņa pieklājības pēc uzdeva vienu jautājumu un notinās - mēs vairs viņu neinteresējām.

Tu vairakkārt uzsver savu individualitāti? Kā ir piedalīties šovā, kur ne tikai jāsastrādājas ar skatuves partneri, bet arī jācīnās ar producentiem un visu šova veidotāju komandu?

Tas ir OK šī mērķa labā. Šitie varianti man nekad nav bijuši, ka nespēju sastrādāties vai iedomājos sevi par visgudrāko. Ja aizeju kādā kompānijā, es neuzņemšos iniciatīvu. Es to darīšu tikai tad, ja redzēšu, ka nevelk.

Kas ir tavas simpātijas Latvijas mūzikā?

Mana mīļāka latviešu grupa ir Jumprava, jo esmu uzaudzis ar šo mūziku. Patīk Ēnas, Double Faced Eels. Gain Fast man nepatīk. Smuki puiši, bet viņi "nešancē" kā grupa. Aisha patīk, Liene Šomase nepatīk. Mani mīluļi ir Dzelzs vilks. Man patīk tas, ka viņi ir īsti, un tādu ir maz. Un viņu taustiņnieks nekautrējas no savām septiņdesmito gadu stila ūsām. Viņiem gan vairs meitenes biksītes uz skatuves nemetot, tie laiki ir beigušies.

Jenny May, manuprāt, ir produkts. Kad izdzirdēju pirmo reizi, man patika viņas balss tembrs, bet viņa ir vienveidīga.  Viņa var to, ko viņa var un ko producenti viņai taisa, to taisa. Bet viņai jau nav citu variantu.

Tev ir?

Jā, bet es esmu vīrietis, man ir tehniskā domāšana. Cita lieta, ja esi vecene ar aknām, kā, piemēram, Madonna vai Olga Rajecka. Modernākais piemērs ir Linda Leen, kas pati ņems, darīs un turēs to latiņus. Ja ne, viss atkarīgs no veiksmes, vai esi tikusi īstajās rokās. Citādi paņems, izmantos un čau. Latvija ir pilna ar tādiem menedžeriem, kas noslauc krējumu un pēc tam mākslinieku izmet miskastē.

Ja ar mūziku nevar ne nopelnīt, gan jāsadzīvo ar producentu prasībām, kādēļ tad cilvēki tik ļoti dzenas kāpt uz skatuves?

Daļai tā ir popularitāte, tās piecpadsmit slavas minūtes. Man nekad nav bijusi vēlēšanās kļūt slavenam. Man patika mūzika un es redzēju, ka es to arī varu. Man ir balss. Protams, ka ir arī ego, ko gribas izpaust. Reāli, tev ir dots pusotrs gads un tad tevi aizmirsīs.

Kas ir Tranzīta mērķauditorija?

Diapozons ir plašs. Vecums ir no mazuļiem, kas stāv pie skatuves, līdz cilvēkiem pāri trīsdesmit. Zelta paaudze pēc demogrāfiskās situācijas ir no 20 - 25 gadiem. Tad sadzima visvairāk. Tagad ir bedre un jāgaida, kad būs treknie gadi, kad pie varas nāca Šķēle, attīstījās ekonomika un dzimstība pacēlās. Jāgaida, kad viņi sāks nākt uz pasākumiem.

Kad sākām spēlēt, tad bija tā, ka džeki varēja domāt, ka viņu meitenēm mēs patīkam un interesējam vairāk. Tagad tā nav. Ja mēs pakoķetējam ar meitenēm, nekādas naidīgas reakcijas no puišiem nav. Esi reāls!

Kas tad ir tas svarīgākais?

Lai viss notiek pa īstam. Paklausos savus pirmos albumus un dažreiz pat kauns sametas. Toreiz man tas bija pa īstam, tas bija labākais, ko es tajā laikā varēju radīt. Es taču tagad neiešu uz veikaliem, neizpirkšu visus diskus un nesadedzināšu. Šis šovs man parādīja, ka es varu vairāk un labāk - tikai mauc!