Par Ulmaņa skolas gaitām saglabājies maz liecību, bet zināms, ka jau skolas gados viņš labprāt uzturējies zēnu sabiedrībā, bet no meitenēm vairījies - tā liecina žurnāla Lilit novembra numurā publicētais Viestura Avota pētījums par Ulmaņa intīmo dzīvi.
Lai gan Ulmaņa biogrāfijās rakstīts, ka viņš beidzis mācības Jelgavas reālskolā, izrādās, ka tā nav taisnība - puisis vidusskolu tā arī nav beidzis, un tam par iemeslu kļuvusi nākamā valstsvīra pirmā un, šķiet, pēdējā lielā mīla pret sievieti.
Par Ulmaņa liktenīgo sievieti līdz mūsdienām tiek dēvēta viņa vienaudze Marija Veinberga-Sproģe, kura Jelgavas teātrī darbojusies ar segvārdu Vizbulīte - abi jaunieši 19 gadu vecumā satikušies, iemīlējušies, bet drīz vien Kārlis devies mācīties uz Vāciju.
Pēc puiša aizbraukšanas tapis zināms, ka Marija gaida bērniņu, kura tēvs it kā ir Ulmanis, bet, lai nekristu kaunā kā vientuļā māte, Vizbulītes dēlu Andreju adoptējis viņas mātes darba devēja, Jelgavas uzņēmēja Pētera Veinberga brālis Jēkabs, bet pati meitene salaulājas ar darba devēja dēlu. Faktam, ka Andrejs Veinbergs patiesi būtu bijis Ulmaņa dēls, apstiprinājumi nav gūti.
Pats Ulmanis tajā laikā studē Vācijā, Šveicē un ASV, kā arī piedalās 1905. gada revolucionārajos nemieros. Jau tolaik sāk baumot par viņa vairīšanos no sievietēm, kurā tiek vainota gan homoseksualitāte, gan fizisks defekts, kas esot iegūts ASV, savainojoties ar dakšām vai pēc plaušu karsoņa.
Pēc īsā romāna ar Vizbulīti Kārlis visu savu enerģiju veltīja politiskajai darbībai un par sava mūža vienīgo mīlestību dēvēja Latvijas valsti, tomēr runas par viņa netradicionālo seksuālo orientāciju nerima un pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma tikai pieņēmās spēkā.
Visvairāk tika apspriestas Ulmaņa attiecības ar trim vīriešiem - ministriem Vilhelmu Munteru un Alfredu Bērziņu un privātsekretāru Jāni Rudumu.
Baumas par Ulmaņa attiecībām ar Munteru radīja viņa iecelšana ārlietu ministra amatā un abu biežā kopābūšana, bet sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns sešdesmito gadu sākumā dalījies interesantā informācijā par abu sakaru, ko viņam snieguši "slepenie novērotāji".
"Rīgā bija atklāts noslēpums, ka Ulmanis homoseksuāls, pavisam izvairās no sievietēm, bet satiekas ar vīriešu kārtas jaunekļiem. Ziņojumos, ko saņēmu no Staprāna, itin bieži bija piezīmēts: "Pie Ulmaņa šonakt atkal pārgulēja mīlulis Vilhelms". Protams, ko īsti Ulmanis pa nakti darīja ar Vilhelmu, to nevarēja zināt, vai viņš spēlēja kārtis, domino vai citas debešķīgas rotaļas," atminējies Cielēns.
Savu vēlmi atklāt šo Ulmaņa personīgās dzīves niansi Cielēns skaidrojis ar "politiskiem motīviem", jo "Ulmaņa mīlestība uz Vilhelmu ieguva vēlāk ļoti lielu sabiedrisku un politisku nozīmi, jo viņš, kļūdams par diktatoru, iecēla savu Vilhelmu augstā un atbildīgā amatā. (..) Ulmanis tā mīlēja savu Vilhelmu, ka pilnīgi uzticējās viņam," atzinis Cielēns.
Par to, ka starp Munteru un Ulmani bijis kas īpašs, liecina arī paša ārlietu ministra atmiņas par Latvijas apceļošanu, kuros starp ierakstiem, ka "prezidents rij iesala konfektes" un tiekas ar apsveicējiem, ir arī divdomīgi teksti par "kārtējo brīnišķīgo nakti kopā ar Ulmani".
Tāpat sabiedrībā tika mēļots par Ulmaņa īpašajām simpātijām pret privātsekretāru Jāni Rudumu, kurš darbu pie vadoņa sāka 19 gadu vecumā un kļuva par viņa uzticamo pavadoni.
Rakstniece Ilze Bite savā romānā Tukšā pērlene arī sniegusi spilgtu Ruduma aprakstu: "Sekretariāta ierēdnis, nolaizīts kā telēns, rožainā virskreklā, sasmaržojies kā ģimnāziste, milzīga topāza gredzenu rotātu gredzenu pirkstā, splīnīgi pacēla uzacis".
1940. gadā Rudums arī devās Ulmanim līdzi trimdā, bet Maskavā abus izšķīra. Ulmanis vēlāk čekai lūdzis kopdzīvi ar Rudumu, jo nevarot bez viņa dzīvot, bet šis lūgums noraidīts, un 1942. gadā Rudums 34 gadu vecumā Tambovas apgabala labošanas darba nometnē miris.
Arī par Ulmaņa attiecībām ar sabiedrisko lietu ministru Alfredu Bērziņu tika mēļots daudz - savas aktīvās darbības dēļ Ulmaņa atbalstam Bērziņš dēvēts par "latviešu Gebelsu" un "princi troņmantinieku", bet pats Bērziņš atmiņās atzinis, ka vadonis viņu mīlīgi saukājis par Bērzīti un glāstījis tā roku.
Raksta komentēšanu žurnāls Lilit uzticējis psihiatram un psihoterapeitam Arkādijam Pancam, kurš pēc iepazīšanās ar šo informāciju secinājis, ka Ulmanis patiešām bijis gejs.
"Ulmanis nebija heteroseksuāls, bet homoseksuāls. Tā bija milzīga traģēdija cilvēkam, kurš dzīvo sabiedrībā, kur šāda seksualitāte ir nepieņemama. Tādēļ viņam bija jāslēpjas. Viņš ar aizdomām lūkojās uz cilvēkiem; aizdomīgums kļuva par viņa otru dabu. Ulmanis nevarēja uzticēties tiem, kas blakus; viņam visu - arī sevi - vajadzēja kontrolēt daudz stingrāk," skaidrojis Pancs.
"Mēs nezinām, ko pats Ulmanis domāja par šo savu personības daļu. Varam iedomāties, ka viņam pašam tas nebija pieņemams, viņam bija nepieciešamība to atspēkot. Ulmanis bija par tīrību, arī par nacionālo, par "asins" tīrību. Šādas idejas ļoti bieži liecina, ka cilvēks jūtas netīrs, jo tad viņā aktualizējas cīņa par "tīrību"," uzskata psihoanalītiķis.
Komentējot rakstā aplūkotās Ulmaņa attiecības ar Vizbulīti, Pancs noraidījis iespējamību, ka viņa bijusi valstsvīra liktenīgā sieviete.
"Man tā neliekas, jo Ulmanis bija homoseksuāls un to nevarētu mainīt nekāda psihoterapija. Tomēr, ja viņš būtu apprecējis Vizbulīti un būtu viņas draugs, ja viņš būtu draudzējies ar sievieti, tas viņam ļoti palīdzētu. Jebkuram vīrietim, arī homoseksuālam, ir vajadzīga sieviete. Ja ne kā mīļotā, tad kā draudzene," norādījis Pancs.