Rodrigo Laviņš, Rodžers, Rīgas Dinamo
Foto: F64

Latviešu hokejists Rodrigo Laviņš (attēlā), kluba Dinamo Rīga sastāvā cīnoties par Kontinentālās hokeja līgas Gagarina kausu, veselību nežēloja pat tad, kad par sevi lika manīt savainotais plecs un nācās injicēt pretsāpju līdzekli. Tagad Rogrido ir mājās pie savējiem – sievas Janas un dēlēna Martina, kurš ļoti priecājas, ka var laiku pavadīt kopā ar tēti.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ar Rodrigo izklaides portāls Mango tikās pēc tam, kad bija beidzies TV3 šova Dejo ar zvaigzni 3 septītais raidījums (fotogalerijā) un Laviņš gaidīja sievu, lai visi kopā varētu doties uz mājām. Rodrigo ir vīrietis, kurš prot uzņemties atbildību - viņam kā kārtīgam ģimenes cilvēkam pirmajā vietā ir dēls un mīļotā sieva.

Pirmo reizi deju šovu vēroji klātienē. Kā patika?

Man ļoti patika! Arī pa televizoru skatīties šovu nav ne vainas, bet klātienē noskatījos visu raidījumu - no sākuma līdz beigām. Ļoti forši bija. Tikai jāatzīst, ka karsts gan te ir. Iepriekš deju šovu skatījos internetā, bet divu pēdējo raidījumu laikā ar komandu tieši bijām Rīgā.

(Saruna bieži pārtūkst, jo pie Rodrigo nāk bērni, kas lūdz viņa autogrāfu, kā arī vēlas nofotografēties kopā ar populāro hokejistu.)

Ko tagad dara Rīgas Dinamo puiši, kad beigusies cīņa par Gagarina kausu?

Atpūšas. 29. martā vēl ir sezonas noslēguma pasākums Arēnā Rīga, tad atpūšamies un jau 7. aprīlī sākas izlases treniņi.

Tad Lieldienas vēl izdosies pavadīt ar ģimeni un pēc tam atkal prom uz ledus?

Man šoreiz ir savādāk. Tā kā ir traumas, tad izlasē šoreiz nesanāks startēt, jo plecs ir diezgan stipri satraumēts. Pēdējās play-off spēlēs jau nevarēju vairs līdz galam nospēlēt. Tās ir tādas traumas, kurām vajadzīgs laiks, lai atgūtu veselību. Savainojumi ir diezgan nopietni. Es jau [izlases galvenajam trenerim Oļegam] Znarokam pateicu, ka nebūšu.

Šķiet, tu neesi vienīgais, kam nācās savus savainojumus uz mirkli aizmirt, pateicoties pretsāpju līdzekļiem?

Nu, jā, mēs tur daudzi puiši pēdējās spēles spēlējām uz pretsāpju špricēm. Līdz ar to tu veselību sabeidz vēl vairāk, jo spēles laikā tu nejūti sāpes, bet pēc spēles tu sāc just sāpes. Pēdējā spēlē ar MVD Balašihas komandu jau papildlaikā sāka iziet zāles un vairs nebija iespējams paspēlēt.

Tagad bija nedēļas nogale, bet jau pirmdien došos pie dakteriem un tad arī īsti uzzināšu, kas īsti ir noticis. Cerams, ka nevajadzēs ķirurģisku iejaukšanos. Ļoti ceru, lai gan plecs vēl šobrīd pie kustībām ir ļoti jutīgs.

Kamēr izlase trenēsies pasaules čempionātam, tev būs vairāk laika, lai atveseļotos un pavadītu laiku kopā ar ģimeni.

Nu, jā. Un pēc kāda laika jau jāsāk individuāli trenēties - būs vairāk laika, lai sagatavotos nākamajai sezonai.

Kāda bija cīņa par Gagarina kausu?

Ļoti interesanta un reizē arī smaga, jo traumas lika par sevi manīt. Sezonā mēs iztiekam bez traumām, un, ja kaut kas tāds gadās, tad noteikti neietu laukumā un gaidītu, kad izārstēsies, bet play-off spēlēs tā cīņa ir spraigāka un traumas rodas daudz biežāk.

Play-off - tā jau ir cīņa par dzīvību un nāvi, un pretinieku komanda jau jūt, ja tu neej laukumā. Labāk, ja visi ir ierindā, tas arī psiholoģiski nostrādā, jo play-off ir psiholoģiska spēle. Hokejs tas ir viens, bet reāli tie raksturi vairāk uzvar - kuram cietāks raksturs, tas tiek tālāk.

Kā tev tagad ar kautiņiem uz laukuma spēles laikā?

Ir bijuši tādi gadījumi. Vairāk kautiņu bija laikā, kad Amerikā spēlēju. Eiropā tie kautiņi nav tik izteikti kā Ziemeļamerikā. Te tie kautiņi vairāk vai mazāk sanāk aiz dusmām, ja kāds tevi aizkaitina. Savukārt Amerikā daudzi spēlētāji, izejot uz laukuma, zina, ar ko viņi spēlē kausies. Ja godīgi, es kautiņos neesmu dabūjis pa aci un no tā izgājis sveikā cauri. Viss ar tiem kautiņiem man beidzies mierīgi.

Tev ir bijuši nopietni savainojumi karjeras laikā?

Jā, man bijušas operācijas abiem ceļgaliem. Divas reizes viens ceļgals operēts un divas reizes otrs.

Līdz cik gadiem var profesionāli spēlēt hokeju?

Tas ir individuāli. Ja mēs skatāmies, tad augstākajā līmenī spēlē Kriss Čelioss, kuram ir 48 gadi. Viņš ir tāds indivīds. Varbūt septiņdesmitajos varēja ilgāk spēlēt, tagad ilgāk par 40 gadu vecumu nespēlē, bet Krisam ir indiāņu asinis un viņš ir fizioloģiski ļoti spēcīgs, ka var spēlēt, lai gan viņš nespēlē katru spēli. Bet, ja spēlē, tad tiek līdzi. Un pagaidām neesmu dzirdējis, ka viņš gribētu beigt spēlēt.

Līdz cik gadiem tu prognozē spēlēt?

Es neprognozēju - tas ir vairāk vai mazāk atkarīgs no traumām. Var spēlēt tik ilgi, kamēr nav traumas.

Ko hokejists dara tad, kad beidzas viņa aktīvā karjera?

Jebko, kas tik vien ienāk prātā. Daži kļūst par hokeja treneriem, bet visi jau nevar būt treneri - viņi tik lielā daudzumā nav nepieciešami. Jebko var darīt, tikai ir jāgrib kaut ko darīt.

Tu pats esi ieplānojis, ko varētu darīt vecumdienās?

Jā, es jau paralēli daudz ko domāju un daros. Jau pirms septiņiem vai astoņiem gadiem, kad man bija traumas, domāju, ka beigšu spēlēt, tāpēc es necenšos par jebkuru cenu tikt uz laukuma. Ja man būs grūti dēļ traumām, tad ir jābeidz.

Nākamajā sezonā atkal atgriezīsies Rīgas Dinamo rindās?

Tas atkarīgs no kluba, vai viņi piedāvās līgumu, jo, tā kā sezona ir beigusies, tad līgums ar klubu beidzies lielākai daļai Dinamo puišu. Tad jau redzēs, kā būs aprīļa sākumā, kad tiks pagarināti līgumi. Zinu vienu, ka palikšu Latvijā spēlēt. Negribu nekur doties prom, jo šeit ir mana ģimene.

Tev Dinamo Rīga sastāvā ir tādi draugi, kuriem vari piezvanīt diennakts laikā?

Jā, man ir bērnības draugi - Oļegs Sorokins, Ģirts Ankipāns un Saša Ņiživijs, ar kuriem esmu kopā uzaudzis. Tagad vairāk sanāk komunicēt ar Sandi Ozoliņu, ko jau arī sen zinu. Arī ar jaunākiem puišiem pa šiem diviem gadiem esam ļoti sadraudzējušies, tā kā varu gandrīz jebkuram no viņiem piezvanīt.

Lai gan pats esi guvis nopietnas traumas uz ledus, savu dēlu neatturi no hokejista gaitām, jo, kā zināms, arī viņš jau spēlē hokeju.

Viņu jau nav ko atturēt, jo viņš pats izvēlas, un es viņu nespiežu spēlēt. Viņš zina tās traumas, bet tas jau laikam ir asinīs, jo viņam ļoti patīk. Viņš ļoti nopietni tam pieiet. Un ja dēls vēlēsies to darīt profesionāli, es nestāšos ceļā. Būšu priecīgs, ja viņš uzklausīs manus padomus. Jau tagad viņam daudz ko iesaku un būšu priecīgs, ja viņš spēlēs hokeju.

Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form