Jaunajā latviešu spēlfilmā Kailums daudzu iemīļotais aktieris Rūdolfs Plēpis iejūtas galvenā varoņa, jauna puiša, kurš izliekas par slavenu žurnālistu, lai iekarotu sapņu meitenes sirdi, sirdsapziņas tēlā. Interesanti, ka tieši Plēpis 1981. gadā filmējās režisora Arvīda Krieva veidotajā Zigmunda Skujiņa romāna Kailums ekranizācijā. Toreiz viņš filmā Spēle pats bija galvenais varonis. Tagad viņš atzīst, ka savā vietā ir jālaiž jaunie.
Kādas ir sajūtas, skatoties filmas Spēle, kurā tu pirms gandrīz trīsdesmit gadiem biji galvenā varoņa lomā, rimeiku?
Man nav nostalģijas pēc vecās filmas, lai gan tā noteikti man ir ļoti mīļa filma. Šajā gadījumā es vairāk vēroju, kāda ir jaunās paaudzes domāšana. Filmas tapšanas procesa laikā es ar interesi skatījos, kā notiek kadru izvēle. Viss ir citādi, kā esam pieraduši. Tas vairs nav lēnais, mīļais latviešu kino. Tā ir cita domāšana, cita pasaule un tempi. Iesākumā man viss likās sadrumstalots un saraustīts, bet tad es sapratu, ka mūsdienās reti kur pasaulē vēl kaut ko dara lēni. Tagad jau pietiek ar zīmi. Parādās zīme un jaunieši saprot, kas ar to ir domāts. Mēs, vecās paaudzes cilvēki, gaidām šīs zīmes garu un plašu izskaidrojumu. Jānis (red. - filmas režisors Jānis Rutmanis) strādā ar šādām metodēm, pie kā mēs vēl neesam pieraduši.
Man ir ļoti liels prieks, ka latviešu mākslinieki brauc atpakaļ no ārzemēm un ekranizē latviešu literatūru. Vēroju kolēģu darbu un, lai gan daudzos gadījumos šis ir tikai pieteikums lielajā kino, esmu ļoti priecīgs par saviem kolēģiem un viņu veikumu.
Kāds, tavuprāt, ir šīs romāna ekranizācijas vēstījums?
Es domāju, ka tēma, ko Zigmunds Skujiņš ir ielicis savā romānā Kailums, ir, bija un būs aktuāla. Tā ir mūžīga tēma - meli, kas noved pie traģēdijas. Atklāti paliek jautājumi, cik tālu mēs varam iet savos melos, lai tas nekļūtu bīstami citiem un pašam sev, kā cilvēks var tālāk dzīvot, ja viņš ir tik ļoti melojis. Es nezinu, kā pēc tādiem meliem ir iespējams atgūties. Tā ir ļoti nopietna tēma, ko Skujiņš šajā romānā ir pacēlis. Savā laikā šis romāns bija nevēlams, neiesakāms, kā toreiz teica, jo tas tā nedaudz aizskāra padomju ideoloģiju.
Vai tev neliekas, ka arī mūsdienās arī šī filma kādam var likties aizskaroša?
Jā, tieši tāpēc romāns Kailums ir vērtīgs, un man ir prieks, ka ekranizācijai izvēlēts tieši šis darbs. Šo darbu var attiecināt uz jebkuru laiku un dzīves sfēru.
Kuri vēl būtu tie latviešu literatūras klasikas darbi, kurus tu labprāt redzētu ekranizētus?
Šī pati melu tēma ir daudz apspēlēta mūsu literatūras klasikā. Ja man būtu nauda un iespējas, es ekranizētu Jāņa Poruka romānu Rīga. Kad es to saku, man daudzi jautā, kas tas par romānu, daudzi nezina, ka Poruks radījis šādu darbu. Tur ir šī pagājušā gadsimta mijas problēma - bagātā cilvēka dvēseles tukšums un meli. Rūdolfs Blaumanis gan ļoti nokritizēja šo romānu, bet es uzskatu, ka tas ir ekranizējams. Mums nevajag tik daudz grābstīties gar ārzemju darbiem, mums pašiem literatūrā ir daudz labu lietu, kas būtu filmējamas vai uzvedamas uz skatuves.
Redz, tu saki, ka mūžīgā tēma ir meli, bet daudzi tev oponētu un teiktu, ka kino un teātra mākslas pamatakmens ir mīlestība.
Ir daudzi cilvēki, kas neatzīstas, ka viņi vispār nespēj mīlēt. Viņi visu mūžu tēlo un izliekas, bet nezina, kas ir īsta mīlestība. Dievs viņiem nav devis šādu spēju. Es nevaru pateikt procentos, bet esmu saticis daudzus, kas saka, ka nezina, kas ir mīlestība, un atzīst, ka nemāk mīlēt. No tā arī rodas daudzas problēmas. Tad sākas izlikšanās, meli, problēmas un nelaimes. Cilvēkiem, kas mīl patiesi, nav jāmelo. Šī tēma ir dikti vārīga un līdz šim maz aiztikta.
Vai arī tavā dzīvē meli un izlikšanās mīlestībā ir radījusi problēmas?
Jā, man ir tā bijis, it īpaši jaunībā. Tikai ar laiku esmu sapratis, ka esmu melojis un izlicies. Un tikai tagad es saprotu, ka neko dzīvē nevar paveikt, ja nespēj mīlēt. Ne tu vari uzaudzināt bērnu, ne turēt sev blakus kādu cilvēku, ja tevī nav mīlestības.