Foto: LETA
Viens no pamanāmākajiem pašmāju politiķiem Ainārs Šlesers par saviem vecākiem publiski runāt vienmēr ir izvairījies, bet tagad kļuvis zināms šīs atturības iespējamais iemesls, kā arī tas, kādēļ politiķis pēc laulībām pieņēmis sievas uzvārdu – viņa tēvs reiz nogalinājis sievieti un nozieguma dēļ nonācis psihiatriskajā dziednīcā.

Ainārs Šlesers pasaulē nāca 1970. gada 22. janvārī Rīgas Dzemdību namā šofera Roberta un rūpnīcas VEF strādnieces Monikas Leščinsku ģimenē, bet, kad mazajam zēnam bijis tikai pusotrs gadiņš, viņa ģimene piedzīvojusi traģisku notikumu, kas, visticamāk, uz visiem laikiem mainījis arī mazā Aināra dzīvi.

Kā liecina grāmatā Šofera dēls Minhauzens publicētā informācija, 1972. gadā Aināra tēvs Roberts Leščinskis netālu no Suntažiem tika aizturēts par Siguldā dzīvojošās medmāsas Dainas slepkavību - vīrietis viņu bija nogalinājis ar trīspadsmit sitieniem. Slepkavība izdarīta un slepkava aizturēts 30. jūnijā, dienā, kad upurim bijusi dzimšanas diena.

Roberta Leščinska vadītajam transportlīdzeklim autoinspekcija uzmanību pievērsusi, jo automašīna pārvietojusies "nenormāli, galīgi neadekvāti", atcerējusies pensionēta izmeklētāja Guna Lapuška, kura strādājusi ar Roberta Leščinska lietu.

Uzsākot pakaļdzīšanos, inspektori arī pamanījuši, ka no kravas astes sūcas asinis un pil uz asfalta. Iesākumā patruļa domājusi, ka šis ir kāds malumedības gadījums un kravas kastē tiek slēpts dzīvnieka līķis, bet pēc aizturēšanas noskaidrots, ka šoferis vainojams medmāsas slepkavībā.

Savu vainu Roberts nav slēpis un nekavējoties atzinies. Kā visticamākais slepkavības moments tiek minēts fakts, ka medmāsa bija nolēmusi pārtraukt attiecības ar vīrieti, bet noskaidrot lietas patiesos apstākļus vairs nav iespējams, jo Ogres rajona tautas tiesā pieņemtais krimināllietas spriedums par Robertam Leščinskim piemēroto piespiedu ārstēšanu no tiesu arhīviem, kur tam bija jāatrodas, pazudis.

Tomēr izdevies atrast krimināllietas statistiskās uzskaites kartīti, kura apliecina, ka "bezpartejiskais, 34 gadu vecais Roberts Pētera dēls tika saukts pie kriminālatbildības par to, ka viens pats 1972. gada 30. jūnijā Suntažu teritorijā ar 13 sitieniem pa galvu nogalināja medmāsu Tēraudu Dainu" (kartītes kopija iekļauta kā ilustrācija gaidāmajā grāmatā), bet 14. septembrī ar tiesas spriedumu Leščinskim tika nozīmēta piespiedu ārstēšana.

Krimināllieta izbeigta, un Robertam piespriesta piespiedu ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā Sarkandaugavā, kur viņš pavadījis lielāko daļu sava atlikušā mūža un mīklainos apstākļos 1987. gadā gājis bojā, lai gan visbiežāk tiek minēta versija, ka tur vīrietis izdarījis pašnāvību. Tāpat vairāki ģimenes paziņas atzinuši: dzirdētas runas, ka ievietošana dziednīcā bijis veids, kā vīrietis izglābts no nāvessoda.

Sieva viņu pēc slepkavības pametusi, un kopā ar abiem bērniem - Aināru un viņa divus gadus vecāko māsu Lolitu - pārvākusies uz Rīgu.

1992. gadā pēc laulībām ar Inesi Šleseri Ainārs pieņēma sievas uzvārdu, un vēlāk šo lēmumu pamatojis ar to, ka viņa agrākais uzvārds bija grūti izrunājams Norvēģijā, kur viņš kādu laiku dzīvoja un nodarbojās ar uzņēmējdarbību.

"Māte visu mūžu nostrādājusi VEFā. Tēvs nomira pirms desmit gadiem," 1996. gadā intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei klāstījis pats Šlesers, bet bēdīgi slavenajā intervijā žurnālam Rīgas Laiks divus gadus vēlāk viņš izvairīgi atklāja, ka tēvu viņš neesot jutis un abiem neesot bijušas "tādas saiknes".

Iespējams, tieši tēva nodarījums kalpoja par pamatu deviņdesmito gadu beigās uzvirmojušām runām par to, ka pats Ainārs esot nejauši nogalinājis kādu cilvēku sporta zālē - pamatojums šādām baumām nav rasts, bet vēl aizvien neskaidrības rada kāda krimināllieta, kura pret topošo politiķi pēc Kriminālkodeksa 218. panta 2. daļas, kas paredzēja atbildību par šaujamieroču vai munīcijas realizēšanas noteikumu pārkāpšanu, tika ierosināta 1986. gadā, kad 16 gadu vecais puisis mācījās Rīgas Industriālā politehnikuma pirmajā kursā.

Krimināllieta vēlāk izbeigta, jo par pusaudzi galvot uzņēmies kāds vārdā nenosaukts "ietekmīgs iekšlietu struktūru darbinieks", bet arī šīs krimināllietas spriedums ir pazudis, un arhīvos atrasta vien uzskaites kartīte - tieši tiesas dokumentu trūkums arī Šleseram ļāva brīdī, kad laikraksts Vakara Ziņas 1998. gadā bija uzracis seno notikumu, noliegt, ka jebkas tāds ir bijis, apgalvojot, ka bijis iesaistīts parastā pusaudžu kautiņā, bet ieroču un munīcijas lietu nodēvējis par "klajiem meliem".

Lato Lapsas un Irēnas Saatčianes jaunākā grāmata Šofera dēls Minhauzens Latvijas grāmatnīcu plauktos nonāks ceturtdien, 9. septembrī.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!