Toms Grēviņš: Es diezgan daudz dabūju pa muti  (17)

Dažreiz gan viņš šmaucas un sestdienu rītos vēl guļ, kad skan ēterā. Ja vien varētu, viņš labprāt gulētu līdz diviem dienā. Par savu nelāgo ieradumu dīdžejs un mūzikas žurnālists uzskata to, ka bieži vien nemāk cilvēkiem pateikt "nē", bet viņa virzītājspēks esot idejas un entuziasms. Entuziasms, Grēviņaprāt, esot tas, kas izglābs pasauli, nevis labi apmaksāts darbs bankā, kas pieder norvēģiem.

Ar Tomu tiekamies restorānā - pseidoslimnīcā Hospitālis. No ārstiem viņam esot bail, bet šī vieta spējot viņu nomierināt. Toms izskatās samiegojies un neizgulējies...

Ko tu darīji vakar?

Viss normāli. Man ir cits dzīves ritms nekā citiem cilvēkiem. Es šonakt gulēju kādas septiņas stundas.

Par daudz vai par maz?

Par maz, stipri par maz. Man patīk gulēt ilgi no rītiem, bet tagad tādi laiki, ka tā nemaz nevar darīt - visiem no tevis kaut ko vajag. Pēc divām nedēļām man ir atvaļinājums.

Ko darīsi?

Uz Angliju braukšu - pie meitenēm. Būs viss kaut kas beidzies, Cīņas klubs, piemēram (21. februārī ir televīzijas šova Cīņas klubs lielais fināls - Red. piez.).

Kāpēc beidzas Cīņas klubs, un vai tev sagādāja prieku tur darboties?

Ir forši, ka tu vari teikt visu, ko vēlies, un tev vēl par to maksā naudu. Tā ir baigi labā sajūta. Cīņas klubs jau patiesībā beidzās pēc manas un [Andra] Kiviča diskusijas. Jo nekas labāks vairs nebūs. Tas bija skaistākais moments, kā dēļ bija vērts to darīt. No tāda žurnālistikas viedokļa izprovocēt cilvēku, kurš ļoti labi saprata, ka viņam bija visvairāk jāizvairās no jebkādām provokācijām, kas pret viņu ir vērstas, nav viegli. Doma ir tāda, ka nekas labāks vairs nebūs un kaut ko tādu nevar atkārtot. Viss ir provokācija, jautājums tikai - vai tu tai pakļaujies vai ne.

Pret Kiviču tev ir īpašas "simpātijas"? Ko viņš tev nodarījis?

Nē, viņš man neko nav nodarījis, pasarg' dies! Mūsu savstarpējais kontakts nav sabeigts. Mēs abi labi apzināmies, ka visai drīz pienāks laiks, kad mēs pļāpāsim. Un tas viss, kas tur sekoja, tas viss bija mediju teātris, pa lielam, bet tai pat laikā īsts teātris. Andris ir foršs, bez viņa būtu garlaicīgi, vai ne?

Tu neesot latviešu mūzikas fans. Kāpēc? Vai pie mums netiek radīta kvalitatīva mūzika?

Ir ļoti daudz labas latviešu mūzikas, nenormāli daudz. Tikai ne viss no tā ir iepakots tā, lai to saprastu vairāk par trim cilvēkiem, un ne viss no tā ir labi līdz galam pasniegts. Tā ir tā lielākā vaina. Es pagājušogad noklausījos tikai vienu latviešu albumu no A līdz Z. Vienā rāvienā. Patiesībā, nevis vienā rāvienā, bet atkārtoti. Un tas bija Cosmos [albums] Turbulence.

Latvijā attieksme pret mūziku ir diezgan pavirša. Te es domāju nevis to, kā tu spēlē, bet ideju ziņā. Nav gandrīz neviena, kas no sevis spētu izspiest visu to ideju kopumu, ko dot. Es baigi maz jūtu, kuri ir tie mūziķi, kuri sevi attīstītu - arī tas ir ļoti būtiski. Un vēl: es pieļauju, ka neviens nav īpaši aizdomājies par kaut kādām dziesmas tekstu īpašām konstrukcijām, neviens nav aizdomājies un sācis analizēt, kāpēc, piemēram, [Boba] Dilana teksti ir vislabākais, kas pasaulē ir bijis un kur ir tā sāls. Tad nevajag brīnīties, ka panākumi ir tādi, kādi tie ir.

Tu esi iekšā mūzikā, radio jau daudzus gadus un zini, kas labs, kas nav labs. Vai mūzikas menedžera amats tev nešķiet saistošs?

Ja es to, piemēram, darītu, gan jau par to neviens neko nezinātu. Ārprāts! Man tik ļoti patīk tas radio darbs, ka es nemaz negribu neko citu darīt! Pilnīgi nopietni! Un es noteikti negribu darīt neko tādu, kas man nepatīk. Es esmu divus mēnešus dzīvē nostaigājis, reklamējot veļas pulveri, bet tas arī ir vienīgais, ko esmu tādu darījis un ko nekad vairs negribu darīt.

Tu šovbiznesā esi jau no septiņu gadu vecuma. Vai nav sajūta, ka esi kaut ko palaidis garām, kaut ko no "normālās, parastās" bērnības?

Nekas, es vienu dienu aizmukšu un tad sākšu darīt visas lietas, ko esmu palaidis garām.

Kas tās ir?

Es īsti nezinu, kas tas varētu būt. Šovbizness mani izglāba bērnībā. Es vienmēr esmu bijis frīks, un nekad neesmu uzskatījis, ka tas, kas interesē citus, tam obligāti jāinteresē mani, protams, ar dažiem izņēmumiem, kā meitenes no sestās klases, kad tu mācies piektajā, un tamlīdzīgi. Tas man palīdzēja, savādāk mani vienkārši būtu nosituši skolā. Tas, ka es biju atpazīstams, bija kaut kas, kādēļ kāds ar mani vēl vispār gribēja runāt.

Kaut kas, kā dēļ nedabūji pa muti aiz stūra pēc stundām?

Es dabūju gan, es diezgan daudz dabūju, bet man ir klusa cerība, ka daži no tiem cilvēkiem, ik reizi kaut ko izdzirdot par mani, jūtas neveikli. Varbūt tā nav, bet man pašam tas padara vieglāku dzīvi, jo es par viņiem nedzirdu neko.

Vai tev piemīt zvaigžņu slimība? Nu, piemēram, tikko teici, ka viņi par mani dzird, es ne?

Tā ir faktu konstatācija. Tu ar laiku pieņem lietas tādas, kādas tās ir. To tu nevari aizmirst nevienā nomoda mirklī - tu nevari aizmirst to, ka cilvēki novērtē to, ko tu dari. Un tas ir daudz svarīgāk par zvaigžņu slimību un jebkuru citu slimību. Nekad nepiedirs tos, kuru dēļ tu vispār kaut ko tādu vari darīt. Un tādu cilvēku ir ļoti daudz. Kad tev kāds pienāk uz ielas, nesaki fuck off, jo viņi novērtē to, ko tu dari.

Vai tu jūties pietiekami stiprs savā lauciņā, vai turpini attīstīties, izglītoties?

Es pavadu pusi no savas dienas, lasot visu kaut ko par to, kas notiek šobrīd, par to, kas ir noticis pēdējos piecdesmit gados. Pašizglītošanās - bez tā es vispār nekādā veidā nevaru sevi, savu eksistenci iedomāties. Es neesmu no tiem puikām, kuriem ir viss tā baigi - tagad darbs, tagad mašīnas, tagad aizbrauksim uz Ēģipti. Man ir sajūta, ka es dzīvoju tajā, ko es daru.

Kā dēļ tu varētu pamest visu šeit un aizbraukt, kur acis rāda, sākt pilnīgi jaunu dzīvi?

Ivara Godmaņa, droši vien Ata Slaktera dēļ. Zinu arī pārējos uzvārdus. Tā cilvēka, kurš te visu nosaka.

Bet, ja nerunājam par politiku, kam tādam būtu jānotiek?

To saki uzmanīgi, jo tas var notikt jebkurā mirklī. Tā visa sākšana no jauna, man liekas, ir baigi foršā lieta. Tu kaut kādā veidā vari nokārtot situāciju, kad dzīve it kā ir viena, bet nu tev ir divas dzīves. Viena, kas bija līdz kaut kādam vienam laikam, otra, kas turpinās vēl kaut kādā mirklī. Bet pagaidām es esmu pēdējais cilvēks, kurš varētu sūdzēties. Daudzi var muldēt par to, ka viņi kaut kur aizbrauc, bet lielākajai daļai ir slinkums pat līdz veikalam aizbraukt.

Kā tu atpūties?

Dejoju. Pa māju pliks...

Saviem kaķiem (Grēviņam ir divi kaķi. - Red. piez.)?

Nē, tad kaķi sāk baidīties. Kaķi ir forši, bet, dzīvojot divatā ar kaķiem, kaķi sāk baidīties no visiem citiem cilvēkiem, kas nāk pie viņiem ciemos. Viņiem, saproti, ir visādas tādas kaķu darīšanas, par kurām mēs neko nezinām. Maniem kaķiem nepatīk citi cilvēki.

Tu teici, ka tev ir vairākas meitenes?

Viņas ir vairākas. Es jau teicu - krustmeita un tā...

Bet sirdsdāma?

Nē, sirdsdāmas nav vairākas. Cilvēkiem vienmēr ir kaut kā - ir brīdis, kad ir par to interesējušies, tad atkal ne, un tad atkal interesējas. Kaut kas ir jāatstāj arī pie sevis, nevar kā uz paplātes sevi izlikt.

Man ir grūti visā savā egocentriskajā dzīvē atrast pareizo vietu, kur sievieti novietot. Es vēl aizvien esmu pārliecināts, ka visi labākie notikumi, kas manā dzīvē ir bijuši, nav saistīti ar sievieti. Vismaz vienam no viņiem vajadzētu būt saistītiem ar sievieti, bet nav. Varbūt tad, kad es pats būšu radis atbildi uz jautājumu, kāpēc, tad varbūt es beidzot varēšu sākt ar dāmām kopā bildēties tabloīdos. Tāpat jau kāds kaut ko sabildē, bet parasti tie ir salti meli.