Pēc skandāla pagājušā gada nogalē, kad savu jubilejas koncertturneju pārtrauca leģendārā grupa Eolika un par iemeslu tam tika uzdota Viktora Zemgala it kā pārmērīgā aizraušanās ar alkoholu, mūziķis no sarunām ar presi izvairās – toreiz viņa skarbie izteikumi izmantoti, lai viņu nostādītu pret grupas biedriem un padarītu par grēkāzi.
Pusgadu pēc Eolikas iekšējā skandāla mūziķis piekrīt sarunai ar izklaides portālu Mango, lai atklātu, kas tad patiesībā notika ar slaveno grupu un pastāstītu par savu sirdslietu - pārdrošu projektu, ar kuru viņš Latvijas mūzikā ienesīs nebijušas vēsmas.
Kad runājām par iespējamo interviju, jūs teicāt, ka ar presi runāt vairs negribat, jo viss, ko jūs pirms pusgada teicāt Eolikas izjukšanas skandāla sakarā, tiekot pavērsts nepareizi.
Es to jautājumu vairs negribu cilāt. Varu tikai pateikt to, ka kopš tā laika ar Eolikas kolēģiem neesmu komunicējis. Mans priekšlikums satikties un tomēr atrisināt to jautājumu toreiz tika ignorēts, arī pēc tam man neviens nav zvanījis, tagad es jūtos labi. Laikam jau tā tam vajadzēja notikt. Tagad, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka neko nenožēloju.
Vai vispār bija vērts doties Eolikas 30 gadu jubilejas tūrē, kas galu galā beidzās ar skandālu?
Neviens jau nevarēja paredzēt, kā tas izvērtīsies, vienmēr jau katra lieta tiek uzsākta ar labu domu. Tikai mērķi katram ir savi.
Bet tagad jūs netiekaties vispār. Vai tas nozīmē, ka Eolika pēc 30 gadu pastāvēšanas ir mirusi?
Es nezinu, vai man ir tiesības kā vienam no četriem runāt Eolikas vārdā. Taču es vienmēr esmu apgalvojis, ka Eolika - tie esam tikai mēs visi četri kopā. Lai vai kā mums ir gājis, savu karogu esam turējuši diezgan augstu. Tagad es piedalos tikai pasākumos, kur mani kā Viktoru aicina.
Un vai daudz aicina?
Jāsaka godīgi - mana publicitāte nav tik liela kā savulaik Eolikai. Nekautrēšos teikt - nav otra kolektīva Latvijā, kas savos pastāvēšanas gados būtu sniedzis tik lielu skaitu koncertu. Kad mēs desmit gadus bijām Latvijas valsts filharmonijas ansamblis, mums vidēji bija 300 koncertu gadā. Izņemiet divus mēnešus atvaļinājumu ārā, un būs koncerts katru dienu.
Protams, tā ir maza viltībiņa, jo, braukājot pa Padomju Savienību, ja koncerts notika zālē, kurā ir vairāk kā 5000 skatītāju, koncerts tika uzskatīts kā viens pret divi. Tāpat bija populāri koncerti, kuros uzstājās kopā liels mākslinieku skaits, un tev bija atvēlētas savas divdesmit minūtes. Reizēm bija trīs tādi koncerti dienā un katrs kā divi, tad kā tādam automātam nācās rukāt.
Bet par sevi... Tie, kas zina, tie zina, ka Zemgals blakus Eolikai, pašam īsti neapzinoties, deviņdesmito gadu vidū kļuva arī par šlāgerdziedātāju, jo man gadījās iedziedāt dziesmu, kas tautā labi aizgāja. Tika prasīts vēl un vēl, un tad iznāca, ka, ja kāds no Eolikas sevi uzskata par popdziedātāju, tad man gribot negribot jāsamierinās ar šlāgerdziedātāja titulu - tas ir tas, ko publika man piedēvējusi.
Līdz ar to piedalos pasākumos, kuros piedalās šlāgermūzikas izpildītāji. Lai gan savā ziņā tas termins - šlāgermūzika - ir paplašinājies; tas ir apaudzis gan ar rokenrolu, gan kantrī, gan komerciālu popmūziku.
Vai sekojat līdzi tam, kas tagad notiek latviešu mūzikā?
Man šķiet, ka Latvijā mūzikā iestājies zināms haoss. Mani, piemēram, ļoti apbēdina tā apziņa, ka varu dziedāt tikai šīs valsts robežās. Es principiāli nevēlos dziedāt ne angliski, ne krieviski - un kāpēc gan man tas būtu jādara? Mums jau ir piemēri, kas mēģinājuši krieviski dziedāt un tagad arī turpina - zināmos datumos... Nezinu, kādai zvaigznei un ar kādām spējām ir jābūt, lai Latvijas mūzikā kaut kas sakustētos. Ir jāparādās otrai Norai vai Laimai. Viņas es uzskatu par latviešu izcilākajām dziedātājām.
Abas nosauktās dziedātājas nav no jaunās paaudzes. Kāpēc šobrīd Latvijā nav jauna meitene vai puisis, kuru varētu minēt kā Vaikulei un Bumbierei līdzvērtīgu?
Es pēc izglītības esmu mūzikas pedagogs, mana pirmā dziedāšanas skolotāja bija Edīte Kokare, izcilā diriģenta Imanta Kokara sieva. Akadēmiskie pamati: pareiza elpošana un izpratne, ko vispār uz skatuves darīt - domāju, ka ir arī visiem pasaules lielākajiem rokmūziķiem.
Vēlāk man bija liels gods mācīties pie Leonīda Zahodņika - pie Raimonda Paula neviens dziedātājs netika pat aprunāties, ja nebija bijis pie Zahodņika. Tas strāvojums, kas nāca no viņa! Gāju prom no nodarbībām un likās, ka pat zemei nepieskaros, kā viņš mani bija iedvesmojis - es būšu, es varu, es darīšu!
Šodien man pašam ir audzēkņi, un es viņiem saku - lai kļūtu par dziedātāju, nav obligāti jābūt plašas un spēcīgas balss īpašniekam. Dziedāšana nav taurēšana! Dziedāšana ir sava dvēseliskā stāvokļa projicēšana, transformēšana skaņā. Nevar kļūt par dziedātāju, ja tev nav citiem ko teikt. Ja gribi padziedāt, mājās traukus mazgājot, tu neesi dziedātājs - tu esi vienkārši normāls latvietis.
Bet atbildot uz jautājumu, kāpēc mums nav otras Laimas, man šķiet, ka mēs visi Latvijā esam tādi ļoti pareizi - nosacīti blondi, nosacīti talantīgi, ar vairāk vai mazāk līdzīgām balsīm, ar ko var izskaidrot to, ka mums ir izcili augsta kora dziedāšanas kultūra. Mēs, visi līdzīgie, sanākam kopā un labi skanam. Bet paņem vienu melno, krāsaino - viņš skan tik citādi, atšķirīgi! Pie mums vienkārši nepiedzimst cilvēki ar ļoti īpatnēju balsi.
Tad, jūsuprāt, jau ģenētiski ir ieprogrammēts tas, ka latviešiem nekad nebūs pasaulē slavenu dziedātāju?
Gluži tā es negribētu teikt, mēs runājam par rokmūziku. Jā, tas ir ģenētiski noteikts! Es to ģenētisko savulaik mēģināju izmainīt. Domāju, ka, stipri pīpējot pīpi, es varētu izmainīt savu balss tembru un kļūt baigi roķīgs.
Izdevās?
Jā, izdevās - samazināt diapozonu, pazaudēt elpu, balss palika vājāka... Visam jānotiek dabiski.
Eolika tagad jau iecelta leģendāra ansambļa statusā. Kam jānotiek, lai tagad Latvijā rastos muzikāls grupējums, kas būtu līdzvērtīgs Eolikai savulaik?
Man patīk tas, kā Jūs izrunājat vārdu Eolika - it kā tas būtu kaut kas pamatīgs, absolūts un viengabalains (smejas)! Ar Eolikas vārdu asociēja mūs četrus kopā - Ilona ir vissenāk ansamblī , Dainis, Olga un es atnācām vienlaicīgi. Šādā sastāvā kopā bijām tikai nedaudz vairāk kā piecus gadus, pēc tam notika iekšējs apvērsums, revolūcija; Olga ļoti pompozi aizgāja prom.
Tas bija 1986. gads. Tajā sastāvā bija tapis Zemeņu lauks, Pasaulīte, Raimonda Paula dziesmu popūrijs, vēlāk nāca Džeina Fonda, Atmostas Baltija. Tad deviņdesmito gadu vidū izlēmām sarīkot vasaras tūri un izlaist kompaktdisku, bet var teikt, ka gandrīz desmit gadus mēs kopā tajā sastāvā nebijām, satikāmies tikai pāris reizes.
Es arī saviem dēliem to mācu - neuzsāc nevienu darbu, domājot, "kas tev par to būs". Tad, kad mēs sanācām kopā, mēs nedomājām par to, ka kļūsim par labāko vai populārāko latviešu estrādes ansambli. Es jau sen skaidri zināju, ka būšu dziedātājs; kāds un cik augstu tikšu - to es nezināju. Man radās šī iespēja kāpt uz vienas skatuves ar bijušo skolas biedru Borisu Rezņiku, un tas bija mana sapņa piepildījums - kļūt par profesionāla ansambļa dalībnieku.
Es nekad neesmu sevi uzskatījis profesionālu dziedātāju. Mana specialitāte nekad nav bijusi dziedāšana, pēc izglītības esmu kordiriģents un mūzikas pedagogs. Līdzīgi mērķi bija mums visiem. Bijām kā uzlādēts lādiņš, kam beidzot bija iespēja izlādēties. Visi četri bijām jauni, spēcīgi, veselīgi, ar fantastisku vēlmi mesties tajā visā iekšā un strādāt.
Un, protams, tas nekādā veidā nevarēja notikt bez Borisa Rezņika, jo Boriss pēc izglītības ir kordiriģents, un kordiriģents ir harmoniski domājošs mākslinieks. Viņš bija mums liela autoritāte, un viņa "daudzbalsīgā domāšana" tika īstenota šajā kompānijā. Visi panākumi bija nopietna darba rezultāts.
Tātad, lai kļūtu par labu mūziķi, vajag labu vadoni, daudz enerģijas un labu muzikālo izglītību.
Galvenais ir zināt, ko gribi panākt.
Bet jūs taču pats apgalvojāt, ka nezinājāt, ko gribat sasniegt!
Es nezināju, cik augstu tikšu. Man bija 26 gadi, kad "atklāju" dziedātāju, kuram es gribētu līdzināties un no kura apgūt dziedāšanas manieri.
Bet mūsdienās taču mūziķi visi kā viens apgalvo, ka nevajag līdzināties elkiem, bet attīstīt pašam sevi!
Nē, es tam nepiekrītu! Vispirms ir jāatrod kāds, no kura pamācīties. Nu kā - tu pats? Es pazīstu cilvēku, kurš nelasīja ne grāmatas, ne avīzes, jo apgalvoja, ka negrib lasīt citu domas, jo viņam esot pašam savas. Bet ja jau tev neviens nepatīk - vai tu pats zini, ko tu gribi? Kaut kam ir jāpatīk, un es domāju, ka lielākā daļa mūziķu ir kaut ko kopējuši.
Tas laiks - septiņdesmitie, astoņdesmitie gadi - bija pateicīgāks ar to, ka bija ļoti grūti atrast informāciju, un, lai sasniegtu kādu mērķi, bija jāpieliek daudz lielākas pūles, tāpēc sasniegtais tika daudz vairāk novērtēts. Šobrīd jebkurš var ieiet internetā un visu paklausīties, nopirkt instrumentu, kurā jau viss ir iekšā - nekas nav jādara. Tu iznāc uz skatuves, pazīmējies, ierunā kādu skaņu mikrofonā un paklanies. Es uzskatu, ka mēs bijām izdevīgākā situācijā, nekā mūziķi mūsdienās.
Kuri bija jūsu elki?
Pirmais, no kā sāku nopietni mācīties dziedāt un kopēt, bija Klifs Ričards. 1977. gadā viņš ar koncertu viesojās Maskavā, koncerts tika vairākkārt rādīts televīzijā. Protams, bītli , The Rolling Stones, Creedence un daudzi citi, kas uzsāka popmūzikas ēru.
Arī jaunās paaudzes mūziķi parasti par saviem elkiem nosauc šīs pašas paaudzes māksliniekus. Vai tad starp mūsdienu izpildītājiem vairs nav tādu, no kuriem mācīties?
Vairāki lielie grandi, tostarp Eltons Džons, ir teikuši - pašreizējā popmūzika ir sūds. Es neteiktu tik skarbi, piekrītu Krisam de Burgam, kurš teicis, ka popmūzika sevi ir izsmēlusi. Tās septiņas notis liec, no kuras puses un kādā secībā gribi - tam skaitļojumam vienreiz ir jābeidzas.
Tāpēc arī šodien šķiet, ka visas jaunās melodijas jau kaut kur ir dzirdētas. Viss it kā atkārtojas. Varbūt arī tāpēc šodien nav tādu zvaigžņu. Kad bijām pusaudži, klausījāmies aizliegtās radio stacijas, grupu nosaukumus varēja pierakstīt un atcerēties. Šobrīd to ir neskaitāmas reizes vairāk, un tās ir neskaitāmas reizes nepopulārākas. Viss ir ļoti komercializējies!
Nevar taču būt tā, ka visas iespējamās melodijas ir saražotas un mūzikas attīstība ir beigusies!
Es neesmu komponists, bet savulaik esmu uzrakstījis kādas 40 dziesmas. Pēdējā laikā man nekas netop. Varbūt baidos atkārtoties. Mans princips ir - labāk atkārtot labu, zināmu melodiju, nekā radīt jaunu un nekādu. Tāpēc tagad adaptēju latviskā vidē citu izpildītāju dziesmas. Tā ir mūzika, kas auga ar mums kopā sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados. Tās ir grupas, ko varēja saskaitīt uz četru roku pirkstiem - blūzs, rokenrols, ritmblūzs, psihedelija.
Esmu izveidojis jaunu grupu - kā grūdiens tam bija pagājušā rudens notikumi. Beidzot varēju sākt darīt, ko gribu. Esam sagatavojuši programmu - bundzinieks Guntars Lintiņš, basģitārists Eduards Glotovs, ģitāristi Ēriks Upenieks un Egils Pētersons, taustiņinstrumentālista vieta vēl brīva. Projekts pagaidām nesaucas nekā, bet tam ir saturs.
Mēs metam izaicinājumu dažam labam popmūzikas fanam, bet mūsu koncepts ir tāds, ka izpildām populāro mūziku tikai latviski. Man ir teikuši: "Viktor, es nevaru iedomāties, kā tu dziedāsi Rolling Stones latviski!" Man arī skan jocīgi - Rolling Stones latviski. Bet mēģinājums pierādīja pretējo, svarīgākais ir atrast teksta autoru, kurš izprot un saglabā tā laika noskaņu.
Tas nebūs teksts kā "Es gāju pa ceļu un ieraudzīju tevi, tu paskatījies uz mani, un es uz tevi..." Ja es būtu viens pats tāds ķerts, tie čaļi ar mani kopā nepaliktu, bet ir pagājis pusgads, un visi saka, ka tas ir prīmā, tikai jāsāk spēlēt. To, kas sanācis, varēs dzirdēt arī Līgo naktī Siguldas pilsdrupās.
Valda uzskats, ka latviešu valoda jau nav dziedamā valoda, un, latviski iztulkots, viss skan muļķīgi.
Tas ļoti atkarīgs no tā, kā uzrakstīts teksts. Var uzrakstīt ērti un plūstoši un var tā, ka mēle mežģās. Zinu, ka ir vesela paaudze, kas tās melodijas zina, bet nesaprot valodu - kāpēc tad nedziedāt tā, lai saprot? Pieļauju, ka, dzirdot rezultātu, būs arī tādi, kas noliks mani pie zemes, bet es paļaujos uz to, ka mūziķi, ar ko kopā spēlēju, zina, ko dara. Ja viņi tam piekrita, atliek vien šo "produktu" palaist tautās.
Kad risinājās skandāls ap Eoliku, jūs izteicāties, ka esot attaisnojams tas, ka mūziķis kāpj uz skatuves viegli iedzēris.
Šī ir ļoti plaša un neviennozīmīga tēma, jo ar ļoti retiem izņēmumiem lielākā daļa mūziķu, par rokmūziķiem nemaz nerunājot, ir tādi, kas kož. Kad es sāku spēlēt ballītēs, man bija 17 - 18 gadi. Ballītes parasti ievilkās līdz diviem trijiem naktī, un tajās vienmēr atradās kāds, kas muzikantus uzcienāja. Agri vai vēlu šajā vidē tu ar to saskaries. Diemžēl.
Cita lieta - ir cilvēki, kas var dzert, un tādi, kas nevar dzert. Ar dažiem gadās arī situācijas, kad tā vien gribas teikt - "labāk viņš būtu dzēris!" Ja cilvēks pēc ilga plosta strauji nomet dzeršanu, viņa realitāte transformējas. Ja es salīdzinu, ko un kā mēs lietojām pirms tiem daudzajiem gadiem - varbūt kādu vīniņu.
Arī Eolikā pirmajos desmit gados - 50 grami konjaka uzmundrinājumam, un viss. Man ir ļoti nepatīkami runāt par nesmukajiem gājieniem, kas notika pagājušoruden, bet būtiskākais jau ir tas, ka ne jau dzeršana bija konflikta iemesls. Negodīgums savstarpējās attiecībās un alkatība. Taču ne par to šis stāsts.
Toreiz intervijā neuzmanīgi izteicos - "kurš gan tajā liktenīgajā koncertā nebija dzēris?" un tas tika pasniegts tā, it kā visi bija dzēruši. Dažs labs jutās aizvainots, jo dažus mēnešus bija atturējies, jo veselība vairs neturēja...
Taču varu viennozīmīgi pateikt, ka Eolikas 30 gadu pastāvēšanas laikā nekad neviena uzstāšanās nav norauta vai kā citādi izjaukta dēļ tā, ka kāds būtu vairāk lietojis alkoholu. Ir bijušas ārkārtējas situācijas, vienkārši kriminālas, kad nu nav tā cilvēka - vajag kāpt uz skatuves, bet viņa nav! Bet koncertā viņš tomēr IR un koncerts notiek, un neviens par to vēlāk nerunāja apkārt. Tas bija kolektīvs, kas prata par sevi pastāvēt un savu godu turēt augstu! Tas bija svēts likums- vienalga kas notiek - viss paliek kolektīvā. Pagājušoruden likums tika pārkāpts, jo kolektīvā bija ienācis nejaušs cilvēks, kuram šie likumi ir sveši.
Minējāt, ka dažkārt sanāk iedzert aiz garlaicības. Vai tad tiešām tas ir vienīgais iemesls, kāpēc mūziķi lieto alkoholu?
Iedomājieties situāciju: nav svarīgi, vai tev ir mājās problēmas, vai mašīnai sānā kāds ieskrējis vai tu esi izmežģījis kāju - tev garīgais ir dziļā mīnusā. Zālē sēž 300 cilvēki, no kuriem katrs ir samaksājis naudiņu par biļeti, un viņš ir atnācis tikai uz vienu no taviem daudzajiem koncertiem. Tev var būt 70 koncerti, bet viņš ir atnācis uz šo vienu, un vēlas to gandarījumu saņemt. Un tev kā māksliniekam nav tiesību iznākt un pateikt - "man šodien nav garīgā, es pastrādāšu uz pussolīti".
Nav svarīgi, vai zālē sēž 15 cilvēki vai pusotrs tūkstotis. Man pat vieglāk, ja zālē sēž vairāk, jo, ja ir ļoti maz cilvēku, tu labi redzi katra individuālo reakciju. Iedomājies, tu atbrauc uz zāli ar 500 vietām un tajā sēž 50 cilvēki - tev dūša papēžos, garastāvokļa nav. Bet tie 50 ir tādi paši cilvēki - viņi samaksājuši naudu un uz tavu nākamo koncertu nebrauks.
Tāpēc tev ir jāstrādā. Un māksliniekam tā ir dubulta atbildība. Un tev sevi jāuzmundrina, lai vari viņiem sniegt gandarījumu, neatkarīgi no savām personīgajām izjūtām. Ja citādi neproti, ņem talkā sīvo - sens un pārbaudīts līdzeklis...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
