Foto: Shutterstock

Helovīns jeb Visu svēto dienas priekšvakars ir laiks, kad no savām pažobelēm, kapličām un starpdimensiju portāliem izlien dažādi spoki, dēmoni, citplanētieši un citi paranormāli spēki. Tas ir arī piemērotākais laiks, lai stāstītu biedējošus stāstus. Mūsdienās ar leģendu par Asiņaino Mēriju un viņas vietējo platuma grādu līdzinieci Pīķa dāmu nevienu vairs nenobiedēsi, tāpēc nepārtraukti rodas jaunas urbānās leģendas, kas, lai arī ietver sevī mūsdienīgus elementus, savā racionālajā pamatojumā neatšķiras no viduslaiku stāstiem par sumpurņiem un raganām. Šeit apkopoti daži urbānie mīti, kuri dažādos laikos ir bijuši vai vēl joprojām ir populāri arī Latvijā.

Melnā "Volga"

Foto: Sputnik/Scanpix/LETA
Leģenda par melnu limuzīnu ar baltiem riteņu diskiem un baltiem logu aizkariņiem, ar kuru tiek veiktas cilvēku nolaupīšanas, kopš sešdesmitajiem gadiem bija sevišķi izplatīta Polijā, taču tika stāstīta visās Padomju Savienības un Austrumu bloka valstīs. Saskaņā ar dažādām leģendas versijām automobili vadīja čekas aģenti, priesteri, mūki, ebreji, vampīri, sātanisti vai pats Sātans personīgi. Cilvēki, visbiežāk bērni, tika nolaupīti, lai to asinis tiktu izmantotas rituālos vai pārdotas bagātajām Rietumu un arābu valstīm leikēmijas ārstēšanai.

Pēc citas versijas, upuriem tika izgrieztas nieres vai aknas, savijot leģendu par melno "Volgu" ar citu leģendu par VDK (Valsts drošības komitejas) saistību ar nelegālo orgānu tirdzniecību. Deviņdesmitajos gados leģenda atkal atgriezās apritē, taču "Volgu" tajā bija nomainījuši BMW un "Mercedes" markas automobiļi.

Liela nozīme leģendas tapšanā ir masu represiju gadiem, kad NKVD (PSRS Iekšlietu Tautas komisariāts) plaši izmantoja melnus GAZ markas automobiļus M-1 jeb tā dēvētās "emkas". NKVD priekšnieks Lavrentijs Berija šādā automobilī devies izbraucienos pa Maskavu, nereti nolaupīdams sev iepatikušās sievietes turpat uz ielas, lai vēlāk tās izvarotu savā dzīvoklī. Cilvēki par šiem gadījumiem runāja, taču, represiju iebiedēti, izvairījās pieminēt iesaistīto vārdus, tādējādi stāsti apauga ar izdomājumiem. "Emkas" radīto negatīvo ar represijām un cilvēku pazušanu saistīto tēlu ieguva arī vēlākais "orgānu" autoparks – "Pobedas" un "Volgas".

Urbums uz elli

Foto: Caters News/Scanpix/LETA
Kopš astoņdesmito gadu beigām dažādos kristiešu preses izdevumos un interneta resursos cirkulē stāsts "Zinātnieki atklāj elli". Tas vēsta par kādu padomju eksperimentu vārdā nenosauktā vietā Sibīrijas plašumos, kurā krievu zinātnieku grupa veikusi 14,4 kilometrus dziļu urbumu Zemes garozā, līdz uzdūrusies neizskaidrojamam dobumam.

Ieintriģētie zinātnieki nolaiduši dobumā mērierīces, tostarp arī karstumizturīgu mikrofonu, jo konkrētajā vietā temperatūra pārsniegusi 1000°C. Mikrofonam pirms sadegšanas izdevies ierakstīt šausminošus kliedzienus un palīgā saucienus. Kopš 2010. gada minētais skaņas ieraksts klejo arī internetā, taču, kā izrādās, nolādēto dvēseļu kliedzieni esot aizdomīgi līdzīgi skaņu celiņam no kādas septiņdesmito gadu šausmu filmas. Citas leģendas versijas vēsta arī par spārnota dēmona izlaušanos no urbuma, kā arī vairāku zinātnieku bojāeju dažādos negadījumos eksperimenta norises laikā.

Septiņdesmito gadu sākumā Padomju Savienībā Kolas pussalā (nevis Sibīrijā) patiešām tika uzsākts līdzīgs eksperiments – tika radīts 12,2 km dziļš urbums, kurš joprojām ir dziļākais pasaulē. Šādā dziļumā temperatūra sasniedz 180°C, tādēļ tālāka urbšana kļuva par dārgu un sarežģītu. Nekādu paranormālu spēku klātbūtne gan netika konstatēta.

Sami – cilvēkēdāji

Foto: F64
Tumši un dziļi ūdeņi vienmēr raisījuši cilvēkos fantāziju un bailes no tā, kas "tur apakšā" varētu slēpties. Ūdenī notikušiem negadījumiem ir tieksme kļūt pamatīgi pārspīlētiem, tos atstāstot. Gluma ūdenszāle, kas noslīdējusi gar peldētāja kāju, stāstos pārvēršas par monstru, kas uzglūn cilvēkiem un sagrābj tos, lai novilktu dzelmē. Šādi radušies nostāsti par daudziem upju un ezeru briesmoņiem.

Leģenda vēsta, ka piecdesmitajos gados lejpus Ķeguma HES noķerti milzīgi sami, kuru vēderos atrasti bērnu kauli. Stāsts šķiet pietiekami ticams, ņemot vērā faktu, ka Daugavas sami mēdz sasniegt pamatīgus izmērus, piemēram, 2010. gadā lejpus Pļaviņu HES noķerts pat 84 kg smags un 2,25 m garš upes karalis.

Neskatoties uz biedējošo izmēru, ihtiologi gan stipri apšauba, ka pat pāraudzis ūsainis spētu norīt jebko lielāku par nelielu ūdensputnu. Par spīti zinātnieku un pieredzējušu makšķernieku šaubām, arī Latvijā vēl šobaltdien ik pa brīdim mēdz uzpeldēt nostāsti par dzelmē ievilktiem suņiem un pat noslīkušiem peldētājiem, uz kuru ķermeņiem it kā atrastas sama žokļu pēdas.

AIDS slimnieku bioloģiskais terorisms

Foto: PantherMedia/Scanpix
Banānu un apelsīnu mīkstumā šad tad novērojamas "asiņainas" dzīslas ar uzkrītoši sarkanu vai sarkanbrūnu pigmentāciju. Šī parādība likusi pamatu vēl vienai pilnīgi nepamatotai un muļķīgu baiļu izraisītai urbānai leģendai par HIV vīrusa nēsātājiem, kuri, vēloties ieriebt sabiedrībai par savu likteni, izdomā metodes kā aplipināt citus.

Viena no metodēm ietver savu asiņu injicēšanu lielveikālā nopērkamajos augļos, un, lai arī cik neticami tas šķistu, ziņas par to guva lielu atsaucību sociālajos tīklos. Lieki piebilst, ka grūti iedomāties vēl absurdāku un neefektīvāku plānu kāda inficēšanai ar HIV.

Pirms neilga laika plašu rezonansi Latvijas sociālajos tīklos guva stāsts, ko bija publicējis kāds apšaubāma satura portāls. Tas vēstīja par cilvēkiem, kas it kā inficējušies ar HIV, kinoteātrī uzsēžoties krēslā atstātai adatai, un aicināja uzmanīties no "HIV un AIDS slimnieku sazvērestības".

Slimību profilakses un kontroles centrs gan paskaidroja, ka šādi inficēties ar HIV ir tikpat kā neiespējami, kā arī Valsts policija noliedza, ka viņu rīcībā būtu jebkāda informācija par šādu gadījumu.

Arī tad, ja objektīvu draudu lielums ir pielīdzināms nullei, kolektīvajā apziņā joprojām ir saglabājušās sensenas bailes no "sērgas skartajiem", un izpratnes trūkums šīs bailes tikai palielina.

Iļģuciema velns

Foto: Shutterstock
Saskaņā ar leģendu Iļģuciema velns ir divus līdz četrus metrus garš, tievs, tumšs tēls ar neproporcionāli garām ekstremitātēm, kas mēdz parādīties nejaušiem garāmgājējiem, visbiežāk bērniem un pusaudžiem, Iļģuciema mikrorajonā Rīgā.

Pirmās liecības par mistisko būtni parādās septiņdesmitajos gados, kad Iļģuciems tiek strauji apbūvēts un blīvi apdzīvots. Atsevišķās liecībās "velns" tiek attēlots ar ilkņiem, nelieliem ragiem, apspalvojumu un sarkani zvērojošām acīm, citās tikai kā tumšs siluets. Ar savu parādīšanos iedveš neizskaidrojamas bailes, trauksmes sajūtu. Portālā "Aliens.lv" apkopotas vairākas it kā reālu cilvēku liecības par mistisko parādību.

Zīmīgi, ka vecākās padomju laika un deviņdesmito gadu liecībās leģendas varonis vairāk atgādina velnu, kādu to parasti attēlo folklorā – tam ir apspalvojums un pat ragi, taču nesenākās liecībās tas vairāk atgādina populāro interneta šausmu stāstiņu varoni Slendermenu jeb ļoti garu vīru vai tumšu siluetu ar nedabiski garām rokām un kājām.

Iļģuciema velnam ir daudz līdzinieku visur pasaulē – Naktstauriņcilvēks, Doveras demons, Džersijas velns un citi. Lai gan atsevišķas šo radījumu vizuālās pazīmes mēdz atšķirties, tiem visiem ir viena kopīga iezīme – tie iedveš paniskas bailes nejaušos aculieciniekos, kuriem izvēlējušies parādīties.

Došanās uz Iļģuciemu apciemot velnu varētu kļūt par rīdzinieku iecienītu Helovīna aktivitāti.

Orgānu zagļi naktsklubos

Foto: Shutterstock
Stāsts ir vecs kā pasaule un tiek stāstīts visos kontinentos: puisis naktsklubā iepazīstas ar pavedinošu meiteni, kura, viņam nemanot, kaut ko ieber viņa dzērienā, un pēc vairākām stundām puisis attopas viesnīcas numuriņa vannā, kas piepildīta ar ledu. Uz vēdera viņam ir rētas, mugurā ir ievietota katetra, un uz vannas malas ir telefons un zīmīte, kas aicina piezvanīt ātrajai palīdzībai. Ātrās palīdzības dispečers nav pārsteigts, piekodina puisim nekustēties un paskaidro, ka, visticamāk, viņam izgrieztas nieres.

2010. gadā sociālajos tīklos uzvirmoja leģendas latviešu versija, kurā kādam Rīgas naktsdzīves baudītājam pēc viesošanās klubā "Essential" it kā nozagta niere. Cilvēki ar medicīnas zināšanām gan šādus stāstiņus sauca par neiespējamām muļķībām, un kluba izpilddirektors solīja šādu ziņu izplatītājus sūdzēt tiesā par neslavas celšanu. Pusotru gadu vēlāk gan populārais un neskaitāmu leģendu apvītais naktsklubs pārtrauca savu darbību.

Lai gan 99% urbāno leģendu par orgānu zagļiem ir tīra fantāzija, kad gan vēl būtu piemērotāks laiks atdzīvināt šos mītus, ja ne Helovīna laikā, kad cilvēki mēdz īpaši aktīvi nodoties naktsdzīvei un daži pat pārģērbjas dakterīšos un medmāsiņās.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!