Lai mazinātu risku saskrieties ar nekaunīgajiem meža zvēriem, var noderēt informācija, kā atpazīt cūku atstātās kakas, un tādējādi laicīgi saprast, ka tuvumā ir kāds savvaļas cūķis un mainīt pārvietošanās trajektoriju.
Lai uzzinātu, kā tad meža cūku ekskramenti atšķiras no citu iespējamo Rīgas ielu piemēslotāju kakām, talkā ņēmām 1996. gadā apgādā Gandrs izdoto bukletu Mācies pazīt savvaļas zvēru mēslus, kuru sastādījis Ilmārs Tīrmanis.
Saskaņā ar šo grāmatu citējam dažus padomus, ko der zināt, mācoties pazīt zvēru mēslus, kā arī pievienojam zīmējumus ar mežacūku un dažu citu Latvijā mājojošu zvēru mēslu aprakstiem, lai , ja pilsētā pamanīsies ieklīst arī kāds jenotsuns, lūsis vai cits četrkājainis.
Vienas un tās pašas sugas dzīvnieku mēslu forma, konsistence, krāsa var būt atšķirīga atkarībā no dzīvnieka dzimuma, vecuma, lieluma.
Pat viena un tā paša īpatņa mēsli dažādos gadalaikos vai atkarībā no dzīvnieka uzņemtās barības, no tā fizioloģiskā stāvokļa var stipri variēt.
Zalēdājiem mēsli ir spirveidīgi, gaļēdājiem - izstiepti: desveidīgi vai vārpstveidīgi, visēdājiem tie ļoti variē.
Mēslu konsistence atkarīga no barības ķīmiskā, mehāniskā sastāva un no mitruma daudzuma barībā. Arī krāsa atkarīga galvenokārt no barības sastāva.
Mazuļiem, kas barojas tikai ar mātes pienu, mēslu krāsa ir dzelteni pelēka vai gaiši brūna.
Mēsli saulē žūst un balē, - jo vecāki - jo gaišāki, sausāki un irdenākas konsistences.
Mēsli ir ne tikai fizioloģiska procesa produkti, bet tie kalpo arī informācijas nodošanai: plēsēji ar mēsliem iezīmē teritoriju, zālēdāji brīdina bara locekļus par briesmām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
