"Ceļoju jau piecus gadus, vasarās gan vienmēr cenšos atgriezties mājās. Esmu uzaugusi Rīgā, bet jau kopš bērnības katru brīvu brīdi centos pavadīt ārpus tās un būt pie dabas – mežā, pļavā, kalnos, pie jūras. Daba mani uzlādē gan mājās esot, gan ceļojot. Balstoties uz to, cenšos arī izvēlēties savu ceļojumu galamērķus," "Delfi Izklaidei" pastāsta Zanda, kura neaizraujas ar savu ceļojumu plānošanu, bet ļaujas notikumiem un prombūtnē vislabprātāk bauda aktīvu atpūtu – dodas pārgājienos, kāpj kalnos un kaito. Kopumā viņa ir bijusi sešdesmit valstīs, daudzas apmeklējot pat vairākkārt.
"Dažās no tām esmu piestājusi uz nedaudzām dienām, bet citās – dzīvojusi. Reizēm, lai varētu turpināt ceļot, piestrādāju kādā no valstīm, visbiežāk kā viesmīle. Reiz Jaunzēlandē neplānoti tiku arī pie kalnu fotogrāfes amata kalnu kūrortā. Man vienkārši paveicās būt vienā pacēlāja krēslā ar savu nākamo priekšnieku. Tāpēc es ļoti ticu teicienam, ka jābūt piesardzīgam ar to, ko vēlies, jo tas var arī piepildīties," sapratusi ir Zanda, kuras pamatdarbs ceļošanas nozarē ir gides darbs, pie kura viņa tikusi, pateicoties saviem krāšņajiem "Instagram" foto. Viena no viņas kaislībām ir arī fotografēšana.
"Es vienkārši darīju to kas man patīk – ceļoju un bildēju. Vienā dienā saņēmu ziņu no ceļojumu aģentūras "Jēkaba ceļojumi" vadītājas, kura bija ievērojusi manus "Instagram" foto un vaicāja, vai man negribētos pamēģināt strādāt par gidi. Tā sākās mūsu sadarbība un draudzība, kura nu jau ilgst vairākus gadus."
Ar ceļošanu Zanda bija aizrāvusies arī pirms tam, kad Rīgā strādāja "biroja darbu" un ceļot varēja tikai atvaļinājumos.
"Mājās braucot, vienmēr bija mazuma piegarša. Brīdī, kad dzīve sāka šķist ļoti sakārtota un paredzama, bija maģistra grāds kabatā, kā arī stabils darbs vienā no labākajiem Latvijas uzņēmumiem, nolēmu visu pamest un doties ceļā. Un es saslimu ar to. Ceļošana ir mana narkotika. Bet pēc visiem ceļojumiem un redzētā man joprojām ir pārliecība, ka ir tikai viena vieta, kur es vēlos palikt uz pastāvīgu dzīvi – Latvija," mīlestību pret dzimteni atklāj Zanda, bet par savām mīļākajām vietām citviet pasaulē sauc Jaunzēlandi, Peru, Mjanmu, Nepālu un Tanzāniju.
"Vietas patikšana nav tik ļoti atkarīga no paša reģiona, kā no turienes apstākļiem – noskaņojuma, laika apstākļiem, cilvēkiem, kuri līdzās. Viens no maniem īpašajiem ceļojumiem bija Santjago ceļš Spānijā, kur trīs nedēļās ar kājām nogāju vairāk nekā 900 kilometrus. Bet stāsts nav par kilometriem, bet par šī ceļojuma emocionālo pusi – ceļojumu manī pašā," teic Zanda un secina, ka šo meditatīvo sajūtu viņai ir visvieglāk sasniegt, esot kustībā.
"Piemēram, Peru uzkāpu priekš sevis līdz šim augstākajā kalnā, Bolīvijā, ekipējusies vien ar mačeti, moskītu tīklu un gumijniekiem, mācījos izdzīvot džungļos. Filipīnās peldēju ar vaļhaizivīm, Austrālijā ieniru Lielajā Barjerrifā, bet Meksikā peldējos pazemes alās jeb senotēs. Esot Jaunzēlandē, devos slēpot ar helihopteru pa neskartu sniegu jeb pūderi."
Kaislīgā ceļotāja pauž, ka šādu uzskaitījumu varētu turpināt nebeidzami, jo gūtie iespaidi ir nesaskaitāmi. Protams, arī viņai ceļošanas laikā ir nācies piedzīvot ne tikai skaistus mirkļus. Piemēram, nācies gulēt Indonēzijas dzelzceļa stacijā, pieredzēt zemestrīci Nepālā, apmaldīties un nozaudēt vērtīgas mantas, taču Zanda ir pārliecināta, ka, pateicoties ceļošanai, viņa ir atradusi savu dzīves jēgu.
"Un es domāju, ka ceļošanu nevar iemīlēt pamazām – vai nu tevī sēž tas vīruss, vai nesēž," sarunā ar "Delfi Izklaidi" pauž Zanda.
