Akiane Kramarik
Foto: Publicitātes foto

Desmit dienas Latvijā viesojas pasaulē atzīts ģeniāls brīnumbērns – gleznotāja, dzejniece, komponiste un filozofe Akiane Kramarika (attēlā). Viņas māte ir lietuviete, tēvs – amerikānis, un Latvijā viņa ieradusies kopā ar māti un jaunāko brāli Iļju.

Mazais Iļja Kramariks tiek uzskatīts par pasaulē visjaunāko filozofu - pirmā grāmata ar viņa pārdomām par kvantu idejām publicēta, kad Iļjam bija tikai seši gadi. Uz jautājumu, kas ir vissvarīgākā lieta pasaulē, Iļja atbild, ka vēlas tikai vienu - lai visi cilvēki pasaulē būtu laimīgi un paēduši un ka viņš pieliks visas pūles, lai to īstenotu.

Taču šis ir stāsts par šobrīd 16 gadus veco Akiani - meiteni, kura četru gadu vecumā piedzīvojusi garīgu transformāciju un rada gleznas, kurām iedvesmu smeļas savās vīzijās no debesīm un personiskajā saskarsmē ar Dievu.

Mango: No kurienes tev tik neparasts vārds - Akiane?

Akiane: Tas nāk no krievu valodas vārda "океан" ar lietuviešu galotni.  Visi pieci bērni mūsu ģimenē dzimuši ūdenī, tāpēc arī ir ar ūdeni saistīti vārdi. Man ir māsa Delfīnija, bet brālīti Iļju sākumā gribēja saukt par Akulu.

Mango: Droši vien, ka Amerikā tas ir visai banāls jautājums - kā tas viss sākās, bet, tā kā tu pirmo reizi esi Latvijā, tad pastāsti mums arī.

Akiane: Jā, es vispār Eiropā esmu pirmo reizi. Bet kā tas sākās... Īsumā izstāstīšu savu dzīvi: esmu dzimusi neapbūvētā rajonā, kur nebija iespējas iet skolā. Mums nebija ne televizora, ne naudas, ne draugu - mums bija tikai ģimene, mēs bijām viens otram.

Tad četru gadu vecumā es sāku redzēt vīzijas, un man bija nepārvarama vēlme ar tām dalīties, izlikt uz papīra. Septiņu gadu vecumā es savas emocijas sāku izpaust dzejā, bet astoņu gadu vecumā sāku gleznot ar eļļas krāsām.

10 gadu vecumā es piedalījos Opras Vinfrijas šovā. Viņa atklāja manus talantus, un tad es piedalījos raidījumos kādos 15 nacionālajos televīzijas kanālos, piedalījos vairākos simtos radio šovu, sāku rakstīt blogu un izveidoju mājaslapu, ko tagad apmeklē vairāki miljoni cilvēku gadā. Tad es publicēju divas grāmatas ar manām gleznām un dzejoļiem, tagad strādāju pie trešās.

Mango: Tu teici, ka redzi vīzijas. Citi arī redz vīzijas, tikai sauc tās par sapņiem. Kāda ir atšķirība starp tavām vīzijām un sapņiem?

Akiane: Manas vīzijas ir tik dzīvas, ka dažreiz esmu pārliecināta, ka patiešām esmu redzējusi tās vietas, ka patiešām esmu satikusi tos cilvēkus. Reizēm tas notika miegā, reizēm - nomodā. Mans fiziskais ķermenis visu laiku bijis te, bet prāts un dvēsele - tajās vīzijās. Tad, lai par šīm vīzijām uzzinātu mani vecāki, es tās sāku gleznot.

Mango: Un kā tu iedomājies, ka šīs vīzijas nāk no Dieva?

Akiane: Man liekas, ka cilvēki pārspīlē ar šo jēdzienu. Dievs ir visur un viss, bet es to vairāk saistu ar mīlestību. Jo dievs līdzinās mīlestībai, bet mīlestība ir skaistākā lieta, kas jebkad ir radīta. Tas vairāk nāk no masu medijiem, ka mana māksla tiek asociēta ar Dievu.

Sākumā es to nesaucu nekādā vārdā - tā drīzāk bija tāda siltas tuvības sajūta. Es tikai vēlāk uzzināju, ka kristietības tradīcijā ir tendence Dievu saistīt ar kādu noteiktu personāžu. Tā kā mani vecāki ir ateisti, mēs par to ģimenē nerunājām, un drīzāk viņiem bija pārsteigums, ka es sāku pielietot šo konceptu. Man pašai tas vairāk saistās ar personīgajām izjūtām un balsu dzirdēšanu.

Mango: Psihiatrisko slimnīcu pacienti arī nereti dzird balsis...

Akiane: Tā ir, un tas ir kārtējais apliecinājums, cik cilvēki ir dažādi. Arī es esmu atšķirīga, un es nevaru ne tiesāt, ne spriest par cilvēkiem, kuri ir savādāki.

Mango: Un ko tās balsis tev visbiežāk saka?

Akiane: Tās vairāk ir kā vadlīnijas, ieteikumi. Tie lielākoties ir kā skolotāja un drauga padomi, bet ne vienmēr tās ir balsis - tās var būt arī krāsas, formas, pat smaržas.

Mamma: Es Akianes lietu esmu pētījusi ilgi, arī no klīniskā aspekta. Tā kā pati esmu psiholoģe, esmu meklējusi arī saistību ar šizofrēniju, tomēr man šķiet, ka šis nav tas gadījums. No viņas stāstiem es to saprotu tā, ka Akianei vienkārši ir ārkārtīgi dzīva iztēle.

Vai nu viņa radīja Dieva konceptu - jo tolaik mēs par tādām lietām nerunājām - vai arī tas bija garīgs pārdzīvojums, kāds lielākā vai mazākā mērā bijis mums visiem, tam pat nav nozīmes.

Šeit runa drīzāk ir par uztveri, vadlīnijām, intuīciju, bet Dieva jēdziens bieži vien tiek izcelts nevietā. Daudzi ticīgi cilvēki Akianes talantu ir sapratuši nepareizi, tāpēc arī priekšplānā izvirzījies stāsts par kristīgām atklāsmēm.

Mango: Tātad tavai mākslai varētu vispār nebūt sakars ar Dievu?

Akiane: Jebkurā gadījumā tas nevar būt nekas cits kā Dievs. Ja Dievs ir viss - arī tu, arī es, arī šis galds, tad arī mana māksla nāk no Dieva. Bet varbūt tavs jautājums ir par to, vai tas nāk no Dieva vai Sātana?

Mango: Nē, drīzāk man šķiet neloģiski apgalvot, ka tava māksla nāk no Dieva. Jo, ja jau reiz Dievs ir visur, tad sanāk, ka ikviens mākslinieks pasaulē iedvesmu smeļ tikai un vienīgi no Dieva.

Akiene: Tā tas, protams, arī ir. Un ne tikai mākslinieki. Kas attiecas uz mani, tad tā ir tikai mana interpretācija par šīm vīzijām. Tas ir kā ar kvantu uztveri, jo es redzu pasauli iekš pasaules iekš pasaules iekš pasaules...

Mamma: Akiane savu mākslu vairāk izskaidro no tehniskā aspekta, vairāk no fizikas nevis jebkādas reliģijas viedokļa. Tikpat labi var būt gan gaišredzība, gan neparasta uztvere, gan ārkārtīgi dzīva iztēle.

Mango: Labi, bet kāpēc tad tava māksla tiek uztverta kaut kā īpaši?

Akiane: Es par to nedomāju, to izvērtē citi. Bet pašai man tas sākās tad, kad vecāki man deva izvēles brīvību izpaust sevi. Jo es nekad neesmu gājusi skolā un nodarbojos tikai ar to, kas man patīk. Es stundām un stundām gleznoju savas vīzijas, kā minimums sešas septiņas stundas dienā. Man tik ļoti patīk to darīt, ka viss pārējais man ir nebūtisks.

Mango: Cik no jūsu pieciem bērniem ir brīnumbērni?

Mamma: Visi. Visi bērni ir brīnumbērni. Vai esi kādreiz redzējis bērnu, kurš nav ģēnijs?

Mango: Njā, ir gadījies. Bet jūsu reklāmas brošūrās tiek vēstīts, ka tieši Akiane ir starptautiski atzīts brīnumbērns. Kurš to nosaka - ir kāda īpaša komisija?

Mamma: Jā, to ir atzinuši daudzi mediju pārstāvji un mākslas ekspertu grupas. Ir dažādi viedokļi, lai gan man šķiet, ka tas ir ģenētisks mantojums. Ja kāds to oficiāli atzīst vai kaut kā reklamē, tas ir tikai viens līmenis, bet mums pašiem tas neko daudz nenozīmē, jo katrs bērns savā veidā ir īpašs.

Mango: Redz, piemēram, Pablo Pikaso arī bija brīnumbērns, taču vēlāk viņš ar to vairs netika asociēts. Kā tev šķiet, kāpēc cilvēki pērk tavas gleznas - tāpēc, ka esi brīnumbērns, tāpēc, ka esi talantīga, vai tāpēc, ka tev ir vīzijas?

Akiane: Grūti pateikt; droši vien, ka kombinācija no tā visa. Bet lielākoties manas gleznas pērk tāpēc, ka cilvēki ar konkrētu mākslas darbu sajūt kaut kādu īpašu garīgu saikni. Piemēram, kāds cilvēks, kurš bija zaudējis bērnu, nopirka vienu no manām gleznām un vēlāk izstāstīja, ka to darījis tāpēc, ka tieši tajā gleznā saskatījis nelielu cerību stariņu, kas viņam palīdzējis izdzīvot, saskatīt gaismu tuneļa galā. Jā, lielākoties cilvēki manās gleznās saskata cerību. Un tieši šīs garīgās saiknes dēļ cilvēki arī pērk manas gleznas, bet tas savukārt padara stiprāku arī mani pašu.

Mango: Tu esi audzināta mājās, bez apkārtējās pasaules ietekmes, bez visiem tiem televīzijas sūdiem. Vai tev ir arī parasta, nebrīnumbērna dzīve?

Akiane: Nu, protams. Ja pats esi mediju sastāvdaļa, nevar to visu tā ignorēt un jābūt informētam par notiekošo sabiedrībā. Protams, ka man patīk būt informētai, reizēm lasu žurnālus, interesējos, kas notiek pasaulē. Lai gan lielākoties laiku pavadu vai nu savā studijā, vai arī spēlējoties ar saviem brāļiem.

Mango: Vai tev ir puisis?

Akiane: Šobrīd nav. Bet, ja būtu, mani brāļi viņu nomocītu. Mamma, protams, grib, lai man būtu attiecības, bet pagaidām pirmajā plānā esmu izvirzījusi karjeras attīstību. Tad jau redzēs, kā nākotne iegrozīsies, bet ne tagad - šobrīd neesmu gatava attiecībām.

Mango: Ko tu atbildētu skeptiķiem, kuri tevi salīdzinātu ar Kinkeidu vai Habardu?

(Tomass Kinkeids - banālākais amerikāņu gleznotājs, izteikti komerciālu idillisku ainavu ražotājs, kura darbi karājas katras desmitās amerikāņu mājsaimnieces mājās. Lafajets Rons Habards - amerikāņu zinātniskās fantastikas autors, kurš izstrādāja pašpalīdzības programmu dianētiku un nodibināja scientoloģijas baznīcu. Abiem tiek pārmesta izskaitļota peļņas gūšana uz kristiešu tumsonības rēķina. - Aut.piez.)

Akiane: Jā, es zinu, ka ir tādi cilvēki, kuri netic, ka esmu savas gleznas radījusi. Tas gan neattiecas uz dzeju. Ir pat tādi, kas sauc mani par "Sātana meitu", tomēr es viņiem nepievēršu nekādu uzmanību. Man pienāk daudz vēstuļu, bet es savam tēvam esmu lūgusi, lai rāda man tikai pozitīvās, iedvesmojošās.

Mango: Lielākoties cilvēki tev netic, jo tu nekad neesi gleznojusi publiski.

Akiane: Tā tas ir, jo vienas gleznas pabeigšanai man nepieciešams aptuveni 400 stundu ilgs darbs. Es šaubos, vai atradīsies kāds, kurš gribēs sēdēt tik ilgi un skatīties.

Mamma: Opras šovā bija ekspertu komanda, kas veica izmeklēšanu. Pirmo reizi ar videokameru iemūžināt gleznošanas procesu mums lūdza, kad Akianei bija astoņi gadi. Kopš tā laika katras gleznas tapšana tiek filmēta, taču publiski mēs šos materiālus neizplatām, jo tā Akianei ir privāta un emocionāla nodarbe.

Vairākas reizes filmēto materiālu esam nosūtījuši medijiem, lai viņi varētu precīzāk aprakstīt gleznošanas procesu. Un neskaitāmas reizes mums pienākušas vēstules no cilvēkiem, kuri atvainojas par savām šaubām un neticību.

Pati esmu strādājusi ar daudziem brīnumbērniem no visas pasaules, tā kā es lieliski saprotu šīs šaubas un pati vienmēr prasu pierādījumus. Diemžēl vairumā gadījumu cilvēki nespēj tos sniegt, tāpēc tagad internetā populāri ir kļuvuši neskaitāmi viltvārži. Es pilnībā atbalstu, ka šādos gadījumos jābūt izmeklēšanai, jo tā ir krimināli sodāma darbība.

Akiane: Es pat saviem vecākiem lūdzu, lai uzliek slēdzenes manas studijas durvīm. Jo man vienkārši patīk to darīt, un tajā brīdī es nemaz nevēlos, lai citi cilvēki skatītos gleznošanas procesu. Turklāt šīs procesa laikā es izdaru tik daudz labojumus, tur ir tik daudz slāņu viens uz otra, ka drīzāk atgādina filmas uzņemšanu.

Mango: Vai tu pati negribētu būt slavena?

Akiane: Tas tiešām nav mans mērķis, bet tā ir sanācis, jo esmu bijusi pareizajā laikā un pareizajā vietā. Es to nedaru ne naudas, ne slavas dēļ. Ja tev ir aizrautība uz lietu, ko dari, tas viss notiek dabiski.

Mango: Visās pieticīgajās tavās biogrāfijās minēts fakts, ka astoņu gadu vecumā tu savu pirmo gleznu pārdevi par 10 000 dolāru. Cik tagad maksā tavas gleznas?

Akiane: Vidējā cena, par kuru tiek pārdotas manas gleznas, ir no 100 līdz 300 tūkstošiem dolāru, taču dažas gleznas ir novērtētas piecu miljonu dolāru vērtībā. Bet formālais novērtējums ir pavisam cita lieta, tā kā mēs gleznas pārdodam par 100 līdz 300 tūkstošiem.

Mango: Tad jau tas sanāk kā tāds ienesīgs ģimenes bizness?

Akiane: Jā, bet runa nav tikai par naudu. Daļa no naudas tiek ziedota labdarībai, daļa - noguldīta manā nākotnes fondā un citās organizācijās. Bet nauda man nav primārais - tā tikai palīdz augt mums pašiem, palīdzēt arī citiem cilvēkiem un īstenot mūsu misiju.

Mango: Tu esi izteikusies, ka vēlies palīdzēt Lietuvai, jo cilvēki šajā valstī dzīvo kā atkritumos...

Akiane: Jā, tā ir manas mātes dzimtene, no turienes nāk manas saknes. Protams, es vēlētos palīdzēt ne tikai Lietuvai, bet arī Latvijai, Igaunijai, Krievijai, citām valstīm. Bet es vēlos palīdzēt ne tikai ar naudu. Es vēlos palīdzēt, soli pa solim mainot cilvēku domāšanu, iepriecinot viņus ar savām gleznām un dzejoļiem, padarot viņu dienu krāšņāku.

Mamma: Starp citu, Latvijā un Lietuvā ir viens no augstākajiem pašnāvību skaita rādītājiem pasaulē. Vai zini - kāpēc? Tāpēc, ka šajās valstīs dzīvo inteliģenti cilvēki - viņi vienmēr atrod izeju...

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form