Kā radīt izcilu draņķi. 'Transformeru' fenomenu pētot
Foto: Vida Press

Nu jau tālajā 2007. gadā pasauli iekaroja "Transformeri". Drīz vien Holivuda pirmo reizi pa īstam iepazina uzlecošo zvaigzni Šia Lebafu, Pamelas Andersones un Karmenas Elektras pjedestālu ieņēma Megana Foksa, bet bērni saņēma kaudzi ar jaunām rotaļlietām.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Īsāk sakot – ieguvēji bija visi, tai skaitā studijas "Paramount" un "DreamWorks", kuru vadošajām galvām kases ieņēmumi ilgi nebija jāskaita, lai nonāktu pie lēmuma ražot arvien jaunus robotu sāgas turpinājumus. Tiesa gan, ne tos labākos, ja neņem vērā pastāvīgi astronomiskos ienākumus. Gan kritiķu, gan arī skatītāju vidū šobrīd būs grūti atrast kādu, kurš pret "Transformeru" režisoru Maiklu Beju un galu galā arī pašu franšīzi neizjustu emocijas, kas saistītas ar naidu vai nicinājumu. Bet vai tiešām pelnītas?

Visus šīs filmu sērijas grēkus nosaukt nebūs grūti nevienam sevi cienošam kinomīlim – vienalga, vai tas būtu pat visvienkāršāko sižeta elementu trūkums, vai kaitinoši tēli un rupji, bezgaumīgi joki. Tomēr kases ieņēmumi runā paši par sevi, jo kura katra filma nemēdz tā vienkārši ņemt un nopelnīt vairāk par vienu miljardu ASV dolāru. Kur nu vēl trīs turpinājumus pēc kārtas, pat ja kritiķu vērtējumi un apmierināto fanu skaits sarūk ar katru jaunāko filmu. Tā kā ir vērts padomāt, vai patieso nīdēju skaits patiešām ir tik liels, kā no malas tas šķiet.

Diezin vai šo filmu panākumi vispār būtu iespējami bez Maikla Beja jeb viena no Holivudas visnenovērtētākajiem režisoriem. Visu cieņu Bejam par spēju turpināt traukties cauri publikas pretenzijām, lai radītu tieši to, ko pats ir iecerējis. Tas savukārt liecina par sava veida režisora vīziju, lai arī cik absurdi tas pirmajā brīdī nešķistu. Lai pārliecinātos par šādu pieņēmumu, var kaut vai paskatīties uz filmu garumiem, kuri vienmēr ir svārstījušies ap divarpus stundu robežu. Grūti iedomāties jebkuru no lielākajām kinostudijām uz ko tādu parakstāmies, ja no vienādības izņemam Beja stingro mugurkaulu.

Kā radīt izcilu draņķi. 'Transformeru' fenomenu pētot
Foto: Vida Press, Šia Lebafs 2007. gada filmā "Transformers"

Turklāt, atgriežoties pie tām pašām nepilnībām, nākas atzīt, ka nevienam citam zem viduvējības sliekšņa esošam "popkorna ķinim" tādas nepiemīt. Unikāla vīzija, kā nekā.

Ja reiz salīdzinām "Transformerus" ar citiem Holivudas dižpārdokļiem, starp tiem ir pārsteidzoši maz filmu, kas spētu turēt līdzi milzu robotiem, ņemot vērā tikai specefektus. No pašas pirmās iepazīšanās ar citplanēt-robotiem līdz pat Lokdaunam ("Lockdown") un viņa iespaidīgajam kuğim "Iznīcības laikmetā" ("Age of Extinction") – jebkurš franšīzes nīdējs nespētu noliegt savu attiecīgajos brīžos iekšēji izjusto sajūsmu vai vismaz apbrīnu.

Lai arī pilnu atbildību par specefektiem Bejs gluži uzņemties nevar, nav šaubu, ka bez režisora unikālā redzējuma robotu sāgas izskats būtu izdevies daudz citādāks, nekā tas ir šobrīd. Kaut vai tik vien kā Beja slaveno kameras leņķu un montāžas dēļ, kā arī neaizmirstot par lēcas atspīdumiem, pat ja tie pēdējā laikā no režisora repertuāra sāk izgaist.

Kā radīt izcilu draņķi. 'Transformeru' fenomenu pētot
Foto: Vida Press, kadrs no 2014. gada filmas "Age of Extinction"

Bet ir lietas, kas autoru daiļdarbos paliek nemainīgas. Bejam tā ir patriotisma un varonības mijiedarbība, kas, pat ja šķiet nedaudz banāla, spēlē milzu lomu patreizējā "Transformeru" franšīzes stāstā. Un brīžiem tā nostrādā labāk, nekā gribētos atzīt. Kā spilgtu piemēru var minēt "Iznīcības laikmeta" sižetu, kurā autoboti kārtējo reizi aizstāv Zemi no ļaunuma, pat ja tās iedzīvotāji savus neizbēgamos glābējus sākotnēji nevēlas pieņemt. Kaut arī ideja šķiet dikti vienkārša un labi pazīstama, tā ir tikai daļa no kopīgās bildes, tādēļ pretenzijām nav pamata.

Varonības tematika noteikti neizpaliks arī sāgas turpinājumā "Pēdējais bruņinieks" ("The Last Knight"), kas uz lielajiem ekrāniem nonāks šonedēļ un kurā galvenajā lomā redzēsim Marku Valbergu.

Tas šoreiz solās būt visiespaidīgākais no visiem, pie reizes iekļaujot sevī teju visus iepriekšējo daļu varoņus. Izņemot, protams, Šaju Lebafu un Meganu Foksu. Šo aktieru fani joprojām tiks sarūgtināti.

Kā radīt izcilu draņķi. 'Transformeru' fenomenu pētot
Foto: Vida Press, režisors Maikls Bejs

Kā gan citādi Bejam aiziet no savas ilgi lolotās franšīzes, ja ne ar blīkšķi, t.i., apgriežot kājām gaisā visu transformeru vēsturi, lai turpmāk pieaicinātajiem autoriem sniegtu milzu telpu, kurā izpausties? Turklāt vēl pavisam fiziski eksistējošu telpu, kurā vēl nesen mēnesi savas dzīves pavadīja kaudze talantīgu scenāristu. Tur kopā ar 10 000 transformeru fotoattēliem, pāris rotaļlietu ražotāju "Hasbro" vēsturniekiem, lielizmēra Kameni ("Bumblebee")", kā arī visuredzošo Megatrona galvu (neviens no šiem nav mans izdomājums), kopīgiem spēkiem tika izplānoti 14 (!) sāgas turpinājumi.

Pilnīgas pārliecības par Beja aiziešanu no franšīzes nav bijis nekad, un arī šoreiz svinēt vai skumt par šādu pavērsienu būtu pāragri. Bet ja nu tomēr? Pieņemot, ka neizbēgamais tik tiešām ir noticis, būtu par maz apgalvot, ka pamati "Transformeru" kino pasaules attīstībai no režisora puses ir kārtīgi iebetonēti.

Ja neskaitām gaidāmos turpinājumus, starp kuriem jau pēc gada parādīsies Kamenes solo filma ar "Kubo un divas stīgas" ("Kubo and the Two Strings") režisoru Travisu Naitu priekšgalā, transformeru nākotne uz lielajiem ekrāniem ir tikpat miglā tīta kā studijas "Universal" tik tikko radītā "Dark Universe" kino pasaule. Lai nu kā, bet viens gan ir skaidrs – bez Maikla Beja "Transformeri" vairs nekad nebūs tādi kā līdz šim. Un diezin vai mēs visi no tā būsim ieguvēji.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Megana Foksa
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form