Dokumentālā filma 'Ragana'
Maģija, seksualitāte un ceļš pie sevis
Saulgriežos tautās tika laista burvestību caurvītā dokumentālā filma "Ragana", kuras režisors un galvenais varonis ir Jāzeps Podnieks. Viņš dodas ciemos pie sešām Latvijas spēcīgākajām raganām un pats uz savas ādas izmēģina dažādus maģiskus rituālus, meklējot atbildes uz svarīgākajiem dzīves jautājumiem par mīlestību, seksualitāti, maģiju un būšanu patiesam pret sevi.
"Ragana" ar mokumentālā žanra (no angļu valodas "mockumentary" – dokumentālā satīra, dokukomēdija) iezīmēm ir filmēta uz Hi8 video kasetēm "cinéma vérité" stilā, sapludinot kino žanru robežas un ar burvestībām un pārpratumiem satirizējot piesātinātos cilvēka uztveres mehānismus, kas jo uzskatāmi izpaužas tik abstraktā tēmā kā raganas, kuras jau no 15. gadsimta Latvijā ir iezīmējušas savu klātesamību, piedāvājot vaigā skatīt un iepazīt 21. gadsimta raganas.

Filma tapusi kopā ar operatoru Ritvaru Bluku, producenti Birutu Elīzu Kirmušku, skaņu operatoru Niklāvu Dāvi Kotoviču un komponistu Pēteri Narubinu. Kā atklāj režisors Jāzeps Podnieks, visi "Raganā" redzamie notikumi ir pilnībā dokumentāli un nekas nav inscenēts: "Brīžiem mēs spēlējamies ar realitātes atainošanas dažādām izpausmēm, taču viss, kas tur notiek, notiek pa īstam."

Iemesls, kādēļ Podnieks ķēries klāt maģijas un burvestību izzināšanai, meklējams paša dzīves notikumos. "Man liekas, ka es jau biju noburts. Man jau iepriekš dzīvē ir bijis sakars ar raganām, daži atgadījumi, bet es to visu laiku centos apšaubīt. Kāpēc? Jo tas ir kaut kas grūti definējams, to ir ļoti grūti noraksturot un saprast, kas tieši tās ir par lietām un kā tās notiek. Bet kaut kādu ietekmi es jau jutu. Taisot filmu, man vienkārši nācās uzzināt vairāk, lai saprastu savu situāciju," atklāj Podnieks, piebilstot, ka darbs pie filmas viņam bijusi gan pašterapija, gan arī cilvēka psiholoģijas un uztveres pētniecība, ko viņš ietērpis mākslas darbā.

Vaicāts, kā ticis klāt filmā redzamajām sievietēm un pierunājis viņas filmēties, Podnieks atbild, ka atslēgas vārds ir neatlaidība: "Es meklēju, jautāju un klauvējos ilgi un dikti, līdz dažas durvis tika atvērtas. Taču viņas ļoti labprāt gribēja pašas parādīties un pastāstīt, kas viņas tādas ir un ko dara. Mums gan interesantāk šķita parādīt, kā tas viss notiek smalkās niansēs, emocijās, ķermeņa valodā un darbībās, nevis sausi pasniegt uz paplātes saturu reportāžas veidā. Es gribēju notvert esenci un atainot notikumus padziļinātākā gultnē kas, manuprāt, tīri labi izdevās."
Cik šādu sieviešu ir Latvijā? "Ārprātīgi daudz! Savā ziņā tā ir subkultūra. Tās ir sievietes, pirmkārt, cilvēki, kuriem interesē enerģijas, tējiņas un zālītes, ar to nodarbojas ikdienā un tas acīmredzami padodas. Turklāt arī kādu labu padomu viņas var sniegt un palīdzēt pieņemt lēmumu," atklāj Podnieks.

Tiesa, gluži tāpat, kā nevar zināt, vai politiķis ir godprātīgs cilvēks vai šarlatāns, tāpat arīdzan nav viegli noteikt, vai ragana ir īsta vai viltvārde. Pirmais kritērijs, kas var apliecināt raganas raganīgumu jeb autentiskumu, ir griba palīdzēt – viņa ir dodoša un izmanto savas spējas labiem nolūkiem.

"Naudas faktors spēlē diezgan svarīgu lomu. Tām, kuras tiešām vēlas palīdzēt un kuras, tā teikt, deg par to visu, naudu neizvirza kā prioritāti. Protams, ir jābūt enerģijas apmaiņai, taču tā nav noteicošais faktors. Un gan jau, ka tās, pie kurām pirmām kārtām ir jāliek priekšā nauda, lai kaut kas notiktu, smuki pelna. Taču tās, pie kurām biju es, būtībā nodarbojas ar altruismu, par ko man ir liela cieņa," stāsta filmas režisors.
Filmā ļoti uzskatāmi klātesošs ir arīdzan seksualitātes aspekts, kas latviešu kultūrtelpā līdz šim nav plaši atspoguļots. "Seksualitāte ir radošums, tā ir māksla, un man liekas, ka tas sevī ir jāapzinās. Mūsdienās cilvēks nespēj īsti saprast, kas ar viņa seksualitāti notiek. Tāpēc man gribējās to pacelt, jo ikdienā par seksu neviens tā īsti nerunā. Man šis kūtrums nav saprotams. Mani pašu tas ļoti kaitina. Sekss ir, taču sabiedrības sapratne par to ir visai aprobežota," pauž Podnieks.
Seksuālo enerģiju, kura caur mums plūst, mēs varam manifestēt daudz un dažādos veidos. Un no tā noteikti nav jākautrējas un nav jātur zem pūra. Tā ir jāizmanto. Tas ir instruments sevis iepazīšanai un pasaules uztveršanai.
Taujāts pēc iemesla šādam kūtrumam, režisors atsaka, ka, iespējams, pie vainas ir vēsture, iespējams, laikapstākļi: "Šī introvertība un baidīšanās runāt atklāti, izpaust savas domas, uzskatus, parādīt savas nepilnības, ir plaši sastopama redzesloku ierobežojoša domāšanas kļūda, parādība, kuru, manuprāt, būtu gudri pamazām izskaust, jo tas nevienam tā īsti nenāk par labu un vairo pārpratumus, iedzen cilvēkus kompleksos."

Nu, kad filma ir pabeigta un palaista tautās, Podnieks atzīst, ka ir izgājis cauri transformācijas procesam un mainījies: "Es esmu cits cilvēks. Mana dzīve ir apgriezusies kājām gaisā, ir citas prioritātes, citi vērtēšanas kritēriji. Uztvere ir ļoti izmainījusies – gan par šo tematiku, gan vispār par dzīvi kā tādu."

Atmiņā paliekoša ir aina filmas sākumā, kur režisors vienai no raganām vaicā, vai šī filma gūs Nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" žūrijas atzinību. Jautāts, vai tas no tiesas būtu svarīgi, Podnieks atbild apstiprinoši: "Es ceru, ka viņu novērtēs, jā. Bet ja tomēr nē, es sapratīšu, jo filma ir visai savdabīga, un, lai gan mākslinieciski novatoriska, iespējams, nav domāta kuram katram. Katrā ziņā esmu apmierināts ar rezultātu."

Un ko tālāk? "Šaut tālāk! Priekšā ir jauni aizraujoši projekti un idejas. Nupat pabeidzu īsmetrāžas filmu, kuru kopā ar operatoru Ritvaru Bluku uzfilmējām Portugālē uz 16mm kinolentes. Plānojam to izrādīt festivālos. Visādi citādi – vērties vaļā, attīstīties un griezties dzīves virpulī, jo tā ir brīnumu pilna!"
Laimē balvas, atbildot pareizi uz jautājumiem! Atbildes meklē "Ko skatīties?" rakstos un konkursa noteikumus – Tet+ Helio Facebook lapā