Asinis stindzinošu šausmu filmu izlase
No klasikas līdz nākotnes pareģojumiem
Pirmās šausmu filmas parādījās līdz ar kino dzimšanu, 19. gadsimta 90. gados, apvienojot ekspresionisma glezniecības estētiku, 18. un 19. gadsimta šausmu teātra fantasmagoriju un gotiskās literatūras tēlus, un ātri vien iemantoja savu vietu pasaules kinematogrāfijā, ko nav zaudējušas līdz pat mūsdienām.
Šausmu filmu pamatuzdevums ir izraisīt skatītājā bailes, un tās pamodina mūsos trauksmi un bailes par nezināmajām šausmām, kas kuru katru brīdi var parādīties aiz stūra. Baidīties ir cilvēka dabā, un ar to izklaides nolūkos nodarbojās, vēl pirms šausmu žanrs nonāca uz ekrāniem, lasot Edgara Alana Po, Brema Stokera un Mērijas Šellijas darbus. Savukārt mūsdienās šausmu žanrs nereti pārklājas ar kādu citu populāru žanru – fantāziju, supervaroņu piedzīvojumiem vai trilleri.

Tiesa, lai arī mērķis ir izklaide, tomēr šīs filmas atspoguļo kolektīvās bailes un trauksmi, kas laika gaitā līdz ar vēsturiskajiem notikumiem mainās, tādējādi darbojoties arī kā savdabīgs sabiedrības spogulis. Piemēram, pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados filmās izplatīts šausmu motīvs bija atomkarš un radiācijas radīti milzu briesmoņi, bet septiņdesmitajos gados Holivuda ieskatījās sevī, rādot šausmas, kādas rodas cilvēkā pašā. Savukārt mūsdienās top arīdzan "prestižas šausmas", proti, darbi, kas risina sociālās problēmas. Tāda bija 2017. gada rasismu pētošā filma "Get Out" ("Prom"), kas kļuva par kases grāvēju un tika arī pie "Oskara" statuetes par labāko oriģinālscenāriju.

Taču, kā izrādās, vēlmi un patiku baidīties nosaka arīdzan ģenētika. 2008. gadā Bonnas Universitātes zinātnieki atklāja saikni, ka nosliece uz šausmām un baidīšanos varētu būt saistīta ar gēna COMT (Catechol O methyltransferase) variāciju, kas "ietekmē smadzenēs esošu ķīmisko vielu, kas ir saistīta ar trauksmi".

Zinātnieki secināja, ka cilvēki, kuriem ir šī gēna vienas versijas divas kopijas, daudz vieglāk satraucas, kad redz nepatīkamas ainas, jo šī gēna variācija pavājina smadzenēs ķīmiskā elementa, kas palīdz kontrolēt konkrētas emocijas, efektu.
Ja filmas ir masu kultūras sapņi, tad šausmu filmas ir murgi.
Stīvens Kings, "Danse Macabre" ("Nāves deja")
"Doktors Miegs"
Tas ir režisora Maika Flenegana nervus kutinošs darbs ar Jūenu Makgregoru galvenajā lomā. Šis šausmu, fantāzijas un trillera apvienojums ir turpinājums notikumiem, kas pirms 40 gadiem norisinājušies slavenajā Stenlija Kubrika filmā "Mirdzums". Denijs Toranss, kurš vēl joprojām nespēj atgūties pēc bērnībā piedzīvotajiem šausminošajiem pārdzīvojumiem, daudzus gadus neatlaidīgi mēģina tikt galā ar savu traumu, taču – neveiksmīgi. Taču tad viņš sastop Ābru – drosmīgu pusaugu meiteni, kurai ir spējas ar nosaukumu "mirdzums". Denijs lūdz Ābras palīdzību cīņā pret Īsteno mezglu. Vai kopā viņiem izdosies uzveikt pagātnes šausmas?
"Zvēru kapiņi"
"Zvēru kapiņi" ir slavenā šausmu žanra rakstniecības meistara Stīvena Kinga darba ekranizācija, ko šoreiz veidojuši režisori Deniss Vidmaiers un Kevins Kolšs, ar Kinga darbu un tajā atainoto notikumu secību apejoties nedaudz brīvāk, nekā to iepriekš darīja, piemēram, Mērija Lamberte. Filma ir stāsts par ārsta Lūisa Krīda ģimeni, kas pārceļas uz senu namu gleznainā Menas štata apvidū, lai sāktu jaunu un skaistu dzīvi. Ģimenes alkas pēc harmonijas un laimes nespēj iedragāt fakts, ka pavisam tuvu atrodas dzīvnieku kapsēta. Tiesa, kad nomirst viņu kaķis un to nākas apbedīt, kapsēta atklāj pavisam baisus vaibstus.
"Spoguļi"
"Spoguļi" ir divas asinis stindzinošas filmas, kuru darbības centrā ir atspulgi spogulī. Pirmajā filmā galvenais varonis Bens, kurš ir atlaists no darba par sava kolēģa nogalināšanu, mokās ar depresiju un lieto alkoholu, tāpēc kļūst agresīvs. Pēc aiziešanas no ģimenes viņš apmetas pie māsas un iekārtojas darbā par naktssargu. Un drīz vien viņa apsargātajā objektā – izdegušā universālveikala ēkā – spoguļos sāk rēgoties dīvaini notikumi un tēli.
Savukārt otrā daļa ir stāsts par Maksu Matesonu – viņš smagi cieš autoavārijā, kurā mirst viņa līgava. Pēc gada no traumām vēl neatlabušais vīrietis sāk strādāt par apsargu sava tēva veikalā. Un arī viņš drīz vien spoguļos pamana baisus tēlus un notikumus, kuri no aizspogulijas pārceļas uz realitāti. Makss ķeras klāt spoguļu noslēpuma šķetināšanai un atklāj, ka visi spogulī redzētie upuri ir vainojami kādas jaunas veikala darbinieces – Eleonoras – nāvē.
"Pēdējā māja kreisajā pusē"
Mērija un viņas draudzenes kļūst par upuriem klejojošai noziedznieku bandai, kas nolaupa meitenes un aizved sev līdzi. Tiesa, pārsteidzošā kārtā Mērijai izdodas izbēgt no varmāku gūsta, un viņa dodas uz savu vecāku vasaras māju, kas atrodas turpat netālu, pie Kolingvudas ezera. Nespēdama samierināties ar Mērijas pazušanu, banda dodas viņu meklēt un arīdzan nonāk Mērijas vecāku mājā. Kad meitenes vecāki saprot, kas tieši ir šie nelūgtie viesi, viņi ir gatavi uz visu, lai noziedznieki nožēlotu, ka ieradušies pēdējā mājā kreisajā pusē.
"Pasaules karš Z"
Ļaunu paredzošā filma ir režisora Marka Fostera veikums, kas balstīts tāda paša nosaukuma Maksa Brūsa romānā. Notikumu centrā ir neapturama pandēmija, kas strauji izplatās visā pasaulē, pārņemot visus kontinentus un pārvēršot ikvienu inficēto zombijā, un pret tiem armija ir bezspēcīga. Cilvēce atrodas uz globālas katastrofas sliekšņa, tāpēc bijušais ANO darbinieks Džerijs Leins, kuru atveido Holivudas spīdeklis Breds Pits, metas palīgā un cenšas atrast veidu, kā zombiju vīrusa pandēmiju apturēt. Tiesa, viņš nonāk pie izaicinošas atskārsmes – vai vispār ir iespējams sakaut pretinieku, kurš jau ir miris?
"Tas"
"Tas" ir divi amerikāņu šausmu klasikas ekranizējumi, kas balstīti šausmu rakstnieka Stīvena Kinga tāda paša nosaukuma romānā. Darbība norisinās nomaļā mazpilsētā Derijā, kurā ik pa laikam mistiski pazūd bērni, bet pēc kāda laika tiek uzietas viņu sakropļotās mirstīgās atliekas. Septiņi draugi, kurus pārējie vienaudži ir atstūmuši, ir vienīgie gana drosmīgie, kas gatavi stāties pretī baisajam klaunam Penīvaizam, kurš jau gadsimtiem ilgi pastrādā šaušalīgos noziegumus.

Savukārt otrās filmas notikumi risinās 27 gadus pēc pirmās notikumiem. Draugi ir izauguši lieli un izklīduši pa pasauli, kur nu kurš, taču Derijā jau atkal sāk pazust bērni. Maiks, kurš vienīgais ir palicis dzimtajā mazpilsētā, sameklē bērnības dienu draugus un atsauc viņus atpakaļ mājās, lai jau atkal stātos pretī savām vislielākajām bailēm un izglābtu dzimto pilsētiņu no asinskārā klauna.
Savukārt otrās filmas notikumi risinās 27 gadus pēc pirmās notikumiem. Draugi ir izauguši lieli un izklīduši pa pasauli, kur nu kurš, taču Derijā jau atkal sāk pazust bērni. Maiks, kurš vienīgais ir palicis dzimtajā mazpilsētā, sameklē bērnības dienu draugus un atsauc viņus atpakaļ mājās, lai jau atkal stātos pretī savām vislielākajām bailēm un izglābtu dzimto pilsētiņu no asinskārā klauna.
"Pēc 28 dienām"
Apokaliptiskā filma "28 dienas vēlāk" ir pasaulslavenā režisora Denija Boila veikums. Viņa kontā ir arīdzan tādi kases grāvēji kā "Vilcienvakte", "Pludmale" un "Graustu miljonārs". Tas ir stāsts par vides aktīvistu grupu, kas ielaužas slepenā primātu izpētes centrā un izlaiž ar nāvējošu vīrusu inficētu pērtiķi. Slimais dzīvnieks sakož vienu no grupējuma biedriem un aizsāk epidēmiju, kas īsā laikā pārņem visu Lielbritāniju. Galvenais varonis, ko atveido Silians Mērfijs, pamostas pēc 28 dienām pandēmijas izslaucītajā Londonā.
"Es esmu leģenda"
"Es esmu leģenda" ir zinātniskās fantastikas šausmu filma, kuras sižets daļēji ir balstīts Ričarda Matesona tāda paša nosaukuma romānā. Galveno varoni Robertu Nevilu atveido Vils Smits. Roberts ir izbijis zinātnieks un ASV armijas ārsts, kā arī vienīgais izdzīvojušais mākslīgi radīta vīrusa pandēmijā. Daļu cilvēces šis vīruss ir nogalinājis, bet daļu pārvērtis vampīriskos mutantos. Un tam visam pa vidu Ņujorkā mītošais Roberts – vienīgā cerība cilvēces atjaunošanai. Gaišajā dienas laikā viņš klejo apkārt un meklē vēl kādus izdzīvojušos, bet naktīs slēpjas savā mājā, kur mēģina radīt līdzekli, ar ko mutantus pārvērst atkal cilvēkos.
Projekta ''Ko skatīties” veidotāji: saturs – Katrīna Āboliņa un Sabīne Košeļeva, foto – publicitātes foto un "Vida Press", dizains – Natālija Šindikova, izstrāde – Emīls Cinītis, redaktore – Kristīne Melne, projekta vadītāja – Marta Cīrule, mediju komunikācijas eksperte – Inese Skaraine.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.