Foto: EPA/LETA

Otrdienas, 6. maija, vakarā tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju ar satraukumu sirdīs ieslēgs televizorus, lai sekotu līdzi starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa pirmajam pusfinālam – tajā par tiesībām iekļūt lielajā finālā cīnīsies apvienība Aarzemnieki.

Šī būs jau piecpadsmitā reize, kad Latvijas pārstāvji piedalās Eirovīzijas konkursā, un šajos gados pieredzēts gan triumfs, kad Marijas Naumovas uzvara Eirovīziju 2003. gadā atveda uz Latviju, gan neveiksmju rinda - pēdējos piecus gadus mūsu pārstāvjiem nav izdevies iekļūt finālā.

Atzīmējot Latvijas 15. gadadienu Eirovīzijā, DELFI Izklaide piedāvā nelielu atskatu uz aizvadīto laika posmu - apspriestākajiem tērpiem, kaismīgākajiem kritiķiem un zīmīgākajiem skaitļiem.

Bļodas un pārāk lielas acis


Kad noskaidrots, kurš Latviju pārstāvēs Eirovīzijas konkursā, drīz vien aktuāls kļūst jautājums, kā izpildītāji ģērbsies un kādu šovu būs sarūpējuši. Puišiem apģērba izvēlē Eirovīzijā kļūdīties ir gandrīz neiespējami, bet daiļā dzimuma pārstāvēm tiek pievērsta pastiprināta uzmanība.

Marijai Naumovai pēc uzvaras dzīve bija daudz vieglāka, jo tad vēl nebija tviteris un citi sociālie tīkli, kur katram būtu iespēja paust savu viedokli, piemēram, par ērmīgajiem kažociņiem, kuros Marija un Renārs Kaupers kāpa uz Eirovīzijas skatuves gadu vēlāk, kad viņi vadīja Rīgā notiekošo konkursu.

Abām pārējām solomāksliniecēm, kuras startējušas Eirovīzijā - Aishai un Anmary -, gan tika pēc pilnas programmas.

Aisha, kura konkursā piedalījās 2010. gadā, pēc nacionālās atlases saņēma asu kritiku gan par bezgaumīgo frizūru un tērpu, gan par bļodām un veļas mazgātājām uz skatuves, bet pēc kāpšanas uz Eirovīzijas skatuves meiteni paļāja par uzstāšanos rītasvārkos, pārmērīgo sejas šķobīšanu un dziedāšanas manieri, kas ārvalstu medijos tika salīdzināta ar kaķa spīdzināšanu.

Divus gadus vēlāk Anmary arī neizspruka no dzēlībām - pēc nacionālās atlases tika izsmietas dziedātājas pārāk lielās acis, bet pēc atgriešanās no Baku viņai un komandai bija jātaisnojas par zilo, vulgāro kleitu, kas bija pārsteigusi pat šovbiznesā daudz pieredzējušo Raimondu Paulu.

Tiesa, abām dziedātājām dalība Eirovīzijā bijis nozīmīgs pavērsiena punkts - Aija Andrejeva intervijās nav slēpusi, ka viņa pēc konkursa piedzīvojusi psiholoģisku sabrukumu, bet situācija palīdzējusi saprast, kuri cilvēki viņai ir vajadzīgi.

'Eirovīzija' sux


Foto: LETA
Ar Eirovīzijas konkursa skatīšanos Latvijā ir līdzīgi kā ar dzeltenās preses lasīšanu - neviens to nedara, bet visi zina, kas tur notiek, un lielākajai daļai par to arī ir viedoklis. Vairums šo sacensību kritizē un uzskata, ka dalība tajā ir lieka naudas šķērdēšana un ar muzikālajām kvalitātēm, vai valsts vārda pozitīvu reklāmu pasaulē konkursam vispār nav nekāda sakara.

Protams, daudz lielāka vērība nekā virtuves sarunās un sociālajos tīklos izskanējušām ķengām tiek pievērsta tiem viedokļiem, kurus pauduši sabiedrībā zināmi cilvēki, starp kuriem arī netrūkst Eirovīzijas kritiķu.

Juris Kulakovs 2010. gadā pavēstīja visiem zināmo patiesību, ka dalībai šajā konkursā nav lielas profesionālās nozīmes, jo "Eirovīzija ir atzīta mājsaimnieču vidū un šis festivāls ir ļoti populārs geju aprindās". Tiesa, tas komponistam netraucēja jau nedaudz vēlāk pašam iesniegt dziesmu Eirovīzijas nacionālajā atlasē. 

Pirms diviem gadiem Rīgas mērs Nils Ušakovs savā Twitter profilā nāca klajā ar šokējošu paziņojumu. "Eirovīzija protams sux, bet par babuškām būs jābalso :)," neaizraujoties ar interpunkciju, vēstīja Ušakovs, bet vēlāk pēc Latvijas Televīzijas žurnālista Arņa Krauzes lūguma precizēja, ka "sux" šajā gadījumā nozīmējis "neviennozīmīgi vērtēts pasākums".

Lai gan krietns pulciņš pašmāju slavenību gadu gaitā ironizējuši par Eirovīzijas konkursu, krietnu šūmēšanos Latvijā savulaik radījuši Krievijas humorista Mihaila Zadornova izteikumi - 2012. gadā viņš Anmary un viņas piedejotājas nodēvēja par "frigidām", bet pērn viņa zobgalības tika veltītas Latvijas balsojumam.

Tāpat asus vārdus 2012. gada konkursam veltīja žurnālists un ilggadējais Eirovīzijas komentētājs Kārlis Streips. Tiesa, viņa kritiku bija izpelnījusies nevis sacensība, bet tās norises vieta - viņš publiski aicināja Latviju un citas valstis boikotēt Azerbaidžānas pilsētā Baku notiekošo konkursu.

Kāpēc mums neveicas?


Foto: F64
Lai gan lielākā ietekme Eirovīzijas nacionālās atlases uzvarētāja izvēlē ir tieši skatītājiem, pēdējos gados pēc tam, kad paziņots Latvijas pārstāvja vārds, rodas iespaids, ka to noteicis kāds anonīms ļaundaris - cilvēki gan pirms lielā konkursa, gan pēc tā niknojas par nepareizo izvēli un, protams, norāda uz labākiem variantiem.

Sabiedrības sašutumu var saprast - piecus gadus pēc kārtas Latvijas pārstāvjiem konkursa fināls iet secen, un iemeslu tam esot daudz. Kā biežākie tiek minēti finansiālas nebūšanas, Eirovīzijas konkursa rīkotāju neizdarība, izpildītāja stress lielās auditorijas priekšā, kā arī Latvijas Eirovīzijas komandas nespēja saprast, ko tad īsti Eiropa vēlas, un, protams, politiskais balsojums.

Recepšu, kā to novērst, arī netrūkst. Maestro Raimonds Pauls savulaik norādīja, ka Latvijai ar dalību Eirovīzijā vajadzētu iepauzēt. Tam sliekušies piekrist arī citi mūzikas jomas profesionāļi, tomēr viss palicis tikai runu līmenī - Latvijas Televīzija no šī projekta vismaz pagaidām atsacīties nevēlas.

Tāpat starp jomas ekspertiem populārs ir viedoklis mainīt nacionālās atlases noteikumus - dziesmu un tās izpildītāju vajadzētu izvēlēties nopietnai žūrijas komisijai, kas izslēgtu iespēju, ka uz konkursu dodas populārākie un skatītāju iemīļotākie mākslinieki, kas ne vienmēr nozīmē arī labākos.

Lai novērstu izvēlēto mākslinieku izgāšanos ar nepareiziem tērpiem, neveiksmīgiem deju soļiem vai vokālām ķibelēm, daudzi mūzikas jomas zinātāji ieteikuši priekšnesuma sagatavošanai atvēlēt krietni lielākus naudas līdzekļus un piesaistīt labākos speciālistus - ja mēs braucam uz Eirovīziju, tad tā, lai nav kauns. 

Simpātijas un valstis, kam neizdodas


Foto: AFI
Kā pirmie 2000. gadā uz Eirovīzijas konkursu devās grupas Prāta vētra puiši ar dziesmu My Star un ieguva trešo vietu, bet pirmo un pagaidām vienīgo uzvaru Latvijai šajā konkursā izcīnīja Marija Naumova ar I Wanna.

Fināla cīņai Latvijas pārstāvji nav kvalificējušies sešas reizes - 2004. gadā Eiropa nenovērtēja latviešu valodā izpildīto Dziesmu par laimi, bet īsta neveiksmju ķēde sākās 2009. gadā ar Intara Busuļa kompozīciju Пробка.

2010. gadā finālam nekvalificējās Aisha ar smeldzīgo What for?, gadu vēlāk neveiksmi piedzīvoja  Musiqq, un arī Anmary un PeR puišiem neizdevās lauzt skumjo tradīciju.

Tiesa, populārajam uzskatam, ka Latvija ir vienīgā valsts, kam gadu no gada neizdodas iekļūt finālā, nav pamata - tādas valstis kā Andora, Melnkalne, Sanmarino un Čehija ne reizi kopš savas debijas Eirovīzijā nav bijušas starp finālistēm, bet Slovākijai un Monako kopš pusfinālu sistēmas ieviešanas nav izdevies tikt finālā.

Kā liecina statistika par finālā iekļuvušajām kompozīcijām laika posmu no 2004. gada, kad tika ieviesti pusfināli, Latvija no 42 valstīm ir 26. vietā - trijās no deviņām reizēm mums izdevās. Tādi paši rādītāji ir arī Kiprai un Portugālei.

Daudzi uzskata, ka Eirovīzijas balsojums ir politisks. "Kaimiņu būšanai" piekrist vai nepiekrist, bet statistika liecina - 14 iepriekšējo konkursu pusfinālu un fināla laikā visvairāk punktus Latvijas skatītāji ir atdevuši par Krievijas pārstāvjiem (151 punkts), Igaunijai un Lietuvai attiecīgi tikuši 141 un 94 punkti.

Latvijas pārstāvji turpretim vissimpātiskākie šķituši igauņiem, kuri šo gadu laikā mums piešķīruši 109 punktus, un lietuviešiem, kuri devuši 108 punktus.

Spilgtākie mirkļi un emocijas fotogrāfijās


Foto: AFI
Lai atsvaidzinātu atmiņas, kas Latvijas vārdu šo gadu laikā pārstāvējis starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā, DELFI Izklaide piedāvā foto retrospektīvu ar nacionālo atlašu uzvarētājiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!