Leģendārās šlāgermūzikas grupas Apvedceļš septītais albums Durvis uz vasaru nominēts Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvai kā 2011. gada labākais šlāgermūzikas albums, un grupas basģitārists Armands Leimanis atzīst – no tā, ka izpildi vai klausies šlāgeri, Latvijā nav jākaunas, jo šiem mūziķiem, ja arī reizēm trūkst atpazīstamības preses slejās, naudas nudien pietiek.
"Ja popularitātes līmeni nosaka tas, vai mūziķi ar spēlēšanu var sevi uzturēt, tad jā, Apvedceļš ir ļoti populāra grupa. Ja to mēra pēc tā, vai, ejot pa ielu, mūs atpazīst un prasa mums autogrāfus, mēs neesam populāri," sarunā ar DELFI Izklaide par Apvedceļa popularitāti spriež Leimanis.
Viņš smejas par to, ka popmūzikā viss ir otrādāk - tajā autogrāfus nereti prasa māksliniekiem, kuriem muzicēšana ir tikai kā papildus hobijs. "Labi, ja var izdzīvot vien no atpazīstamības, bet mums tomēr gribas ar mūziku nopelnīt arī naudiņu," smejas basists.
Šlāgermūzikas uzvaras gājienu viņš skaidro ar šo grupu aktīvo koncertdarbību. "Popmūzikas izpildītāji vairāk ir tendēti uz festivāliem un koncertiem, bet šlāgermūziķi spēlē balles, un latvieši pieprasa balles!
Cilvēkiem vajag dejot no deviņiem vakarā līdz pieciem rītā, ko ne visi popmūzikas izpildītāji atļaujas darīt. Pat mēs esam slinki, tāpēc reti spēlējam kāzas, taču vienalga ienākumi no ballēm ir labi," šlāgermūzikas fenomenu skaidro Leimanis.
Tiesa, Apvedceļa puiši pēdējā laikā pievērsušies arī papildus darbiem - pats Armands sācis strādāt par kultūras nama vadītāju, solists bērniem māca ģitārmūziku, bet ģitārists strādā ar traktortehniku.
"Labajos laikos gadā spēlējām 130 sarīkojumos. Kā nāca krīze, uzstāšanos skaits kļuva uz pusi mazāks - vien 65 ik gadu. Bet cilvēkam, kas pieradis pie labas dzīves, jau ir grūti sev pēkšņi aizliegt kādu prieciņu - lietot sliktāku pārtiku vai dzērienus, atmest smēķēšanu. Tāpēc jāatrod papildus darbi.
Par laimi, tagad mums ik gadu jau ir ap 90 koncertiem - arī mūzikā viss sāk iet uz augšu pēc diviem krīzes gadiem," skaidro Leimanis. Viņš smejas, ka vienīgi fani gadiem ejot kļūst vecāki. "Ja satiekam kādas meitenes un pastāstām, ka spēlējam Apvedceļā, parasti reakcija ir: "O, jā, manai mammai jūs patīkat!"" smejas basists.
Tomēr teju ikviens latvietis, vai tas būtu grupas fans, vai ne, zina grupas leģendāro hitu Zemenes.
"Kad ierakstījām Zemenes, mums dziesma nemaz nepatika - tik ļoti nepatika, ka izdomājām pat nelikt to albumā. Izdevējs uzstāja, ka tai jābūt albumā un mums ar to jābūt LNT Mūzikas video Liepājas sesijā, kur cilvēki sabalsoja par Zemenēm tā, ka izkonkurējām daudzus populārus mūziķus," hita vēsturi atklāj Leimanis.
Kopš tā laika Zemenes kļuvušas par Apvedceļa firmas zīmi un tiek pieprasītas ikvienā uzstāšanās reizē. "Visgrūtākā spēle laikam bija Rūjienā, kad cilvēki visu laiku prasīja Zemenes un neļāva mums spēlēt neko citu. Toreiz bijām jau uz niknuma robežas, likās - nu, cik var?" atceras basists.
Populārās šlāgermūzikas apvienības dalībnieku priecē tas, ka žanrā drosmīgi ienāk arī jauni cilvēki, piemēram, Šlāgeraptaujā debitējusi arī grupa Jātnieki, kurā darbojas Okartes skatuves jaunieši.
"Arī mēs, uzsākot spēlēt, nebijām nekādi vecīši - mums bija nedaudz pāri 20 gadiem, bijām jaunākie šlāgerī. Es uzskatu, ka mūziķiem nevajag kautrēties no tā, ka viņi nodarbojas ar ar šo mūziku. Daudzi, kuri apgalvo, ka nevarot ciest šlāgeri, paši nemaz nesaprot, ko šis vārds nozīmē. Var būt labs un slikts šlāgeris, tāpat kā var būt, piemēram, labs un slikts pops.
Bet ja patīk, no tā nevajag kautrēties! Ir muļķīgi skaļi deklarēt, ka šlāgeris ir sūds, bet mašīnā pašam klausīties Latvijas radio 2," uzskata Leimanis.