Foto: RIA Novosti/Scanpix

Nesen pasaule mediji vēstīja par Anglijas karaļa Ričarda III mirstīgo atlieku atrašanu 500 gadus pēc viņa nogalināšanas. Karaļa skelets nejauši tika atrasts kādā auto stāvvietā Lesterā, bet tagad tiek spriests par piemērotu viņa mūžīgās atdusas vietu.

Tāpat mediju interesi piesaistīja meksikānietes Hūlijas Pastranas mirstīgo atlieku pārapbedīšana - šī sieviete, kura XIX gadsimtā tika dēvēta par visneglītāko pasaulē, 153 gadus pēc savas nāves atgriezās dzimtās zemes klēpī.

Šie nebūt nav vienīgie gadījumi, kad populāru cilvēku mirstīgās atliekas "dodas ceļojumos", tāpēc DELFI Izklaide, balstoties uz vēsturnieces Besas Lavdžojas darbu Rest in Pieces: The Curious Fates of Famous Corpses, piedāvā nelielu atskatu uz desmit slavenu līķu piedzīvojumiem.

Ludviga van Bēthovena izvazātie kauli

1802. gadā, divdesmit piecus gadus pirms savas nāves, izcilais vācu komponists Ludvigs van Bēthovens kādā vēstulē, kurā žēlojās par savu veselību, lūdza, lai tad, kad viņš nomirs, viņa nāves patiesie apstākļi faniem tiktu izpausti publiski.

Autopsija uzrādīja, ka nāves iemesls bijis tūska, kaut kas līdzīgs edēmai, taču, tā kā Bēthovens bija ģēnijs, viņa līķa izpēte ar to vis nebeidzās.

Ārsts Johans Vāgners tik neprasmīgi bija sagraizījis komponists galvaskausu, ka vairākas daļas atpakaļ bija pieliktas pavisam citā vietā. Šis fakts nāca gaismā tikai pēc Bēthovena ekshumācijas 1863. gadā, kad izrādījās, ka nozāģēti ir arī Bēthovena ausu kauli, acīmredzot, lai pētītu viņa dzirdes problēmas.

Komponista mirstīgās atliekas tika guldītas jaunās kapenēs, bet daži kauli palika virszemē. Daļa no tiem tika atrasti starp mirušā ārsta personīgajām mantām, bet 1990. gadā nogādāti Kalifornijā, kur 15 gadus vēlāk tika veikta Bēthovena kaulu un matu DNS analīze.

Baumas par viltus lordu Baironu

Kad dižais angļu dzejnieks Džordžs Gordons Noels Bairons 1824. gadā nomira mūsdienu Grieķijas teritorijā, britu amatpersonas rosināja, ka viņš jāapglabā Partenona virsotnē, bet galu galā viņa iebalzamētais ķermenis tika nogādāts dzimtajā Anglijā.

Taču pirms tam nezināmu iemeslu dēļ tika veikta viņa autopsija, un pieci ārsti izņēma Bairona smadzenes, sirdi, plaušas un zarnas, ievietojot tās ar spirtu pildītās tvertnēs, bet pēc tam līķi sašuva un nogādāja Anglijā.

Siržu lauzēja reputācijas dēļ Vestminsteras abatija neļāva Baironu apbedīt Dzejnieku stūrītī, tāpēc mirstīgās atliekas tika nogādātas viņa ģimenes kapenēs Haknolas pilsētā.

Nākamā gadsimta laikā sāka cirkulēt baumas par to, ka kapenēs nav apbedīts Bairons, tāpēc 1938. gadā tika veikta ekshumācija. 40 ekspertu grupa, kurā bija vēsturnieki, mediķi un klerikāļi, nonāca pie secinājuma, ka tas tomēr ir īstais lords Bairons.

Krāpnieki cenšas nozagt Linkolna līķi

16. ASV prezidents Abrahams Linkolns, kā zināms, tika nogalināts, bet viņa līķis pēc nāves tika iebalzamēts un ievietots īpaši gatavotā marmora zārkā Springfīldā, Ilinoisā.

11 gadus pēc viņa nāves krāpnieku grupa centās prezidenta līķi nozagt, lai kā izpirkuma maksu pieprasītu slavenā austrāliešu graviera Bendžamina Boida atbrīvošanu, kurš bija apcietināts par naudas viltošanu.

Šo nodomu izjauca Slepenais dienests (Secret Service), ko liktenīgas sagadīšanās dēļ Linkolns bija dibinājis savā nāves dienā.

Tad Linkolna zārks tika pārvietots zem kapakmens, bet pēdējās manipulācijas ar zārku notika 1901. gadā, kad kapsētas darbinieki drošības apsvērumu dēļ zārku ievietoja betona bluķī un aiz tērauda restēm.

Čaplina līķis – iespējams peļņas avots

Viens no slavenākajiem precedentiem par līķu zagšanu noticis 1978. gadā Šveicē - tur tikai pāris mēnešus pēc leģendārā komiķa Čārlija Čaplina nāves no zārka tika izzagtas viņa mirstīgās atliekas.

Nolaupītāji no viņa atraitnes prasīja 600 tūkstošu dolāru lielu izpirkuma maksu, bet pēc piecu nedēļu ilgas izmeklēšanas tika apcietināti divi vīrieši, kuriem nācās parādīt vietu, kur viņi aprakuši nozagto līķi.

Tas bija izdarīts kukurūzas lauka vidū aptuveni jūdzi tālu no Čaplina mājām (1953. gadā aktieris pameta ASV un pārcēlās uz dzīvi Šveicē, jo viņu bija nogurdinājušās makartisma ēras apsūdzības).

Protams, Čaplina līķis kukurūzas laukā atstāts netika, tāpēc viņu vēlreiz apbedīja Vevejas kapsētā, tikai šoreiz stingri jo stingri iebetonēja.

Tomasa Peina līķis kalpo par ķeblīti

Kad 1809. gadā nomira Veselā saprāta autors - britu izcelsmes amerikāņu politiķis un revolucionārs Tomass Peins -, viņam tika liegta apbedīšana kvēkeru kapsētā, jo Peins ne reizi vien bija izteicis savas indīgās piezīmes par organizēto reliģiju. Tāpēc Peins tika apglabāts viņa fermā Ņujorkā.

Desmit gadus vēlāk Viljams Kobets, kurš pirms tam Peinu bija kritizējis, bet vēlāk pieslējies viņa idejām, zārku izraka un pārveda to uz Angliju, uz Liverpūli. Tiesa, viņš nebija padomājis par izdevumiem, tāpēc sarīkot bēres neizdevās.

Līdz ar to Peina mirstīgās atliekas faktiski glabājās čemodānā, brīžiem kādā drēbnieka darbnīcā kalpojot par ķeblīti. Tā tas turpinājās līdz Kobeta nāvei, pēc kuras Peina līķis tika pārdots izsolē.

1864. gadā amerikāņi vēlējās Peinu iegūt savā īpašumā, tāpēc sameklēja kādu mācītāju, pie kura it kā glabājies Peina galvaskauss un roka. Izrādījās gan, ka mācītāja dēlēns šos priekšmetus esot izsviedis mēslainē.

Amerikāņiem izdevās atgūt nelielu daļa Peina smadzeņu, kas pēc gadsimtu ilga ceļojuma atkal tika apglabātas viņa fermā Ņujorkā. Pārējās ķermeņa daļas joprojām nav atrastas.

Einšteina smadzeņu gabali izklīst pa pasauli

Sajūsma par fiziķa Alberta Einšteina ģeniālo prātu nerimās vēl ilgi pēc viņa nāves. Kad 1955. gadā Einšteins nomira, Prinstonas universitātes patologs Tomass Hārvijs veica autopsiju un bez ģimenes atļaujas izgrieza Einšteina smadzeņu daļu, lai atklāta viņa ģenialitātes noslēpumu.

Einšteina smadzenes tika sagrieztas 200 sīkākās daļās, kuras turpmāko gadu laikā pētīja neskaitāmi neirologi, no kuriem dažiem pat izdevās fiksēt ko neparastu, piemēram, to, ka Einšetinam it kā esot platāka smadzeņu paura daiva.

Pirms diviem gadiem 46 Einšteina smadzeņu gabaliņi tika nogāgāti Mitera muzejā Filadelfijā, kur glabājas daudzi īpatnēji eksponāti, piemēram, Linkolna slepkavas Džona Vilka Būtsa krūškurvja audi.

Maķedonijas Aleksandrs ar nolauztu degunu

Vairums vēsturnieku uzskata, ka Maķedonijas valdnieks un Aristoteļa skolnieks Aleksandrs Lielais savas mūža mājas radis kaut kur Ēģiptes pilsētas Aleksandrijas apkaimē, taču pilnīgas pārliecības par to nav.

Pēc tam, kad 323. gadā pirms mūsu ēras 32 gadu vecumā Aleksandrs Babilonijā mira, viņa mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Ēģiptes pilsētu Memfisu, bet divus gadsimtus vēlāk pārapbedītas Aleksandrijā - pilsētā, kuru "pasaules iekarotājs" pats bija dibinājis.

Trešais mirstīgo atlieku ceļojums notika uz kādu citu kapu tajā pašā Aleksandrijā. Leģenda vēsta, ka Romas imperators Augusts nejauši nolauzis Aleksandra degunu, kad godbijīgi bija noliecies pie viņa zārka.

Vladimirs Ļeņins – pārāk ilgi virs zemes

Foto: RIA Novosti/Scanpix

Pasaules proletariāta vadoņa Vladimira Iļjas dēla Ļeņina pēdējā atdusas vieta nevienam nav noslēpums - ikviens viņu var aplūkot mauzolejā Maskavā, ilgākais pēc piecām minūtēm dodot vietu nākamajam rindā stāvošajam.

Patiesībā sākumā bija plānots, ka boļševiku līderi ļaudis varēs tuvāk aplūkot tikai pirms viņa bērēm, bet pēc tam partija plānoja viņu apbedīt. Tomēr pēc darbaļaužu masu lūguma Ļeņins virs zemes atradās ilgāk, līdz palika tur pavisam.

Iebalzamētais ķermenis ik dienas tiek rūpīgi tīrīts un spodrināts, bet jaunu uzvalku viņam izsniedz reizi trīs gados. 2011. gadā Krievijas iedzīvotāji nobalsoja, ka Ļeņina līķi vajadzētu dabūt zem zemes, taču viņš joprojām atdusas Sarkanajā laukumā.

Napoleona Bonaparta ceļojošās ģenitālijas

Kad bijušais Francijas imperators Napoleons Bonaparts 1821. gadā mira izsūtījumā britiem piederošajā Svētās Helēnas salā, divdesmit gadiem vajadzēja paiet, pirms viņa ķermenis tika nogādāts atpakaļ dzimtenē.

Kopš tā laika Napoleona mirstīgās atliekas atdusas Invalīdu namā Parīzē, bet dažas viņa ķermeņa daļas pēc nāves klejoja vēl ilgu laiku.

Uzreiz pēc nāves dakteris, kas veica autopsiju, esot nogriezis imperatora ģenitālijas, kas krietni vēlāk, 1916. gadā, kopā ar citām Napoleona ķermeņa daļām tika pārdotas izsolē.

Napoleona loceklis publiski tika parādīts 1927. gadā Franču mākslas muzejā Ņujorkā, bet vēlāk tas daudzkārt mainījis savu īpašnieku. 1970. gadā to iegādājās kāds amerikāņu urologs, kurš to glabāja somiņā zem savas gultas. 2007. gadā urologs nomira, un Napoleona locekli mantoja viņa meita.

Galileja līķim izņem pat mugurkaulu

Šaustīts par saviem heliocentriskajiem uzskatiem, slavenais itāliešu zinātnieks Galileo Galilejs pēc nāves 1642. gadā nevarēja tikt apbedīts parastā kārtā un ar ierasto cieņu. Tāpēc gadsimtu vēlāk zinātniskā sabiedrība viņa līķi izraka, lai pārvietotu uz marmora zārku kādā bazilikā Florencē.

Atbilstoši laikmeta tikumiem neiztika bez suvenīriem - tika paņemti Galileja skriemeļi, daži pirksi un vairāki zobi. Savukārt mugurkauls vēlāk tika atrasts Padujas universitātē.

XX gadsimta laikā Galileja ķermeņa daļas tika pārdotas izsolēs, viltotas, zagtas, pētītas un mainītas, bet tagad vairums no tām glabājas Galileja muzejā.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!