Teksasas universitātes astronomi apgalvo, ka ir spējuši izskaitļot precīzu laiku un vietu, no kuras franču gleznotājs impresionists Klods Monē gleznojis savu ainavu "Etreta, saulrieta" (Etretat, soleil couchant).
"Mēs spējām aprēķināt mēnesi, dienu, stundu un minūti (ar precizitāti plus mīnus viena minūte), kad šī brīnumainā ainava bija iedvesmojusi Monē, - gleznotājs šo saulrietu redzējis 1883. gada 5. februārī plkst. 4:53 vakarā," teicis profesors Donalds Olsens.
Viens no impresionisma pamatlicējiem Monē 1883. gada ziemā trīs nedēļas patiešām pavadīja Francijā, nelielā kūrortpilsētiņā Etretā Normandijas piekrastē. Tur viņš uzgleznoja virkni gleznu, kurās redzama dīvainas formas klints.
Vienā no šīm gleznām, kas saucas "Etreta, saulriets", ir redzama arī Saule. (Šī glezna atrodas Ziemeļkarolīnas muzejā un tiek datēta ar 1882. vai 1883. gadu). Tieši šī glezna Teksasas astronomiem arī deva atslēgu, lai noteiktu tās radīšanas laiku un vietu.
Zinātnieki ar profesoru Olsenu priekšgalā devās uz Normandiju, kur bēguma laikā pa jūras krastu staigāja ar gleznas reprodukciju rokās un centās atrast precīzi to vietu, kur Monē stāvējis, kad šo ainavu gleznoja.
Pastaigas it nemaz nebija vieglas, un astronomiem nācās rāpties pa slidenām ūdenszālēm apaugušām klinšu korēm. Tomēr "īstais" punkts tika atrasts - tas atrodas 388 metrus no dabīgās Porte d'Amont klinšu arkas, kas redzama vairākās Monē gleznās.
Ar datorprogrammas palīdzību astronomi noteica, kad Saule varēja atrasties tajā vietā, kā tas redzams gleznā. Tas izrādījās 1883. gada 5. februāris, turklāt sākotnēji, ņemot vērā iespējamo kļūdu, intervāls tika paplašināts no 3. līdz 7. februārim.
Tomēr paisumu un bēgumu tabulu analīze, kā arī Monē vēstuļu izpēte liecināja, ka citās dienās viņš atradies citviet. Līdz ar to 5. februāris palika vienīgais datums, kad mākslinieks savām acīm skatīja šo brīnumaino vīziju.
