Ģeofiziķu un inženieru grupa izpētījusi XX gadsimta sākumā Atlantijas okeāna ziemeļrietumu daļā peldošo aisbergu biežumu un izmēru un nonākusi pie secinājuma, ka pie Titanic bojāejas ir vainojama ne tikai lainera komanda, kas ignorēja brīdinājumus par bīstamiem aisbergiem.
Pēc ekspertu domām, Ņūfaundlendu apskalojošo ūdeņu tuvumā 1912. gadā bija vērojams anomāli liels daudzums aisbergu, un līdz ar to pie slavenā kuģa nogrimšanas vainojami arī dabas apstākļi un liktenīga sakritība.
Kā vēsta pētījums, kas publicēts statistikas žurnālā Significance, pie šādiem secinājumiem nonākusi Starptautiskā ledus patruļa (International Ice Patrol) - organizācija, kas kopš 1914. gada seko arktisko aisbergu migrācijai.
Šī organizācija, kas savulaik izveidota tieši kā reakcija uz Titānika nogrimšanu, izstrādājusi ļoti vienkāršu bīstamības rādītāju, kas tiek dēvēts par I48N.
I48N - tas ir aisbergu skaits vismaz piecu metru augstumā virs ūdens, kas ik gadu šķērso ziemeļu platuma četrdesmit astoto grādu. (Vairāk vai mazāk droša I48N statistika speciālistiem ir pieejama kopš 1900. gada).
Titānika nogrimšanas gadā 48. grāda līniju šķērsoja 1038 aisbergi, un XX gadsimta pirmajās divās dekādēs tik augsts rādītājs tika sasniegts vienīgi divas reizes. Tāpat jāņem vērā gadalaiks - tieši aprīlī un maijā pie Ņūfaundlendas pietuvojas maksimāls aisbergu skaits.
Un visbeidzot - dienās pirms katastrofas (14. un 15. aprīlī) Atlantijas okeāna centrālā daļa nonāca augsta atmosfēras spiediena ietekmes zonā, kas izraisīja auksto gaisa masu izplatīšanos no Kanādas ziemeļrietumiem pa visu Atlantijas baseina rietumu daļu.
Šo apstākļu rezultātā 1912. gada aprīlī aisbergi pavirzījās vairāk uz dienvidiem, turklāt aptuveni par mēnesi agrāk, nekā parasti.
