Tieši pirms 71 gada – 1943. gada 23. februārī (vismaz pēc oficiālās versijas), ar savu ķermeni aizsedzis ienaidnieka ložmetēju, bojā gājis deviņpadsmitgadīgais Padomju Savienības varonis Aleksandrs Matrosovs.

Mazais komunists agri zaudēja vecākus, tādēļ liela daļa viņa bērnības pagāja bērnu namā. Taču 18 gadu vecumā viņu iesauca Sarkanajā armijā, kur Saša kļuva par strēlnieku.

Liktenīgajā dienā viņa bataljons tika nosūtīts uz Pleskavas apgabala Pļeteņas ciematu, kur sarkanarmieši iekļuva vācu ložmetēju apšaudē. Vienu no trijiem fašistu ložmetējiem ilgstoši neizdevās apklusināt, līdz varonīgais jauneklis to aizsedza ar savu ķermeni.

Jau pēc dažām dienām Matrosova vārds kļuva pazīstams visā Padomju Savienībā, jo notikuma vietā bija arī kāds kara reportieris. Pēc nāves Sašam piešķīra gan Ļeņina ordeni, gan Padomju Savienības varoņa titulu.

Taisnības labad jāpiebilst, ka viss minētais notika 27. februārī, taču PSRS vadība nolēma, ka Matrosova nāve jāpieskaņo Sarkanās armijas dienai, tādēļ kopš tā laika visās hronikās figurē 23. februāris.

Matrosova varoņdarbs padomju gados tika īpaši godināts, lai gan zināms, ka Otrā pasaules kara laikā līdzīgi izrīkojās vismaz 400 padomju armijas karavīru (pirmais bija tanku rotas poļitruks Aleksandrs Pankratovs 1941. gada 24. augustā).

Mūsdienās Matrosova varoņdarbs gan reizēm tiek apšaubīts, jo, iespējams, ložmetēja priekšā viņš nemaz nenogūlās, bet gan nejauši nokrita.