Desmit šokējoši fakti par dzīvniekiem  (44)

Zvēri nedzīvo pēc cilvēku likumiem un dažreiz, paši to nemaz neapzinoties, viņi var salauzt cilvēku sirdis.

Portāls "Delfi" piedāvā iepazīties ar desmit šokējošiem faktiem par dzīvniekiem, kurus uzzinot, tos aizmirst būs īpaši grūti.

Gandrīz katram ir nācies dzirdēt sirdi plosošu stāstu par to, kā suns izglābis savu saimnieku no drošas nāves, taču Ontārio Universitātes pētnieki norāda - tie ir tikai izņēmumi. Lielākoties suņi nav tik gudri, lai sniegtu palīdzību, par vēl ļaunāk - viņiem lielākoties cilvēku ciešanas ir vienaldzīgas. 

Ontārio Universitātes pētnieki veikuši eksperimentu, kurš notika tukšā laukumā. Tajā piedalījās 12 suņu saimnieki. Laukumā bija tikai viens svešinieks un slēptā kamera. Iepriekš norunātā vietā katra suņa saimnieks krita zemē un imitēja sirdslēkmi. Visi suņi pāris minūtes uzkavējās pie saimnieka, taču pēc tam visi, izņemot vienu kucēnu, kurš uzreiz sācis jauna saimnieka meklējumus - glaudies svešiniekam pie kājas -, devušies savās gaitās. 

Pētnieki pēc eksperimenta nodomājuši - iespējams, suņus mulsinājusi svešinieka klātbūtne, tāpēc veica otru testu. Saimniekam, kurš atradās mājās kopā ar suni, pēkšņi uzkrita plaukts. Suņa saimnieki lūdzās saviem ķepainajiem draugiem, lai viņi izsauc palīdzību, taču suņi vienkārši stāvēja, skatījās, bet neko nedarīja. 

Kā noskaidrojuši Selfordas Universitātes pētnieki, daži radījumi ir īpaši egoistiski nodevēji un, ja tos vērtē pēc morāles kritērijiem, viņi ir īsti elles izdzimumi. 

Izrādās, dažas bentiskās zivis ar nodomu ievaino sev līdzīgos, lai pievērstu plēsēju uzmanību un novērstu briesmas no sevis. Reizēm pat vairākas zivis apvieno spēkus un kopīgi ievaino kādu vāju zivi, lai pašas nenonāktu plēsēja vēderā. 

2010. gadā Liverpūles Universitātes pētnieki noskaidroja, ka antilopju tēviņi bieži psiholoģiski manipulē ar mātītēm, lai biežāk ar tām kopotos. Mātītes bieži vien aizbēg, lai to nepieļautu, bet tēviņi imitē signālus, ko šie dzīvnieki lieto, lai brīdinātu viens otru par plēsēja tuvošanos. 

Tiesa, tēviņu aizstāvībai zinātnieki atgādina: mātītes ar antilopju tēviņiem kopojas vien reizi gadā. 

Izrādās, piemīlīgie dzīvnieki koalas kļūst par infekcijas slimību, tostarp seksuāli transmisīvo kaišu, izplatītājiem. 

Protams, inficēšanās nenotiek caur dzimumceļiem, bet gan ar urīnu, tāpēc inficēšanās gadījumus nereti dēvē par specifiskiem, taču ne neiespējamiem. 

Eupithecia - viens no lielākajiem tauriņu veidiem, kas dzīvo Havaju salās. Šo tauriņu paveids, kuru kāpuri ir plēsēji, ignorē augus un izvēlas gaļu - gan dzīvu dzīvnieku un cilvēku miesu, gan mirstīgās atliekas. 

Līdzīgi ir ar kožu Hyposmocoma molluscivora kāpuriem, turklāt tie, lai nepamanīti piekļūtu upuriem, izmanto maskēšanās atribūtu - jau apēsta gliemeža "mājiņu".

Izrādās, arī pēc skata mīlīgie surikati ir īsteni monstri - viņi praktizē bērnu nogalināšanu un visus netīros darbus nodod saviem vergiem. 

Surikatu kolonijā parasti valda "alfa-pāris" - tēviņš un mātīte, kuri pieprasa pilnīgu pakļaušanos un ar padzīšanu no bara soda tos, kas izrāda pretestību.

Mazie diktatori sadala pienākumus un izlemj, kurš ar kuru var "tikties". Pēcnācējus lielākoties drīkst radīt tikai "alfa-pāra" pārstāvji. Ja kāda surikatu mātīte tomēr piedzemdē bērnus, "alfa-mātīte" tos nogalina. Pēc tam likumu pārkāpušajai surikatu mātītei ir tikai divas iespējas - rūpēties par virsmātes bērniem kā verdzenei vai doties prom no bara. 

Čūskas baidās no cilvēkiem daudz vairāk nekā cilvēki baidās no čūskām. Tāpēc čūskas, kas ieraudzījušas cilvēku, visbiežāk steidz nozust. Tomēr ir izņēmumi.

Melnās odzes - lielākās indīgās čūskas Austrālijā koduma laikā izšļāc līdz pat 150 miligramiem indes, kamēr parastas indīgās čūskas izšļāc vien 10-20 miligramus. 

Tomēr arī tas nav viss - šīs čūskas košanai īpaši iecienījušas guļošus cilvēkus. 

Daži zālēdāji reizēm mielojas ar gaļu, taču gandrīz nekad neēd savus sugasbrāļus. Izņēmums - nīlzirgi, kuri 2004. gadā bijuši īpaši naski savu sugasbrāļu ēšanā. 

Pārošanās sezonā jūras bruņurupuči, kuru svars var sasniegt pat 180 kilogramus, piezogas mātītēm, uzliek ķepas uz viņu pleciem, piespiež pie jūras dibena un sāk kopošanās procesu, kurš reizēm var turpināties pat 12 stundas. 

Tas viss, protams, ir jauki, tomēr vien tad, ja bruņurupuči to dara ar bruņurupučiem, taču reizēm notiek citādi - ir dokumentēti vismaz divi gadījumi, kad jūras bruņurupuči centušies sākt kopošanās procesu ar cilvēkiem (turklāt vīriešiem).

2011. gadā Indijā kāds ciems nonāca ziloņu ielenkumā. Dzīvnieki uzbruka cilvēkiem. Liela daļa ciema iedzīvotāju, protams, uzskata ziloņus par svētiem dzīvniekiem, tāpēc neviens nav varējis aizstāvēties. Tomēr vēlāk ciema vadība nolēmusi izdarīt izņēmumu kādas īpaši agresīvas ziloņu mātītes dēļ - uz viņas sirdsapziņas ir 17 cilvēku dzīvības, tāpat ziloņmātes kuņģī atrastas arī cilvēku mirstīgās atliekas. 

Dzīvnieku pētnieki norāda - šis gadījums nav vienīgais. Fiksēti vairāki gadījumi, kad ziloņi izpostījuši cilvēku kapus, lai tos izraktu un apēstu.