Pansermijas teorija uzskata, ka dzīvība uz tādām planētām kā Zeme un Marss tika pārnesta no kosmosa, iespējams, izmantojot transportam meteorītus un komētas. Lai nokļūtu kosmosā, akmeņiem ar dzīvību ir jāpārvar Zemes atmosfēra un jāsasniedz visums, kam nepieciešam asteroīda vai komētas ar diametru no 10 līdz 50km ietekme. Tikai dažas fiksētas sadursmes ģeoloģijas vēsturē atbilst šīm prasībām.
Viena no tām ir asteroīds, kas Zemē ieskrēja pirms 65 miljoniem gadu, radot krāteri izmēros starp 160 un 240km vietā, kur tagad atrodas Jukatānas pussala Meksikā. Brets Gledmens no Vankuveras Britu Kolumbijas universitātes un viņa kolēģi ir aprēķinājuši ka apmēram 600 miljoni fragmentu šādā gadījumā no Zemes varētu nokļūt orbītā apkārt saulei. Daļa no tiem sasniegtu tādus ātrumus, ka tie varētu nokļūt uz Jupitera un Satura apmēram miljona gadu laikā. Izmantojot datoru modeļus viņi novērtēja šo fragmentu uzvedību līdz ar to nokļūšanu orbītā un aprēķināja paredzamo daudzumu, kas sasniegtu noteiktus Jupitera un Saturna pavadoņus.
Par principiālajiem mērķiem viņi izvēlējās Titānu un Eiropu. Titānā ir daudz enerģijas maisījumu, kas varētu kļūt par potenciālu enerģijas avotu primitīvām dzīvības formām, kamēr uz Eiropas tiek uzskatīts, ka zem biezā ledus slāņa varētu atrasties šķidra ūdens okeāns.
Dr. Gledmena komanda aprēķināja ka līdz 20 zemes akmeņiem šādā gadījumā sasniegtu Titānu. Tie nokļūtu Titāna augšējā atmosfērā ar ātrumu apmēram 10-15 km/s. Šādā ātrumā ceļojums lejup uz pavadoņa virsmu varētu būt pietiekami mērens, lai mikrobi pārdzīvotu ceļojumu.
Eiropu varētu sasniegt vairāk Zemes meteorītu - ap 100, taču Jupitera gravitācijas dēļ to ātrums varētu būt lielāks,kā rezultātā mikrobi ceļojumu varētu nepārdzīvot.
Dr. Gledmens atteicās komentēt, vai pēc viņa domām mikrobi varētu pārdzīvot zemo temperatūru uz Titāna.