Pateicoties četrkājainajam dakterim Ļutikam, puisēns sācis runāt

Zēna vārdu, protams, neatklāsim, jo garīgās attīstības traucējumi nav tas, ar ko kāds ļoti gribētu palepoties medijos. “Pirms dažiem gadiem strādājām ar puisīti no speciālās pamatskolas, kurš tobrīd sāka mācīties 1. klasē un runāja tikai savā, nevienam nesaprotamā valodā. Kā jau jebkuram bērnam suņa ierašanās viņam sagādāja milzīgu prieku, tādēļ zēns bija ļoti motivēts izpildīt vingrinājumus. Mudināju viņu pasaukt suni un dot Ļutikam dažādas komandas. Šķiet, pirmais vārds, ko viņš skaidri pateica, bija “Ļutik”, ” ar smaidu atceras kanisterapeite.

“Sākumā, protams, gāja ļoti grūti, jo zēns nespēja skaidri izrunāt vārdus. Piemēram, aicināju, lai viņš Ļutikam dod komandu “Apkārt!”, kas sunim liek apmest riņķi saimniekam. Ja komandu neizrunā gana skaidri, suns, protams, neklausa, jo gluži vienkārši nesaprot, ko no viņa vēlas. Zēns centās, centās un pūles vainagojās ar panākumiem – Ļutiks viņam apgāja apkārt. Ja jūs būtu redzējuši, cik milzīgu sajūsmu tas puisītim izraisīja, ” stāsta Vladislava.

Puisītis sākumā bija ļoti bikls, ierāvies sevī un ārkārtīgi nepārliecināts par sevi, taču, redzot, ka suns viņu saprot un izpilda viņa dotās komandas, zēns “atvērās” un kļuva drošāks. Bija prieks par saviem panākumiem, tādēļ pašvērtējums pieauga. Melnbaltais borderkollijs Ļutiks pie zēna nāca ciemos reizi nedēļā. Sākumā nodarbība ilga vien 10 – 15 minūtes, jo zēns ātri nogura un zaudēja interesi, bet kanisterapijas panākumu pamatā ir tieši paša bērna motivācija darboties. Bet otrajā semestrī suns ar zēnu ikreiz pavadīja jau pilnu mācībstundu – 40 minūtes, turklāt beigās puika četrkājaino draugu nemaz nevēlējās laist prom.

Pateicoties Ļutika līdzdalībai, speciālās skolas audzēknis ļoti labprāt mācījās krāsas, sasveicināšanās un atvadīšanās frāzes, ģeometriskās figūras un skaitļus. Kā? Apgūstot krāsas, puisēnu aicināja paņemt un pamest sunim, teiksim, dzeltenu bumbiņu. Kad viņš to bija izdarījis, Vladislava jautāja: “Kāda bumba tā bija?” Līdzīgas rotaļas tika rīkotas ar dažādas krāsas pavadām, kuras zēnam vajadzēja piestiprināt pie suņa kaklasiksnas un vest četrkājaino draugu nelielā pastaigā. Visas šīs nodarbes mazajam skolēnam sagādāja lielu prieku, un viņš nemaz neapjauta, ka tajā brīdī kaut ko mācās.

Kuram gan nepatīk iepriecināt četrkājaino draugu, iedodot viņam no saujas ar mēli nolasīt mazus kārumiņus? Arī puisītim patika, un tā viņš, pašam nemanot, pamazām mācījās skaitīt. “Iedod Ļutikam trīs barības graudiņus! Un tagad – piecus,” mudināja suņa saimniece.

Mācību gada beigās puika jau runāja frāzēs, sasveicinājās un atvadījās, mācēja nosaukt visas krāsas, ģeometriskās figūras un skaitīt. Bērnam ar tik nopietnu garīgo atpalicību tas bija necerēti daudz. Zēna vecāki bija ļoti laimīgi par tik ievērojamu progresu un joprojām ir ļoti pateicīgi četrkājainajam terapeitam Ļutikam un viņa saimniecei. Puika arī pašlaik turpina mācības speciālajā skolā un, regulāri tiekoties ar savu četrkājaino “treneri”, pamazām virzās uz to, lai savā dzīvē varētu būt pēc iespējas patstāvīgāks.