Atmiņas par dzimteni: Amerikas latvieši parāda bēgļu gaitās saglabātās relikvijas

Padomju karaspēkam ienākot Zemgalē, Ainas Ozolas māte noņēma karogu no mājas, izārdīja pa daļām un noglabāja starp palagiem un segām. Latvijai iegūstot neatkarību, Aina karogu atkal sašuva kopā un atveda uz dzimteni. Dzimtas karogs plīvoja kuģa mastā, ar kuru trimdas latvieši ieradās uz pirmajiem atjaunotās Latvijas Dziesmusvētkiem.

Gundegai Gedulis cauri bēgļu gaitām saglabājusies viņai dāvinātā sudraba karotīte.

Dodoties bēgļu gaitās, Ilzes Bērziņš tēvs, kokapstrādes fabrikas direktors, nosauca visus mammas dārgmetālus un sudrablietas par bleķiem un līdzi pakoja tikai pirmās nepieciešamības preces.

Kastes ar mantām Indriķa Kaņepa ģimenei nācās atstāt Vācijā. Lai varētu ātrāk bēgt, tēvs velosipēdam katrā pusē bija piesējis pa pauniņai, bet vidū iekāra kartupeļu silīti. Tajā ielika Kaudzīšu ‘Mērnieku laikus’, Bībeli, bet virs grāmatām ieguldīja slimo māsiņu. Vēlāk Indriķis atteicās no savas arhitekta karjeras, lai kalpotu Dievam.

Kad Inese Kaņeps (dzimusi Ramiņš) atstāja Jelgavu, viņai bija 16 gadi. Inese neparko negribēja pamest dzimtās mājas, lai gan tēvs jau bija izvests uz Sibīriju. Bēgšanas satraukumā līdzi tika paņemta tikai Rīgas Valsts ģimnāzijas formas cepure.

Martas Blumbergas mātes, rīdzinieces Skaidrītes Baltrauces apgādes grāmatiņa ar ierakstiem no 1941. - 1944. gada. Marta dzimusi bēgļu nometnē Vācijā un stāstu par Laimas šokolādes garšu uzzināja no šīs kara laika pārtikas grāmatiņas.

Marijas Maher māte, līksniete Broņislava Jonāne Žilvinska, kā jau kārtīga katoliete, dziedāja un skaitīja lūgšanas visur, kur nācās būt. Dievam viņa deva solījumu — ja tiks nosargāta kara un bēgļu laikos, tad meitu viņa nosauks par Mariju un dēlu par Jāzepu. Tā arī notika. Attēla aizmugurē rakstīts: 'Kas es esmu, ak, kungs, ka tu mani līdz šejienei esi atvedis.' (III Ķēniņš VII, 18)

Velta Burton (dzimusi Eichenvalde), kurai no dzimtās Aizputes bija jāaizbrauc sešu gadu vecumā, ir saglabājusi tēva kabatas pulksteni.

Kad vajadzēja doties prom no Rīgas, Rita Priedīte (dzimusi Ozols) ar mammu sāka izvēlēties līdzņemamos tērpus, taču tēvs viņas apstādināja un teica, ka 'kleitas neņemsim, ņemsim šujmašīnu'. Šujmašīna daudz kalpoja gan bēgļu nometnē, gan sākuma gados Bronksā. Pērn 'žīdiņš to šujmašīni taisīja un atrada speciālu numuru kā īpaši vērtīgam eksemplāram.' 'Viņš uzreiz piesolīja naudu un mēģināja pierunāt mūs pārdot. Ak, tu, velns tāds — es nu iešu šim mašīnu pārdot, kas mūsu ģimenē ir nu jau četrās paaudzēs!'

Ausmas Briedes tēvam Andrejam Mencim, Rēzeknes slimnīcas ārstam, ļoti patika fotografēt ar VEF ražoto Minox kameru.

Sākumā bija pašu audzēti lini, pašu kārsti un vērpti, tad tapa pašu šūts maiss, kur labību bērt. Kad Puzuļu ģimenei bija jāatstāj dzimtās mājas Gulbenes pusē, maisam piešuva lences, tam pārtopot par trimdinieka ‘rukzaku’. Attēlā Gunta Semba ar tēva šūto mugursomu Ņujorkā.

20 gadus vecajai Janīnai Reinsonei (Krasovskai) nenācās pieņemt pašai savus lēmumus, vācu armija viņai lika strādāt slimnīcā. ‘Ņēmu koferi un braucu no Makašāniem uz Rēzekni, un tik sasviedu mantas iekšā. Es taču nezināju, ka došos tālāk. Tā ar šo koferi pa Vāciju un visu Ameriku izbraukāju.’

Mirdzai Balodei ir mātes Zelmas Dzenis–Balodes sakta, ko piespraust 18. novembrī.