Maskavas kopmītņu foto projekta varone – Inese no Tirzas

Kā novērojis Dimons, krievi, eiropieši, afrikāņi un aziāti te draudzīgi dzīvo starp blaktīm un tarakāniem un nesūdzas, jo ko gan var gribēt par desmit dolāriem mēnesī.

Šajā attēlā redzami nigērieši Kristofers Onodža un Isaks Ismails, kuri savu dzīvesvietu krietni sakopuši. „Godīgi sakot, tarakānu un blakšu dēļ man šī vieta riebjas. Tagad mēs es uzlikuši gan jaunas tapetes, gan ieskrūvējuši spuldzes, bet, kad ieradāmies, te bija viens vienīgs ārprāts,” dzīvi kopmītnēs raksturojis Onodža.

Savukārt šis puisis ir 24 gadus vecais Zalkars Toktogulovs no Kirgizstānas, kurš Maskavā grib izmācīties par gleznotāju. „Dzīve te nemaz nav tik slikta. Es katru dienu eju uz vingrošanas zāli, lai sevi uzturētu formā, bet nekāds bokseris gan neesmu,” stāstījis Zalkars.

Viena no foto projekta varonēm ir arī šobrīd 25 gadus vecā latviešu meitene Inese Manguse no Tirzas muižas, kura dzīvo Maskavā un studē Surikova vārdā nosauktajā Maskavas Valsts akadēmiskajā mākslas institūtā.

Inese fotogrāfam par dzīvi nav sūdzējusies, jo viņai kopmītnēs esot ļoti daudz draugu.

Vēl vairāk – Inese šajās kopmītnēs satikusi savu mīlestību – puisi vārdā Geghams. Foto sesijas laikā viņi jau pāris mēnešus bija pārītis, taču nav zināms, kā tālāk attīstījās viņu mīlas stāsts.

Vienīgā skāde, pēc Ineses vārdiem, ir smēķēšanas aizliegums, ko studenti cenšas dažādos veidos apiet. Inese stāsta, ka labākā vieta pīpēšanai ir 12. stāva palodze.

Nekādu veļasmašīnu te, protams, nav, tāpēc studentiem netīrās drēbes nākas mazgāt ar rokām.

Kas attiecas uz koplietošanas tualeti, tā, šķiet, izskatās tik stereotipiski, cik vien iespējams.

Vienīgais, par ko patiešām rūpējas kopmītņu vadība, – lai neviena nepiederoša persona tajās neiekļūtu bez atļaujas. Visiem viesiem telpās ir jāienāk reizē ar kopmītņu iemītnieku, jāuzrāda sargam pase, kā arī jāparakstās par atnākšanu un aiziešanu.