Tikko apprecējies pāris sirsnīgi pozē, ieguļoties zārkā

„Mūsu filozofija ir vienkārša: tā ir variācija par „carpe diem” tēmu, bet ar piebildi, ka tver mirkli, jo tu nezini, vai rītdiena vispār pienāks,” izteikusies jaunā līgava.

Viņi abi atzīst, ka darbs apbedīšanas pakalpojumu birojā neviļus cilvēku padara par jutīgāku pret dzīvi. Jaunais pāris sapratis, cik mūsu dzīvības ir trauslas un cik ļoti maldīgs ir priekšstats par cilvēka dzīves bezgalību.

„Tas, ko mēs saucam par dzīvi, ir ilūzija, jo, pirms tu paspēj to iepazīt, tā jau ir beigusies. Varat mums ticēt – mēs taču esam eksperti par to daļu, kas notiek pēc dzīves beigšanās,” saka Darens.

Viņi abi ir no Singapūras, kur nāve (gandrīz tāpat kā jebkurā pasaules vietā) ir tabu tēma, bet runāšana par nāvi, pēc jaunā pāra domām, spēj mazināt cilvēku dabiskās bailes un nepatiku.

„Mēs gribam, lai cilvēki vairāk runātu par nāvi. Ne jau tāpēc, ka tas ir mūsu bizness, bet gan tāpēc, ka mēs ticam, ka šādā veidā sabiedrības locekļi var kļūt daudz mīlošāki un iecietīgāki pret citiem indivīdiem,” savu nostāju pauž jaunais pāris.

Āzijā šāda rīcība tomēr nav nekāds jaunums, un, piemēram, dažas budistu kopienas Taizemē praktizē kāzas zārkā, uzskatot, ka šāda ceremonija vairo partneru mīlestību un savstarpējo uzticēšanos.

Savukārt Eiropā šī tēma apspēlēta ar ironiju – kāda kompānija laidusi klajā mini zārciņus, kuros simboliski var apglabāt savu izjukušo laulību. Šajos zārciņos var apbedīt laulību gredzenus, pašu zārku rotājot ar uzrakstiem „Sešas pēdas nav pietiekami dziļi” vai tamlīdzīgi.