Trīs krievi vecā zaporožecā dodas ekstremālā ceļojumā

„Garlaicīgi, noregulējot „kruīzu” un „klimatu”, pa koplietošanas ceļiem braukt veselu mēnesi. Kur adrenalīns? Kur ekstrēms? Kur pastāvīgas bailes, ka tūlīt kaut kas salūzīs? Īsta bauda taču ir visu laiku kontrolēt temperatūru, spiedienu un visu laiku ieklausīties motora un transmisijas darbībā,” uzskata Aleksandrs.

Tā soli pa solim viņš nonācis pie domas, ka šī mērķa īstenošanai nepieciešams kāds vecs, ieteicams padomju laika auto lūznis.

Un, lai šīs sajūtas izbaudītu pilnībā, komplektā jābūt arī papīra kartēm, brezenta teltij, bambusa makšķerēm, prīmusam, vecam vatenim un salmu cepurei. Tas tik varētu būt interesanti!

Un tad kā zibens no skaidrām debesīm Aleksandram iešāvusies prātā doma, ka uz Magadanu jābrauc ar ‘zaporožecu’! Noskaidrojies, ka internetā tādu sameklēt nav nekāda māksla, un ir no kā izvēlēties.

Tad Aleksandrs par 20 000 rubļu (aptuveni 290 eiro) nopircis ‘ЗАЗ-968’ salīdzinoši labā tehniskajā stāvoklī. Auto vienīgi atradās Omskā, tomēr tas bija tik apburošs, ka gluži vai visu pasauli varētu apceļot.

Un tā nu trīs krievu puiši - Aleksandrs Jeļikovs, Mihails Dubovojs un Dmitrijs Lapšins – devās aizraujošā piedzīvojumā.

Sametuši mašīnā teltis, ēdienu un benzīna kannas, viņi ātri vien veica tūkstoš kilometru ceļojumu: Omska – Tjumeņa – Irbita – Ņižņijtagila – Serova – Idveļa – Polunočnoje, līdz pietuvojās slavenajai Djatlova pārejai, kur 1959. gadā mīklainos apstākļos gāja bojā deviņi cilvēki.

Te nu faktiski viņu ceļojums arī beidzās, jo trīs kilometru attālumā no Djatlova pārejas mašīna palika bez benzīna un bez akumulatora, turklāt sāk snigt un ap mašīnu sāka ložņāt lācis. Puiši gan sēdēja iekšā un smējās, bet aizdzīt lāci nav tik viegli.

Kaut kā tomēr iedarbinājuši mašīnu, drīz vien ceļotāji uztriecās akmenim, un rezultātā mašīnai nolūza pakaļējais ritenis, saliecās motora pārsegs un sabojājās dzensiksna. Nostūmuši mašīnu malā no ceļa un nolikuši to uz celmiem, puiši atstāja zīmīti, ka devušies pēc rezerves daļām.

Patiesībā tajā brīdī salabot mašīnu viņiem vairs nebija nekādu iespēju, tāpēc puiši devās ceļā. 25 kilometri kājām līdz tuvākajai šosejai, bet pēc tam – ar autostopiem atpakaļ mājās.