Nabokova 'Lolita' – pats traģiskākais 20. gadsimta romāns

Baidoties no skandāla, sākumā Nabokovs bija iecerējis romānu publicēt anonīmi. Skandāls patiešām arī bija, taču sliktas publicitātes nav, tāpēc vienlaikus rakstnieks kļuva gan slavens, gan bagāts – ‘Lolita’ viņam ienesa tik daudz naudas, ka viņš varēja pamest pasniedzēja amatu ASV un pārcelties uz Šveici, kur nodzīvoja no 1961. gada līdz pat savai nāvei 1977. gadā.

Tiek uzskatīts, ka ‘Lolitas’ pamatā ir reāls stāsts, kas 40. gados norisinājās Ņūdžersijā: tur 50 gadus vecs mehāniķis Frenks Lasalls, izliekoties par FIB aģentu, ar viltu nolaupīja 11 gadus veco Salliju Horneri un 21 mēnesi ar viņu ceļoja pa ASV. Tikai gandrīz pēc diviem gadiem meitene spēja aizbēgt un piezvanīt policijai, un rezultātā Lasallam tika piespriests 30 gadus ilgs cietumsods.

Pirmo reizi romāns publicēts 1955. gadā Parīzē, pēc tam 1958. gadā – Ņujorkā, bet gadu vēlāk – Londonā. ‘Lolitu’ uz krievu valodu pārtulkoja pats Nabokovs, taču Krievijā grāmata pirmo reizi tika izdota vien 1989. gadā.

Romāns ekranizēts divas reizes. Pirmo reizi 1962. gadā to izdarīja režisors Stenlijs Kubriks. Scenāriju filmai sarakstīja pats Nabokovs, tomēr rezultātā tas tika izmantots pavisam nedaudz, jo iejaucās katoļi un puritāņi, kuri pieprasīja, lai ainā, kurā starp Humbertu un Lolitu notiek dzimumakts, pavedināšanas aina tiek parādīta netieši.

Humberta lomā iejutās anglis Džeimss Meisons, bet Lolitu tēloja tobrīd 14 gadus vecā amerikāniete Sjū Laiona, kuras kandidatūru bija atbalstījis pats Nabokovs.

Otro filmu 1997. gadā uzņēma erotisko filmu meistars Adrians Leins, taču filma drīzāk bija izgāšanās, jo producenti bija spiesti to izlaist vienīgi ierobežotā kino nomā. Sākotnēji bija plānots, ka galvenās lomas tiks Dastinam Hofmanam un Natālijai Portmenai, taču ebreju meitene atteicās – ticība neļaujot.

Galu galā Humberta lomai tika izvēlēts anglis Džeremijs Aironss, bet Lolitu tēloja tobrīd 15 gadus vecā Dominika Sveina, kurai tā izrādījās populārākā loma, jo šobrīd viņa filmējas trešās šķiras draņķos. Jāpiebilst, ka pikantākajās ainās Sveinu nomainīja dubliere.

Otrās filmas scenārijs bija tuvāks romāna tekstam, jo scenārista Stīvena Šifa iecere bija uzņemt nevis Kubrika filmas rimeiku, bet gan „uzņemt pavisam jaunu dižā romāna ekranizāciju”. Rezultātā filma atzīta par pagalam neveiksmīgu, taču romāns joprojām tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem 20. gadsimtā.