Baisais mīts izrādās patiess: pa Krieviju tiešām klīst lāči

Par laimi, cilvēki pret lāčiem attiecās ļoti jauki, un zvēriņi nogādāti Piejūras safari parkā – meža iecirknī, kurā dzīvnieki mitinās bez nožogojumiem un būrīšiem.

Kā liecina informācija safari mājaslapā, jaunie lāčubērni ar interesi iepazinās ar teritoriju un tās iemītniekiem: meža kaķiem, lapsām, jenotsuņiem un ūdru.

Tiek ziņots, ka mazuļi savus vecākus zaudējuši malumednieku dēļ, kuri īpaši iecienījuši nogalināt tieši Himalaju lāčus.

Diemžēl cilvēki ir izdomājuši, ka Himalaju lāči ir ļoti vērtīgi: tautas medicīnā tiek izmantots viņu žultspūslis, bet kulinārijā – ķepas.

Patiesībā gan šie lāči pieder pie Āzijas melno lāču (Ursus thibetanus) sugas, bet citi tā nosaukumi - Tibetas melnais lācis vai Himalaju melnais lācis – zooloģijā tiek lietoti atšķirīgai pasugai. Bieži vien šiem lāčiem ir mēness formas laukums uz krūtīm, tādēļ to mēdz saukt arī par mēness lāci (Selenarctos).

Āzijas melnie lāči mīt kalnainos apvidos visai plašā areālā – no Irānas, Afganistānas un Japānas līdz Krievijai, Vjetnamai un Taivānai. Pašos Himalaju kalnos viņi vasarās mīt 3000 līdz 4000 metru augstumā, bet ziemās nokāpj kalnu pakājē.

Āzijas melnie lāči pārojas vasarās, un mātītes dzemdē vienu vai divus mazuļus, kas pēc piedzimšanas ver tikai 300 līdz 400 gramus.

Attīstās šo lāču mazuļi ļoti lēni – pat mēneša vecumā viņi ir praktiski bezpalīdzīgi. Dzimumbriedumu šie lāči sasniedz trešajā dzīves gadā.