Vai atceries to pavasara sestdienu pirms pieciem gadiem, kad kopā ar meiteni, kas bija iekritusi mazliet nopietnāk tavā sirdī, devies izbraukumā ar velosipēdiem pa Rīgas zaļākajām apkaimēm? Noteikti, ka tu to atceries, jo tieši šajā dienā jūs pirmo reizi skūpstījāties. Tas bija gaidāms, tomēr tas bija kautrīgi un nedaudz neveikli, taču tas, ko jutāt viens pret otru, stāvēja tam visam pāri un nelika abiem sajusties jokaini, kā arī mulsums, kas iestājās pēc šī skūpsta, drīzāk bija patīkams, nekā mokošs. Jūs zinājāt, ka šis ir kas vairāk par vidusskolas dēku, kā arī bija. Diemžēl attiecības pajuka, droši vien nebija lemts, vismaz ne tagad, un pēc diviem gadiem jūs šķīrāties, taču jūtas nekur neizplēnēja, bet saglabājās tikpat skaistas un patiesas kā šajā sestdienas pievakarē pie Uzvaras parka dīķa. Tomēr gadiem ejot, tu nocietinājies, paliki vēsāks, vairs neticēji šādai kucēnu mīlestībai, līdz kādā siltā dienā pēc gara brauciena ar velosipēdu tu piestāji pie ‘Pakistānas kebaba’ un nolēmi ātri iekost šajā vietā, kurā iepriekš nebiji remdējis izsalkumu. Notika kas negaidīts, pēc pirmā kumosa tavam ķermenim iztriecās cauri elektrība, tu sareibi un pieķēries pie galda. Tikai viens kumoss šā izcilā austrumu ēdiena tevi bez brīdinājuma atsvieda atpakaļ šajā pavasara sestdienā, pār tavu vaigu noritēja viena asara un tu atkal noticēji mīlestībai. Tieši tik perfekts ir ‘Pakistānas kebabs’.
Vida Press