Latviešu motociklisti no Ķīnas uz Taizemi un Laosu - 'Ceļā uz brīvību' (5. daļa)

Visu redzošā acs: ‘Jāpiezīmē gan, ka viss šis skaistums ir iežogots apsargāta teritorijā ar kontrolpunktiem, betonētiem celiņiem, videonovērošanas kamerām un policijas patruļām.’

Beidzot tikšanās ar senajiem draugiem – atgūti moči: ‘Triju stundu laikā turpat uz rampas saliekam močus un bagāžu transporta stāvoklī, lai varētu stumties uz pēdējo muitas kontrolpunktu.’

Jāizmanto taksometra palīdzība. ‘Lai nokļūtu uz ceļa, kas ved Laosas virzienā, ir jāizbrauc cauri visai Bangkokai. Pirmajai reizei ir visai nereāls uzdevums, tāpēc par 200 batiem nolīgstam taksi, kurš mūs izvedīs uz pareizā ceļa. Ir jāsāk arī pierast pie pretējā braukšanas virziena, turklāt nevis kaut kur, bet uzreiz Bangkokā un ar motociklu. Nav ne vainas, sanāk tīri labi, vienīgi tāda problēma, ka arī šeit pa pilsētas maģistrālēm pārvietoties ar moci ir aizliegts.’

Taizemes kārtības sargi: ‘Pēc tam, kad esam palaiduši taksi, īsti vairs nevar saprast, kurā vietā sākas ierobežojums un kurā tas beidzas. Līdz brīdim, kad mūs nostumj malā divi policijas motocikli ar bākugunīm, laižam uz labu laimi. Policisti smaida un saka, ka būs jāmaksā sods, bet atkal nostrādā mūsu uzlīme, un pēc ilga maršruta apraksta mēs tiekam palaisti vaļā.’

Formalitātes uz robežas: ‘Ap trijiem mēs piebraucam pie robežpunkta. Visi smaida, neviens nekur nesteidzas. Laosa karneti neradām, cerībā, ka ielaidis bez tās, jo uz robežpunkta, caur kuru brauksim iekšā Kambodžā un kas atrodas kaut kur džungļos, varētu būt problēmas ar tās noslēgšanu. Viss gan ir kartībā - tiek noformēta tāda kā deklarācija tehnikas ievešanai uz laiku, salikti zīmogi un ar vislabākā velējumiem iebraucam Laosas Tautas Demokrātiskajā Republikā.’

‘Laosieši gatavojas svētkiem: ir beigusies lietus sezona, turklāt ir pilnmēness, tāpēc rīt visas vietas, kur vien ir pieejams ūdens, notiks tradicionālās sacensības ar džonkām - garām, šaurām koka laivām. Ir karsts un mitrs - jābrīnās, kā airētāji šo pasākumu vispār var izturēt. Mēs iekārtojāmies upes malā, lai pavērotu sacensības. Lai arī esam sakrāmējuši apkārt lielos saulessargus, ilgāk par stundu nespējam nosēdēt. Ātrāk uz močiem - tur būs glābiņš!’

Laosas burvīgā daba: ‘Reizēs, kad apstājamies iepauzēt, nokāpjot no moča, ir stipri jāpiepūlas, lai noietu taisni - kā pēc karuseļa. Toties, asfalta kvalitāte ir laba un braukšana sagādā baudu.’

‘Augstāk kalnos, ceļa malā, ik pēc pāris kilometriem parādās kalnu cilšu ciematiņi: mazās būdiņas saslietas no bambusa un niedrēm, un tikai paši turīgākie var atļauties tādas celt no koka. Bērneļi skrien no būdām ārā un aktīvi mūs sveicina, mājot ar rokām un pavadot ar izsaucieniem. Braucot caur ciematiem jāsveicinās ir nemitīgi.’

Tūristu neapsēsta vieta: ‘Atrodam kartē divus ūdenskritumus netālu no pilsētas un braucam tos meklēt. Tad Kouang Si ir aprakstīts kā lielākais, bet iespaidīgāks ar savam zaļi baltajām kaskādēm noteikti ir Tad Se. Tūristu pie pēdējā arī ir mazāk, jo piekļūšana šeit ir sarežģītāka. Laiks šodien ir īpaši sutīgs, un tādā diena neko labāku kā braukt ar moci un peldēties atsvaidzinošajā, tīrajā kalnu upes ūdenī nevar vēlēties.’

Budistu mūki: ‘Viesu māja, kurā nakšņojam, atrodas blakus lielajam templim, un līdz ar saullēktu sākas aktīva mūku darbošanās un mantru skaitīšana. Ar šīm savādajām skaņām ari ceļamies.’

Vienošanās ar vietējiem: ‘Vietējais komersants vārdā misters Džej, kurš arī ir attīstījis transporta biznesu ar laivām pār upi, par $2 nevilcinoties piedāvā novietot tehniku savā mājā. Tā kā garāžas nav, tad vienīgā telpa ir dzīvojamā istaba, kur moči tiek novietoti goda vietā blakus televizoram un plauktam ar ģimenes bildēm. Pats misters jūtas ļoti pagodināts, jo pie mājas durvīm jau lēnām veidojas cilvēku pūlis - tie nāk aplūkot agrāk neredzētos rietumu tehnikas brīnumus. Par $6 ar Džeja laivu 20 minūtēs pārceļamies uz salu. Tas droši vien ir divreiz dārgāk kā parasti, tomēr šoreiz nekaulējamies.’