Pieci latvieši Aļaskā - 'Jukonas skarto' ekspedīcija turpinās (2. daļa)

Vakar pūta stingrs ziemelis. Viena no divām laivām nepaspēja ieairēties salīdzinoši drošajā aizvējā. Tā nu mēs divas stundas žāvējāmies krastā, pirms saņēmām dūšu sērfot ārā no vēja zonas.

Tagad, pēc nobrauktiem aptuveni 630 kilometriem, esam vietā, kur Jukona sastopas ar Tanana upi. Pie kempinga upē jau pusi dienas iestiepts vietējo indiāņu raupjais tīkls, kurā tirinās vismaz piecas zivis. Upes ūdens ir tik duļķains, ka tās var tikai nojaust pēc pludiņu raustīšanās.

Garastāvoklis pacilāts, jo tikt pie civilizācijas labumiem un sazināties ar savējiem ir viens no jaukākajiem brīžiem, apmeklējot šādas pilsētiņas. Šinī novadā daudzi ciemi ir pasludināti par alkoholbrīvām zonām. Pēc pāris simtiem jūdžu mums priekšā ir upes lejtece, kur alkohols ir pilnīgi aizliegts.

Nu tad, lūk, tā teikt, oficiālais vēstījums no pēdējās civilizētās vietas pie Jukonas upes. Ja varam ticēt mūsu rīcībā esošajai informācijai, tālāk sākas rajons, kurā nekad neko nevar skaidri zināt.

Esam atkūlušies līdz Galenai, lielākajai pilsētai Jukonas lejastecē, ja tā var teikt. Ceļvedī teikts, ka ceļš no šīs vietas līdz jūrai rēķināms uz dienām 18-21 un ka šī esot pēdējā vieta, kur iespējams ko nopirkt lielveikalam līdzīgā bodē. Tā kā šī vieta tiek pozicionēta kā pēdējā civilizācijas saliņa ceļā uz nekurieni (protams, ka civilizācijas mēraukla ir veikalu plašums:)).

Pa ceļam no Tananas ar mums ir notikušas divas lielas lietas. Pirmā – Killinga grāmatā "Teiksma par Jukonu", kas mums savulaik kalpoja kā vienīgais izziņas līdzeklis par jaunajiem laikiem pie Jukonas, ir neapšaubāmi daudz faktu pārspilgtinājumu, kurus var saukt arī par meliem, bet viens fakts gan ir pilnīgi nepārspīlēts un patiess. Rubi (Ruby) ciemā dzīvo austriešu izcelsmes mākslinieks Volfgangs, kuru apciemojām un uzzinājām daudz interesanta.

Otra lieta, kas mums šajā ceļojumā bija jaunums, ir airēšana pretvējā. Jukonas rudens, kas ilgstot maksimums vienu nedēļu, ir samainījis vēja virzienus. Tas gan mūs dienā joprojām lutina ar saulīti, kuras bezmākoņu spīdēšana acīs dienas otrajā pusē drīzāk atgādina airēšanos ar ieslēgtu halogēnu, kas spīd tieši sejā. Laiks toties kļūst manāmi vēsāks, un vējš, kura ātrums nepārsniedz desmit metrus sekundē, riktīgi saldē un neļauj atpūsties.

Šobrīd ir acīmredzams, ka Jukonai mūsu nešana līdz jūrai ir pilnīgi vienaldzīga lieta. Tā darīs, kā gribēs. Vietējie par laika apstākļiem pat nemēģina zīlēt, tas esot bezjēdzīgi. Mēģināsim milzīgo upi prasmīgi izmantot.

Šejienes cilvēki ir laipni un draudzīgi, gatavi izpalīdzēt kā vien māk, pat marihuānu iepīpēt piedāvā savējo. Šejienes mentalitātes cilvēkiem šī viela sabiedrībā darbojas labāk par veselu ANO miera uzturēšanas spēku bataljonu katrā ciematiņā. Ja sadzēries indiānis ir agresīvs un kašķīgs, tad appīpējies tas sildās pie ugunskura un filozofē par to, cik labi ir tas, ka pa upi brauc laiviņas dažādās krāsās, un vakaros upmalā iedegas silti un mājīgi ugunskuri, pie kuriem tik labi aprunāties...

Lai nu kā, mūsu ceļojums ir pāri pusei. Esam veikuši ap 570 jūdzēm, vēl palikušas kādas 520. Kilometros tas ir 827, ja nekļūdos. Tikpat kā aizairēt līdz Varšavai, smejas Andis. Visi esam veseli, airi nav nodiluši un cerams, ka vēl varēšu kādu rindiņu atsūtīt. No pasaran!