Pieci latvieši Aļaskā, lāča sirds un iespaidu dažādība - Ekspedīcija 'Jukonas skartie'

Gluži tāpat kā mums ziemā, viņiem te ir vasarā. Cikloni seko cits citam un siltu un saulainu Jukonas vasaru te līdz šim baudījuši vien četras dienas. Avenes un spradzenes tāpēc ir skābas, bet kāposti aug lekni kā vēdekļi no cūku ausīm.

Vakar atbraucām uz ciematu, kurā pirms sešiem gadiem beidzām savu ceļu. Vecais un vienmēr smaidošais indiānis Alberts jau gadus trīs kā aizgājis citos medību laukos, savukārt rudmatainā dāma, kura Jukonas filmas beidzamajā sērijā pavīdēja kā īriete, kura te ieprecējusies, vakar atveda un pārdeva divus tik sasaldētus ‘King Salmon’, ka mēs tos dabūjām zāģēt, lai varētu cept un atlaidušies tie nav vēl šodien. Vai nu rudmatainā komersante vēlas jauna vīra, bet mums viņa apgalvoja, ka esot indiāniete un ka Raimonda seju atceroties par cauri visiem sešiem prombūtnes gadiem. Tas gan nedeva atlaides lašu cenā. 30 USD par pāris sasalušām pagalēm. Vienu dzīvu čaviču pamanīju cilājamies upē, kuras ūdens krāsu savādāk kā par cementa nenosauksi. Nezinu, kā tās zivis to spēj norīt.

Kopumā šis galapunkts nav neko mainījies, arī mēs pagaidām ne, jo fiziskie un garīgie treniņi tikai sāksies. Par spīti lietum nolēmām braukt jau šodien, lai beidzot tiktu brīvos ūdeņos. Autobusiņu, ar kuru atbraucām mēs šajā ceļojumā vairāk neredzēsim. Cilvēciņu ceļojums divās sarkanās laivās pa cementa krāsas upi ir sācies.

P.S. Ja nelītu lietus, lūkotu visi kopā nobildēties, tak sātans netaisās rimties un būs jāiztiek ar bildi, kuru aizsūtijām vakar.

Ir pasaulē tāda vieta kā Bīvera (latviski - Bebrene, vai?). Liekas, ka tas ir pasaules gals, bet gan jau tā nav. Visādā ziņā pirms stundas mēs tajā piebraucām. Līdz šim izskatās, ka slavenie Jukonas līdzenumi, kuros ne viens vien zelta meklētājs dabūjis galu, nemaz tik lēni un neveicami nav. Brauciens noris diezgan raiti. Otro dienu esam kopā ar somu Nilu, kurš arī brauc līdz jūrai – viens pats. Vakar asistējām viņam, kad viņš sazvanījās ar Somijas radio.

Šobrīd sēžu Indiāņu centrā pie datora. Laukā ir pelēka, drusku vējaina, bet ne lietaina diena. Vējš pagaidām ir mums labvēlīgs, bet, ja tas pūtīs sejās, var sanākt gaidīt ilgi. Mūsu bažas tagad saistās ar tuvākajiem 140+40 kilometriem, līdz Stevens Village un Jukonas tiltam, kur esam nolēmuši mazgāties un uzlādēt baterijas. Pēc mūsu informācijas, tur var būt ļoti lēna straume, un tas nozīmē, ka būs riktīgi jāpaairē. Bet kopumā visi ir veseli, tikai Andis vakar bija dabūjis karsoni un viens lācis Jukonas krastā bija tapis auksts – acīmredzot, vietējie to bija novākuši. Atradām vien galvu, iekšas un ādu. Otru lāci, arī melno, vien pa lielu gabalu redzējām. Aizbēga, sātans, bez filmēšanas. Nu bet tāāāāds lācis bija!

Tanana ir Aļaskas pilsētiņa ar 800 iedzīvotājiem. Tajā ir lielveikaliņš, kurā ir kafejnīca 'Riverside Grill'. Tā šogad nestrādā, jo veikalniekiem daudz citu darbu esot. Tumšajā stūrītī pie aizkrautiem galdiņiem ir īstā vieta uzlādēt baterijas un izmantot Wi-Fi! Tad nu klausieties.

Raimonds aizvakar teica: viņam neesot ne sapņos rādījies, ka tik miermīlīgā ceļojumā pa upi, kurā nav pat nevienas otrās kategorijas krāces, ir iespējams izbaudīt tik daudz dažādu iespaidu un piedzīvojumu. Ja tā padomā, tā arī ir.

Apmēram pirms nedēļas mēs upes krastā atradām lāča ādu un galvu, kamēr rumpis bija izgājis pavizināties ar indiāņiem. Arī iekšas bija palikušas turpat, un medījums bija pāris stundas vecs, tāpēc tās dienas vakariņās ēdām lāča sirdi ar rīsiem.

Pirms piecām dienām, kad bijām pieveikuši 437 km pa Jukonas zemieni un izkāpuši krastā, lai paostītu, kā ož civilizācija, fotogrāfijā redzamais bruņotais lāga puika Džons - mednieks un Jukonas mežu likumu pārstāvis - parūpējās, lai mums divas stundas vajadzētu risināt mīklu, kura saucas "Kurš zellis nospēra mūsu filmēšanas ekipējumu?!". Stāsta beigas iegadījās amerikāņu kino labākajās tradīcijās, tā nu filmējam tālāk.

Pirms trim dienām Raimondam vairs nebija jāķēpājas ar tādām pļurveidīgām substancēm kā šajā fotogrāfijā. Izdevās atrast vietu, kur līdakas, un prāvas, tiešām ķērās kā paradīzē dienu pēc tam, kad Dievs bija to radījis. Dažas stundas vēlāk man bija jātīra arī ketlašu mātīte. Vietējie visus ikrus no suņu barībai žāvējamajiem lašiem kopā ar iekšām met atpakaļ Jukonā! Vietējā lašu rata pārziņa ekskursija beidzās ar lašu mammas iedāvināšanu mums. Kaviārs bija dievīgs!