Raganu medības viduslaiku stilā

Daži no testiem bija arī ļoti zinātniski. Piemēram, labāko voodoo tradīciju ietekmē radās ‘urīna tortes’ tests. No rudzu miltiem un burvestībā kritušas meitenes urīna tika darināta kūka, ko pēcāk ēda suņi, tādējādi raganai nodarot sāpes. Tiesa, kaut kādu iemeslu pēc, šī metode ar laiku pazuda no klāsta. Iespējams, tā vienkārši bija pārāk iedarbīga un nehumāna viduslaiku augstajiem standartiem.

Sekojot labākajiem tiesu prakses piemēriem, liela nozīme bija aculiecinieka teiktajam. Godīgi sakot - iespējams, nedaudz pārāk liela, jo to liecības parasti netika apstrīdētas vai kaut kā citādi pētītas. Laika gaitā šis kļuva par populāru veidu, kā izrēķināties ar sev nepatīkamiem cilvēkiem.

Nepārprotami par raganas būšanu liecināja arī lietiskie pierādījumi. Šajā gadījumā pietiekami bija, ja mājās atradās kāda slota, melns kaķis, lelles un citas lietas, ko idejiski varētu ‘pievilkt’ buršanās nepieciešamībām. Arī aizdomīgi tīra māja varēja būt pierādījums, radot aizdomas, ka apsūdzētajai burvei varētu būt kaut kas slēpjams.

Tomēr, balstoties uz cilvēciskajiem faktoriem, bieži vien pietika vien ar atzīšanos - galu galā neies jau tēlot muļķus un nodarboties ar melošanu. Tieši tāpēc tika ieviesta konstrukcija, kas ar krēslu ļāva burvi iegremdēt upē, lai pēc tam izceltu un klausītos, kā viņa pēkšņi ir izdomājusi atzīties melnajā maģijā.

Līdz galam nepārdomāta metode bija aizdomās turētās burves sasiešana ar striķi, pievienošana akmenim un iemešana upē. Ja ķermenis peldēja uz ūdens virsas, bija skaidrs, ka tas ir apburts (tādā gadījumā tas tika sodīts ar citiem līdzekļiem). Ja tas nogrima - bija skaidrs, ka cilvēks bijis nevainīgs. Tā kā lielākoties nevienam no apsūdzētajiem nebija atbilstošas sagatavotības elpošanai zem ūdens, visi testa dalībnieki noslīka, atstājot publiku ar apziņu: ‘nu, neko - vismaz tagad mēs zinām…’