Vilkači, maldugunis un citi mošķi, kas mīt Latvijas mežos

Malduguns. Latviešu folklorā minēta malduguns, kas visbiežāk vērojama purvos vai pat kapsētās pēc tumsas iestāšanās. Malduguns cilvēkam parādās kā virs zemes plīvojoša liesma vai spīdums, kas nereti cilvēku var aizvest neceļos, tāpēc teikās un pasakās tā saistīta ar spokiem un velniem. Arī pasakā par Sprīdīti malduguns viņu veda tur, kur nauda žāvējas. Zinātniski gan šī parādība ir izskaidrota ar gāzu oksidēšanos, kuras rodas, sadaloties organiskām vielām, kā arī bioluminiscenci, kas piemīt mikroskopiskām sēnēm.

Vilkacis. Ja mežā sastopat augstu stāvu ar vilka galvu un cilvēkveidīgu ķermeni, esiet drošs – tas ir vilkacis. Latviešu mitoloģija vēsta, ka vilkatis ir par vilku pārvērsts cilvēks. Taču, kā liecina leģendas, par vilkaci iespējams pārvērsties arī pašam, piemēram, izlienot caur koka sakni vai pilnmēnesī mežā izģērbjoties un trīs reizes pārlecot pār savām drēbēm. Latvijas vilkaču nostāstus publicējis arī Ralfs Kokins savā grāmatā „Kurzemes vilkaču nostāsti”, kas vēsta par viņa un citu kurzemnieku sastapšanos ar šo biedējošo radību.

Nelabie gari. Teju katrā Latvijas nostūrī atrodami akmeņi, purvi, ezeri, ozoli un citi dabas objekti, kuriem dots velna vai raganas vārds, piemēram, Raganu purvs Ķemeros, Velnezers jeb Čertoks Aglonā, Elles kalns Jaunpilī un daudz citu objektu. Kālab tā? Vai tiešām Latvijā itin visur dzīvojuši nelabie gari? Lielākā daļa no vietām tiešām savu nosaukumu iemantojušas pateicoties nostāstiem vai māņticībām, kā arī itin vienkārši izskaidrojamiem negadījumiem.

Lietuvēns. Kaut lietuvēns nav meža gars, ieroči cīņai pret to atrodami mežā. Šis mazais velnēns, kas cilvēkiem nakts laikā uzsēžas uz krūtīm un miegā smacē, atbaidāms, uz durvīm uzzīmējot krustu. Taču līdzēs arī mežā atrasts aizlauzts pīlādža zars.